Mūžīgās dzīvošanas atslēga: cilmes šūnās, smadzenēs vai uztverē? 0
Mūžīgās dzīvošanas ideja galvenokārt apspriesta kristietībā, taču tā nodarbina arī zinātnieku prātus. Vai patiešām dzīve šai saulē ir tikai iesildīšanās pirms galvenā uznāciena citā, mums šobrīd neizprotamā vietā un formā? Vairums cilvēku runas par mūžīgo dzīvi vai dzīvi pēc nāves uzskata par muļķībām vai vismaz par tādu apgalvojumu, ko nevar pierādīt. Taču skeptiskā attieksme nav šķērslis dažu zinātnieku mēģinājumiem atrast jau kopš aizvēstures laikiem daudzināto dzīvības eliksīru, vēsta žurnāls “Planētas Noslēpumi”.
Dzīvības noslēpuma atslēga ir šūnas
Teju ik gadu kāds zinātnieks paziņo, ka uzsācis kārtējo dzīvības eliksīra izstrādi. Viens no jaunākajiem veikumiem mūžīgās dzīvošanas mītiskās formulas meklējumos ir zinātnieku grupas no ASV Pitsburgas Makgovana institūta darbs. Viņi atbildi uz jautājumu par mūžību meklēja, savā laboratorijā, preparējot peles šūnas. Eksperimenta noslēgumā tā vadītājs Džonijs Huards paziņoja: “Mēs šo peli atkal padarījām jaunu.”
Savu divdesmit gadu ilgo profesionālo karjeru Huards ziedojis cilmes šūnu izpētei. Tieši tās bija arī šā eksperimenta atslēga. Cilmes šūnām nav noteikts viens konkrēts uzdevums. Tās attiecīgā organismā var pārņemt jebkuras šūnas funkcijas. Huards savā eksperimentā jaunas peles muskuļu cilmas šūnas injicēja vecā pelē. Žurnālam “National Geographic Huards” sajūsmināts paudis, ka peles mūža ilgums tādējādi esot trīskāršojies. Viņš atzina, ka sākotnēji pat nav lāgā ticējis paša iegūtajiem rezultātiem.
Eksperimenta sākuma stadijā Huards modificēja peles ģenētisko informāciju, kas lika tai sasirgt ar reto ģenētisko progērija sindromu, kā iespaidā bērni ātri noveco un mirst. Zinātnieki prognozēja, ka ātri novecojošā pele nomirs pēc 21 dienas, lai gan parasti peļu mūža ilgums ir divi gadi. Kad Huarda komanda sāka pētīt peles muskuļos esošās cilmes šūnas, viņi konstatēja, ka tās nesadalās pietiekami ātri, un tas arī liek tām strauji novecot. Viņi paņēma cilmes šūnas no jaunas un veselīgas peles un ievietoja tās ar progērija sindromu sirgstošajā dzīvniekā. Rezultāts, kā atzinis Huards, atkal bija satriecošs. Pele, kurai zinātnieki sākotnēji šai saulē atvēlēja pavadīt vien 21 dienu, nodzīvoja 71 dienu. Huards paudis, ka tas būtu līdzvērtīgi tam, ka 80 gadu vietā cilvēks nodzīvo 200 gadus. Turklāt pele ne tikai spējusi nodzīvot par 50 dienām ilgāk, nekā paredzēts, bet arī viņas veselība esot uzlabojusies.
Tālāk Huarda zinātnieku brigāde centās noskaidrot, kur slēpjas cilmes šūnu spējas nobremzēt peles novecošanos. “Iezīmējuši” jaunās un veselīgās peles cilmes šūnas, viņi mēģināja izsekot, kurā dzīvnieka organisma daļā tās veic savas funkcijas. Noskaidrojās, ka tikai dažas cilmes šūnas, kas bija ievietotas strauji novecojušajā pelē, atjauno tās audus. Centienos cilmes šūnās atrast mistisko pretnovecošanas substanci, Huarda komanda kādu laboratorijas plauktā ilgi bez pielietojuma stāvošo kolbu sadalīja divās daļās, tai vidū iestrādājot nelielu membrānu. Vienā kolbas pusē ievietoja ātri novecojušās peles cilmes šūnas, bet otrā pusē – cilmes šūnas no jaunās un veselīgās peles muskuļiem. Kolbai vidū esošā membrāna neļāva saskarties katrai savā pusē esošajām šūnām. Pēc dažām dienām cilmes šūnas no strauji novecojošās peles joprojām nebija sākušas atjaunoties. Huards paudis, ka no tā var secināt: normālas cilmes šūna sevī slēpj kaut ko tādu, ko pagaidām zinātnieki nezina, bet kas spēj izlabot novecojošo šūnu trūkumus. Ja izdosies to identificēt, radīsies iespēja radīt pretnovecošanās proteīnu.
… vai smadzenes?
Teju vienlaikus ar Huarda vadīto zinātnieku komandu mūžīgās dzīves meklējumos devās arī Alberta Einšteina medicīnas koledžas pētnieki Ņujorkā. Viņu uzmanību piesaistīja kāds mandeles izmēra veidojums cilvēka smadzenēs, kas, iespējams, ir atbildīgs par cilvēka organisma novecošanos, augšanu, attīstību un arī vielmaiņu.
Nodēvējuši šo smadzeņu zonu par dzīvības avotu, Ņujorkas zinātnieki sāka ķīmiskas manipulācijas ar līdzīgu veidojumu peles smadzenēs. Sarunā ar britu laikrakstu “The Independent” Einšteina koledžas pētnieks Dongšengs Kajs paudis, ka zinātnieki ilgi prātojuši, vai novecošanās ir atkarīga no dažādiem organisma audiem, vai arī to ir iespējams regulēt ar dažu orgānu palīdzību. Kaja un viņa pārstāvētās zinātnieku komandas veikums pierādījis, ka vismaz peles smadzenēs atrodas šāds orgāns, kuru regulējot ir iespējams palēlināt novecošanās procesu un palielināt mūža ilgumu.
Cilvēkam novecojot, virkne viņa organisma audu gūst bojājumus. Audu bojājumi var izraisīt arī vairākas slimības, tostarp sirds un asinsvadu slimības, neiroloģiskas kaites, kā arī dažus vēža paveidus. Manipulējot ar peles smadzenēs esošo molekulu “NF-kb” skaitu, zinātniekiem izdevās paildzināt peles mūža ilgumu par 20%. Turklāt zinātnieki spēja ne tikai paildzināt savas peles mūža ilgumu, bet arī saglabāt pietiekami jaudīgas dzīvnieka izziņas spējas. Kajs vēsta, ka vienlaikus zinātnieki spēja arī aktivizēt molekulu darbību pretējā virzienā, proti, liekot pelei novecot ātrāk. Pele ātrāk zaudēja muskuļu spēku un izmēru, ādas izturību un spēju mācīties, un tas viss liecina par straujāku novecošanu. Zinātnieki uzskata, ka arī nelielajam mandeles izmēra veidojumam cilvēka smadzenēs ir ārkārtīgi liela ietekme uz dzīvības fenomenu.
Viss atkarīgs no uztveres
Kamēr vieni zinātnieki, preparējot peles šūnas un smadzenes, meklē veidus, kā paildzināt cilvēka gaitas šaisaulē, ASV medicīnas doktors un zinātnieks Roberts Lanza paziņojis, ka viņš ar kvantu fizikas palīdzību pierādījis – aizkapa dzīve eksistē. Proti – cilvēks mūžs uz zemes ir tikai daļa no dzīvības lielā noslēpuma.
Ziemeļkarolīnas Veikforestas universitātes medicīnas skolas zinātnieks jau 2007. gadā plašāku sabiedrību iepazīstināja ar savu biocentrisko skatījumu uz Visumu. Saskaņā ar Lanzas izstrādāto modeli dzīvība un bioloģija ir esības un realitātes centrālie lielumi. Tieši dzīvība, viņaprāt, rada Visumu, nevis otrādi, un cilvēka apziņa nosaka Visumā esošo objektu formu un izmērus. Tagad Lanza apgalvo, ka līdzīgi esot arī ar nāvi. 2013. gada novembra sākumā savā tīmekļa vietnē Lanza rakstīja – mēs domājam, ka dzīvība ir tikai oglekļa un molekulu mikšļa aktivitāte, proti, mēs tikai kādu brītiņu padzīvojam un tad sapūstam savā kapā. Mēs vienkārši ticam nāvei, jo mums ir iemācīts, ka mēs mirsim. Mūsu apziņa dzīvību saista tikai ar organismu, un, kā mēs visi zinām, organisms mirst. Taču, kā uzskata Lanza, nāve nav dzīvības gala stacija. Savos apcerējumos viņš kā piemēru minējis cilvēka uztveri par apkārtējo pasauli. Cilvēks redz zilas debesis, un viņam iestāstīts, ka krāsa, kuru viņš redz, ir zila. Taču cilvēka šūnas var izmainīt tā, lai debesis viņam liktos zaļas vai sarkanas. Un tas nozīmē, ka jebkas, ko cilvēks redz, nevar pastāvēt bez cilvēka apziņas. Mūsu apziņa rada jēgu.
Saskaņā ar biocentrisma postulātiem arī laiks un telpa eksistē, pateicoties tikai un vienīgi cilvēka apziņai. Lanza pauž, ka, tiklīdz pieņem šādu teoriju par laiku un telpu, arī nāve un nemirstības ideja spēj pastāvēt pasaulē, kurā nav ne garīgu, ne lineāru robežšķirtņu, tādējādi saviem pētījumiem pievienojot arī kādu nieku filosofijas.
