Visbriesmīgākais sods 5
Mūsdienu cilvēkam varētu likties dīvains šis sods, kādu Jēzus piesprieda Ahasvēram, jo – būtībā taču viņš it kā dāvinājis nemirstību, mūžību. Lai labāk saprastu, kāpēc nemirstību var aplūkot kā visbriesmīgāko sodu, jāatceras viens no senākajiem senebreju ticējumiem, proti, leģenda par pirmo slepkavu Kainu. Bībele vēsta, ka Kains, kurš nogalināja savu brāli Ābelu, par šo nodarījumu neizpelnījās nāvi. Raugi, dievs aizliedza ciltsbrāļiem nogalināt Kainu, tā vietā nolemjot viņu mūžīgai klaiņāšanai.
Atbilstoši ticējumiem piederība dzimtai aizsargā cilvēku no ļaunuma un dažādām ligām, kā arī dod tiesības veidot ģimeni. Ja cilvēks zaudē savu dzimtu, viņš kļūst beztiesīgs, atrodas ārpus loka, kurā eksistē pasaule, esamības likumi vairs viņu neskar un viņš arī nekādi vairs nespēj iespaidot citus ļaudis. Viņam zūd visu cilvēku galvenais mērķis – pašam turpināt savu dzimtu. Bet cilvēks galvenokārt ir kolektīva būtne, un, kā uzskatīja ļaudis senatnē, vientulība ir visdrausmīgākais no visiem iespējamiem sodiem. Savukārt nemirstības ideju mistikas speciālisti skaidro šādi: pār Ahasvēru vairs nevalda pasaules uzbūves likumi, viņš ir apstājies, pamiris, sagaidot tā dēvēto otro atnākšanu, kļuvis par dzīvu Jēzus liecinieku, lai arī ne gluži to labāko…
Izraidītā liktenis
Kas notika ar Ahasvēru, kad viņu skāra ārēji labvēlīgā Jēzus nežēlīgais sods? Lūk, un te arī sākas leģendu variāciju daudzveidība. Visdrūmākā vēsta, ka viņš ieslodzīts tumšā pazemē aiz trejdeviņām atslēgām, kur kails un apaudzis spiests nemitīgi staigāt apkārt stabam. Lielāko izplatību šī leģenda ieguva 15. gadsimtā, proti, nebeidzamo karu un inkvizīcijas plosīšanās ziedu laikā.
Ir arī optimistiskākas versijas. Parīzes Mateja “Lielajā hronikā” ir kāda arhibīskapa, kurš Anglijā ieradies no Lielās Armēnijas, stāsts. Viņš apgalvo, ka pats personiski pazinis Jēzus apvainotāju, un nosodītais kristījies un izvēlējies sev jaunu vārdu – Josifs. Mūžīgais žīds dzīvojot askēta dzīvi un tikai retu reizi sarunājoties ar klosteri apmeklējošiem svētceļniekiem, kā pamācību vēstot savu likteni.
Viņš pieminēts arī dažādos jauno laiku tekstos. Piemēram, par tikšanos ar Ahasvēru rakstīts mormoņu laikrakstā, kas datēts ar 1868. gadu. Jāpiebilst, šī kristiešu sekta nekad nav bijusi ar noslieci uz lētām sensācijām, mistifikācijām. Vairums Ahasvēra aprakstu viņu attēlo kā liela auguma cilvēku, kurš nēsā garus matus, vienmēr tērpies vecās, novalkātās drēbēs vai pat skrandās. Viņu var atpazīt arī pēc jautājuma, ko viņš vienmēr jautā ceļā satiktajiem cilvēkiem: “Vai jau nāk cilvēks ar krustu?” Savukārt par viņa vecumu ir dažādas liecības. Kāds viņu redzējis sena veča veidolā, cits – kā jaunekli, vēl kāds – kā vidēja vecuma vīrieti. Mazliet skaidrāku izpratni par to, no kurienes radušās tādas pretrunas, var dot jau minētā armēņu arhibīskapa stāsts par tikšanos ar Ahasvēru, kas bijusi pietiekami ilga. Viņš pauž, ka klejotājs nolādēts 30 gadu vecumā un kopš tā laika regulāri noveco līdz 100 gadiem, bet tad atkal kļūst 30 gadus vecs…
