Meiteņu un čigānu mīlulis 15
Staltais un iznesīgais jauneklis jau studiju laikā kļuva par meiteņu mīluli. “Viņš bija bezgala pievilcīgs, un es domāju, kur burvība viņa pievilcībā? Un sapratu – tā ir tāda vīrišķīgā brīvība. Brīvība un neatkarība! Šīs brīvības un neatkarības izpausmes no viņa staroja,” atceras Streičs. Pēc viņa domām, dzīves uztveres vieglums dažkārt Pūcītim nācis par ļaunu, jo viņš nespēja tā īsti novērtēt savus panākumus: ne teātrī, ne mīlas frontē. “Vīrišķīgais šarms un iznesība bija viņu pieradinājusi pie tādām vieglām, ātrām uzvarām. Un viņam tas nesagādāja nekādu sirds saviļņojumu, nekādu romantiku. Viņš to darīja tā kā plūkdams, smaržodams ziediņus. Vajadzēja, un viņš viņu ņēma. Tā viegli, bez pūlēm.”
1960. gadā Pūcītis absolvēja Teātra fakultāti un sāka štata aktiera karjeru. Atšķirībā no dažiem vienaudžiem, kas visu mūžu palikuši uzticīgi vienam teātrim, Uldis paspēja izpaust savu talantu vairākos: Liepājas, Dailes, Jaunatnes. Viņa pievilcīgo ārieni un vīrišķīgi skarbo tēlu labprāt izmantoja arī kino, kur Pūcītis spēlēja filmās “Purva bridējs” un “Elpojiet dziļi”. Kino viņu padarīja slavenu arī ārpus Latvijas robežām. “Patiku visas Padomju Savienības čigāniem, jo es tak biju zirgā. Gandrīz vai goda čigāns, ja aizgāju kādā krogā, kur čigāni – oi, oi, oi, tik turies…” par savu zirgu puiša Edgara lomu stāstīja Pūcītis.
Nežēloja sevi
Teātrī viena no viņa virsotnēm bija Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona izrādē “Motocikls”, kur Piča lomu atveidoja viņš un Harijs Liepiņš. Publikai labāk pie sirds gāja Pūcītis, kurš veiklāk uztvēra jauneklīgi dumpiniecisko noskaņu.
Pūcītis bija jaunā viļņa aktieris, kurš tiecās attālināties no agrāko laiku uzspēlētā stila. “Es atceros, vienreiz viņam bija loma, kur vajadzēja ļoti ciest. Viņš saka: “Ko lai es tur daru? Ko es tur cietīšu? Man nekas tur neciešas.” Viņš saka: “Labi, es domāšu, ka man vēders sāp.” Publika jau nezina, ko viņš tur cieš. Viņš izdomā, ka sāp vēders, un ciešana iznāk,” stāstīja režisors Oļģerts Kroders.
Laika gaitā Pūcītim arvien biežāk vairs nevajadzēja tēlot fiziskas ciešanas, jo viņu patiešām piemeklēja kuņģa čūla un citas klapatas, ko veicināja neveselīgais dzīvesveids. Pūcītis ārstējās ar savām metodēm, dzēra degvīna un piena kokteiļus, bet alkohols nodarīja arvien lielāku postu viņa veselībai un izrāžu grafikam. “Talantīgi aktieri ļoti bieži lieto alkoholu tāpēc, ka pēc izrādes nevar uzreiz noģērbt svārkus un nolikt tā kā uzvalku, sirdī vēl paliek tas viss, ko tu esi pārdzīvojis, izdzīvojis uz skatuves,” Pūcīša atmiņu grāmatā secina kolēģe Velta Skurstene. Arī aktieris Āris Rozentāls atzīst, ka Pūcītis nemācēja atslēgties no teātra pasaules. “Nelaimīgā kārtā viņam nebija citu interešu, vienīgi teātris. Viņam nebija, kur piesiet sirdi tad, kad nebija teātra. Nebija vaļasprieka, bet vajadzēja atslogoties – un tur radās šī vājība.”
Arī cīnoties ar “zaļā pūķa” izraisīto atkarību, Pūcītis neliekuļoja un centās būt godīgs pret sevi. Kad radioteātra režisore Antonija Apele meklēja galvenās lomas atveidotāju Hansa Falladas romānam “Dzērājs”, bija skaidrs, ka tā ir Pūcīša loma. “Kad man piedāvāja šo darbu, es izlasīju un teicu: “Es to iestudēšu tikai vienā gadījumā – ja piekritīs Uldis Pūcītis. Tur jābūt cilvēkam, kas tam visam izgājis cauri.” Kolēģi man teica: “Vai tad mūsu teātros dzērāju trūkst?” Es atbildēju: “Netrūkst, taču tāds, kas, sevi nežēlodams, parādīs, kāds viņš ir, ir tikai viens, un tas ir Uldis Pūcītis.””
