Ja piedzimtu Amerikā, būtu miljonārs! 15
Kā jau daudziem izciliem māksliniekiem, Pūcītim bija sarežģīts raksturs, ko vieglāku nedarīja arī viņa brīžiem pārāk ciešās attiecības ar alkoholu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ ar milzu talantu apveltītais aktieris nespēja pilnībā izmantot savu potenciālu, mūža nogalē bija spiests attālināties no teātra un pelnīt iztiku ar smalkmaizīšu pārdošanu Āgenskalna tirgū. Padomju laikā teātra vadība vēl auklējās ar neapšaubāmi spilgto aktieri, bet darbam mežonīgā kapitālisma apstākļos Pūcītis vairs nebija piemērots, jo arī teātrī bija ienākuši tirgus likumi. Katra norauta izrāde nozīmētu zaudētu naudu, ko teātris nevarēja atļauties.
“Uldim visa dzīve bija cīņa ar sevi,” stāsta Pūcīša sieva Olīvija. Mēs tiekamies turpat Āgenskalna tirgū, kur Olīvija joprojām tirgo maizītes. Tirgus biznesā neklājas viegli, jo maksa par tirdzniecības vietu palielinās, bet pircēju skaits sarūk, apkārt sabūvēti lielveikali. Olīvija ar sirsnību stāsta par saviem ilggadējiem pircējiem; daži, kas veselības problēmu dēļ vairs nevar atnākt līdz tirgum, pat raksta vēstules.
Olīvija atceras, ka arī Uldis, savulaik stāvot aiz letes, nekurnēja par savu likteni un nedomāja, ka tirgot bulciņas ir zem slavenā aktiera goda. Tomēr ir nedaudz skumji, ka šāda līmeņa talants nevarēja pilnībā realizēties tur, kur jutās vislabāk, – uz teātra skatuves, kino filmēšanas laukumā. “Ja viņš būtu piedzimis Amerikā, nemaz nešaubos, ka Uldis būtu pasaulslavens miljonārs kā Harisons Fords,” uzskata Olīvija. “To pašu “Purva bridēju” taču noskatījās ap 50 miljoniem skatītāju! Uldim rakstīja vēstules pat no Kubas, tikai nebija neviena spāņu valodas pratēja, kas varētu iztulkot.”
Teātris, sievietes un šņabis
Liktenis bija lēmis, ka Uldis Pūcītis piedzima nevis Amerikā, bet gan ulmaņlaiku Latvijā 1937. gada 15. aprīlī Rankas pagastā. Bērnība nebija viegla, jo drīz vien sākās Otrais pasaules karš, pēc tam bija padomju okupācija un smagie pēckara gadi. “Ļoti spilgti atceros dienu, kad mēs pametām māju, lai dotos bēgļu gaitās uz Kurzemi,” Reiņa Ādmīdiņa un Viktora Jansona grāmatā “…tad tas ir Uldis Pūcītis” stāstīja Uldis. “Krievi nāca virsū, bombardēja Gulbeni, un visa pamale dega gaišās ugunīs. Man bija jau septiņi gadi, lielais brālis ir trīs gadus vecāks, bet mazais bija zīdainītis mātei pie krūts. Tēvs uztaisīja tādu kulbu kā Amerikas pirmatklājējiem, bet zirgs bija tikai viens, un otros ratos tika iejūgta mūsu stiprā govs Vizma. Pirms prombraukšanas māte vēl mājā izmazgāja tīras visas grīdas un redzamā vietā uz palodzes nolika atslēgas.”
Par laimi, uz Kurzemi tomēr nebija jādodas, jo drīz vien varēja atgriezties mājās, ko fronte nebija skārusi. Pūcīšu ģimeni neskāra arī 1949. gada deportācijas, jo Ulda vecāki bija jaunsaimnieki, kam gāja secen iekļaušana izsūtāmo sarakstos.
Pēc kara Uldis mācījās vietējā Rankas skolā, bijis teicamnieks. Pabeidzis pamatskolu, viņš devās uz Rīgu, kur absolvēja pedagoģisko skolu. Mūsdienās, kad jaunieši vēl 19 gadu vecumā nereti deldē vidusskolas solu, tas šķistu neticami, bet Uldim bija tikai 17 gadi, kad viņš tika pasludināts par mācītu skolmeistaru un nosūtīts darbā uz Aizputi, kur kļuva par 1. klases skolotāju. Uldim šis darbs gāja pie sirds. “Kas zina, kā tad dzīve būtu pagriezusies, jo skolotāja darbs man tīri labi patika. Man patika mani bērni, un uzdrošinos domāt, ka es viņiem arī.”
Tomēr pēc gada, kad 18 gadu vecumā draudēja iesaukšana padomju armijā, viņš nolēma atgriezties Rīgā, kur iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Tur gan nomācījās tikai gadu, jo jaunekļa sapnis bija kļūt par aktieri. Viņš sev svēti apsolījies: “Ja tikšu uzņemts Teātra fakultātē, ieiešu baznīcā, jebkurā, nometīšos ceļos un pateikšos Dieviņam.”
Lūgšanas un Pūcīša dabiskais šarms palīdzēja, jo sapnis piepildījās un Uldis kļuva par Teātra fakultātes studentu. Kopmītnēs viņš dzīvojis vienā istabiņā ar topošo režisoru Jāni Streiču. Kā atmiņu grāmatā atceras Streičs, tolaik Pūcītis bijis fenomenāls lasītājs. “Viņš lasīja, rija grāmatas. Naktī viens biezs romāns. Es aizmiegu, Uldis lasa. Nezinu, kad viņš aizgāja gulēt. Un rītā romāns jau cauri.” Pūcīša zinātkāri vēlāk ievērojis arī teātra režisors Oļģerts Kroders, kurš stāstīja: “Uldim bija trīs lietas – sievietes, teātris un, godīgi sakot, arī šņabis. Grāmatas arī lasīja, jā. Tad sanāk četras lietas.”
