Lielie kapi – parks vai nekropole? 0
Pagājis nedaudz vairāk par gadu, kopš Rīgas pašvaldības “Rīgas pieminekļu aģentūra” uzsāka Rīgas Lielajos kapos atrodamo kultūrvēsturisko objektu inventarizāciju. Tas ir pirmais solis teritorijas mērķtiecīgai sakārtošanai. “Šis nav gluži atjaunošanas sākums, bet sistemātiskas esošo vērtību saglabāšanas gan,” teic Rīgas pieminekļu aģentūras pārstāve, atbildīgā arhitekte minēto kapu izpētē Guna Vainovska.
Nav precīzas uzskaites
Par nepieciešamību sakārtot Rīgas Lielos kapus, protams, katram laikmetam atbilstošā izpratnē un kontekstā, kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem runāts un rakstīts ārkārtīgi daudz un regulāri.
Tāpēc paradoksāli, ka vēl burtiski līdz pagājušajam gadam nebija veikta precīza vēsturiskajā kapsētā esošo objektu uzskaite un arhitektoniskā izpēte (joprojām nav).
Par kapiem šobrīd atbildīgā arhitekte Vainovska stāsta, ka pagājušā gadsimta 70. gados veidoti vien to pieminekļu saraksti, kas skaitījās būtiski mākslinieciskās vērtības vai apglabātās personas nozīmes dēļ. Toreiz par saglabājamiem atzina tikai 108 objektus. Bet kapos ir ap 600 objektu – granīta un smilšakmens pieminekļi, akmens un metāla krusti un tamlīdzīgi. Padomju gados vairākums nešķita svarīgi.
Radošās savienības norādīja uz “savējiem”, kamēr pārējās kapavietas, uz kurām neviens nepieteicās, vienkārši nolīdzināja.
Savukārt 80. gados, kad Lielo kapu izpēte notikusi arhitekta Edgara Slavieša vadībā, lielākais akcents likts uz kapliču arhitektūru. Slavieša veiktie uzmērījumi šobrīd ir vērtīga informācija, lai kapličas varētu restaurēt, jo skaidrs, ka pēdējo 40 gadu laikā daudz kas no tām izpostīts vai zudis.
Vainovska aizrāda, ka līdz brīdim, kad 2016. gada pavasarī līdz tam Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai piederošos Lielos kapus iegādājās Rīgas dome, vienīgais objekts, kas skaitījās pilsētas īpašums, bija tēlnieka Kārļa Zāles gatavotais Andreja Pumpura piemineklis, jo zemes strēle ielas malā, uz kuras kaps atradies, piederējusi pilsētai.
Budžets – 30 000 eiro
Guna Vainovska spriež, ka, ņemot vērā teritoriju un objektu skaitu, Lielo kapu sakārtošanas process pēc būtības ir mūžīgs darbs – vienā galā pieminekļus notīra, otrā tie atkal sāk apsūnot.
Pašreizējā situācijā darbu par daudzmaz padarītu varēs saukt tad, kad būs pacelti visi vasarās gāršu “džungļos” ieaugušie, nokritušie pieminekļi, pieliktas atpakaļ krustiem un pieminekļiem laika ritumā atšķeltās detaļas un bijušajos kapos būs izveidota saskaņota, visiem patīkama un interesanta vide.
2019. gada nogalē Lielajos kapos likvidēja “Zemes mātes biroja” paliekas – mākslinieka Aigara Bikšes 2004. gadā veidots vides objekts vairākkārt bija izdemolēts un ar savu izskatu tikai degradēja vidi.
Taču visi citi šobrīd Lielajos kapos esošie pieminekļi ir saglabājami. Tie jāpaceļ, jānotīra, ja tie ir aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā – jārestaurē.
Sakārtošanas procesa ātrums, protams, atkarīgs no finansējuma un kapacitātes. “Nezinu pateikt, kā un cik ātri tas ies, jo šogad mēs ar Lielajiem kapiem strādājam tikai divi cilvēki. Budžets ir tāds, kāds tas ir. Rīgas Pieminekļu aģentūras darba vajadzību ir daudz, un tās pārsniedz pieprasīto finansējumu. Jāņem vērā, ka aģentūras pārziņā ir visi publiskie pieminekļi un memoriāli, Brīvības piemineklis, Rīgas Brāļu kapi un Lielo kapu pieminekļi,” teic Vainovska.
Šim gadam Rīgas domes piešķirtā summa Lielo kapu būvju un kapa pieminekļu saglabāšanai un atjaunošanai ir 30 000 eiro.
Reāli tiekot ieguldīts vairāk, jo summā neietilpst teritorijas kopšana un uzturēšana, ko veic “Rīgas meži”. Jāpiebilst, ka jau Nila Ušakova laikos Rīgas dome pauda, ka Lielo kapu teritorijas sakopšanai katru gadu vajadzētu 100 000–150 000 eiro.
Kam “pieaug kājas”
Ja runā par paveikto kopš 2017. gada rudens, jāpiemin atjaunotais 19. gadsimta beigu Rīgas galvenā inženiera Ādolfa Agtes dzimtas kapu piemineklis, ap kuru nesenā pagātnē bija liels skandāls, jo to ziemā, sniegu tīrot, apgāza traktors.
“Tas bija pirmais restaurētais piemineklis, kura atjaunošanā pilsēta ieguldīja savu naudu. Vainīga jau bija,” pasmaida arhitekte. 2017. gadā kapličām tāpat salika pagaidu jumtiņus un tās noslēdza, lai nepieļautu deklasētu elementu iekļūšanu un tālāku demolēšanu. Kopš uzsākta regulāra kapu kopšanu, šādu ļaužu esot mazāk, turklāt kapu teritoriju vairāk uzmana pašvaldības policija.
“Bet plēš jau tāpat. Pagājušogad ap Lieldienām 2017. gadā restaurētajai baltajai kapličai noplēsa divas trešdaļas vara skārda apšuvuma. Restaurators sataisīja, jo izskatījās vienkārši briesmīgi,” piebilst Vainovska.
Runa ir par vienīgo kopš 18. gadsimta saglabāto brīvstāvošo kapliču, ko reiz izmantojusi Rīgas aptiekāra Nikolasa Veicenbreiera dzimta.
To restaurējot, pie kapličas lāpstas dziļumā atrasta kapa plāksne un atklājušies ēciņas iekšsienas reiz klājušie gleznojumi. Jāpiebilst, ka vairākiem pieminekļiem metāla dekoratīvie elementi demontēti apzināti, “lai nepieaug kājas”. Tos noglabā līdz brīdim, kad pienāks attiecīgā pieminekļa restaurēšanas kārta.
19. gadsimta otrajā pusē bija mode norobežot kapavietas ar klasicisma stilā ieturētām metāla sētiņām. Kapos tādas saglabājušās 68 (13. janvāra ielā redzamās “barjeras” starp tramvaja sliedēm un ietvi padomju laikā atvestas no Lielajiem kapiem). Arī šo sētiņu sakopšana ir nākotnes darbs. Vispirms gan vajadzētu atjaunot metālisko baldahīnu virs kāda Vērmaņu dzimtas pārstāvja kapa.
Tādus “baldahīnus” vasarās apaudzēja vīteņaugiem un tie kļuva par lapenēm.
Šobrīd tas ir šķībs un deformējies – gan ne vandaļu dēļ, bet dēļ koka, kas tam reiz uzgāzies.
Pērn uzsākta slavenā arhitekta Vilhelma Ludviga Nikolaja Bokslafa (1858–1945) dzimtas memoriāla restaurācija, kas notiek par pilsētas un Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem. Arhitekts gan apbedīts Poznaņā, bet šis ir piemineklis viņa dzimtai; pats Bokslafs to arī veidojis, un tajā iegravēts viņa vārds. Lietainais laiks nav restauratoru draugs un kavē procesu.
Vēl pērn saistībā ar Latvijas armijas simtgadi sakārtots lidotāja, Pirmā pasaules kara varoņa Eduarda Pulpes dzimtas kaps. Vainovska bilst, ka vairāku personu pieminekļus esot cerības sakopt ar radinieku palīdzību. Tieši kuru, gan netiek izpausts. Tomēr vairākumam šajos kapos dusošo piederīgo vairs nav vai tie aizklīduši pasaulē.
Konceptuālas problēmas
Lielo kapu pieminekļu atjaunošanas procesa vadītāja aizrāda, ka, pat nerunājot par izmaksām, speciālistiem rodas vairāki būtiski konceptuālas dabas jautājumi.
Piemēram, ir piemineklis, kuru reiz vainagojusi akmens vāze. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem tā guļ, nogāzta zālē pie postamenta, – vienkārši uzstutēt atpakaļ to nevar, jo pazudusi vāzes kāja un nav zināms, kāda tā izskatījusies. Ko darīt?
“Redziet, te ir nolauzts krusts,” turpina Vainovska. “Ja to uzliek tieši uz pamatnes, var redzēt, ka viens granīta gabals tam pazudis. Ielikt protēzi no pelēkā granīta? Ielikt vietā metāla stieni, lai visi saprot, ka šī detaļa zudusi? Meklēt attiecīgo sarkano Somijas granītu pēc toņa un ielikt, lai neizceļas?”
Bez šaubām, risinājumus atšķir gan ieguldāmais darbs, gan nauda. Tāpat problēmas sagādā 90. gadu sākuma krāsaino metālu drudža atbalsis. Tolaik no daudziem Lielo kapu pieminekļiem pazuda bronzas elementi. Tā kā tajos attēloto vai uzrakstīto neviens nebija fiksējis, tos nevar arī atjaunot.
Dažos gadījumos pēc privātpersonu iniciatīvas tukšajos laukumos bronzas vietā ieliek akmens ģīmetnes.
Tā darīts, piemēram, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieres Elzas Žiglēvicas (1898–1919) gadījumā (Žiglēvicas kapu kopj Lielo kapu draugi). Bet komponista Nikolaja Alunāna un vēl daudzu citu bronzas bareljefu vietas diemžēl joprojām ir tukšas.
Viena no Lielo kapu arhitektoniskajām vērtībām ir 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta kapličas, no kurām daļu 60. gados nojauca. Kā atlikušās izmantot mūsdienās? Šobrīd to praktiskais lietojums ir pagaidu noliktavas apkaimē savākto kapu plākšņu, pieminekļu detaļu, metāla žogu un citu elementu uzglabāšanai. Dažai kapličai reiz bijis ļoti grezns interjers. Iespējams, nākotnē tās varētu kļūt par kapu kultūras ekspozīcijas daļu, par vietu, kur izstāstīt par kapu pieminekļu veidiem un simboliku.
Drīzāk parks, ne kapi
Oficiālais šī Rīgas nostūra nosaukums ir “Dārzu un parku ansamblis Lielie kapi ar memoriālajām celtnēm”, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Taču kas šī vieta būs nākotnē? Reiz tā bija smilšains klajums un pat vēl pagājušā gadsimta 30. gados neesot atgādinājusi mežu kā tagad, kad izaugušas jau vairākas paaudzes, kam tas ir “parks” skriešanai un suņu staidzināšanai, it nemaz neasociējoties ar kapiem.
Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis izteicies, ka galvenie virzieni esot divi – vai nu parks kā atpūtas vieta, vai nekropole.
Guntas Vainovskas skatījums: “Pamatā tam vajadzētu būt parkam. Jo ko tad nozīmē atjaunot kapus? Tā ir milzīga teritorija. Ļoti daudziem te apglabātajiem vairs nav radinieku. Dzimtas ir samaltas. Jautājums varētu būt vienīgi par to, kā realizēt piederīgo vēlmi pieminēt savu aizgājēju, ja viņa kapavieta jau sen nošķūrēta. Precīzu atbildi uz to šobrīd nevaru sniegt. Jautājums būtu jāatrisina tā, lai visām pusēm labi.”
Iespējams, jāveido memoriālā siena ar iegravētiem te apglabāto vārdiem. Šobrīd notiek arhīvu darbs ar kapu inventāra grāmatām, kurās uzskaitīti visi apglabātie. Doma ir pamazām veidot elektronisku reģistru ar aptuvenām norādēm, kas kur apglabāts. Vienīgā nelaime, ka precīzu kapu plānu nav – pastāvošie ir ļoti shematiski, bez topogrāfijas un piesaistes punktiem.
Vainovska ir skeptiska par to, vai te iekārtots kapu kultūras muzejs izrādītos veiksmīgs: “Neviens muzejs nevar dzīvot tikai no valsts vai pašvaldības dotācijām, bet Lielo kapu gadījumā grūti iedomāties, kā šāds muzejs varētu ko nopelnīt ar biļetēm. Pirmkārt, tas nozīmētu iežogot teritoriju. Varbūt tikai daļu varētu. Jebkurā gadījumā pamazām šī teritorija sakārtosies un cilvēki apradīs ar pārmaiņām. Tā vairs nebūs pamesta kapsēta.”
Fakti par Lielajiem kapiem
* Pirmie apbedījumi uzsākti 1773. gadā; kapi slēgti – 1953. gadā.
* Rīgas pilsētas apsaimniekotā Memoriālā parka Lielie kapi un Jēkaba kapu teritorija ir 28,6 ha, bet kopējā kapu teritorija – 30 ha.
* Eiropas mērogā unikāla sakrālā būve ir Lielo kapu malā vēl saglabājušās rindu kapličas.
* Kapos atrodas un uzskaitītas 29 brīvstāvošas kapličas, 426 pieminekļi, 98 kapu plāksnes.
* No tiem valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā kā atsevišķi objekti iekļauti: vēstures pieminekļi – 15 vienības; mākslas pieminekļi – 22 vienības.
* Lielajos un tiem piegulošajos Jēkaba kapos atrodas ap 100 latviešu, vācbaltu, kā arī citu tautu izcelsmes ievērojamu personību atdusas vietas un pieminekļi. Starp tām ir Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Andrejs Pumpurs, Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, Fricis Brīvzemnieks, arhitekti, gleznotāji, aktieri, zinātnieki, uzņēmēji, pedagogi, Latvijas Neatkarības kara varoņi, diplomāti un tā tālāk.
Avots: Rīgas pieminekļu aģentūra
