Mūžīgai ugunij Daugavpilī jānodziest, bet ģenerāļu mirstīgās atliekas ļauj mēram “mest zaķa cilpas” Saeimas lēmumam 38
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas otras lielākās pilsētas Daugavpils centrā, Dubrovina parka vidū, deg tā saucamā mūžīgā uguns padomju armijas karavīriem – pie attiecīga monumenta un apbedījumiem. Arī pirms šā gada 24. februāra – Krievijas iebrukšanas Ukrainā – šāds objekts šķita pilnīgi nevietā, ja raudzījās no Latvijas kā rietumnieciski noskaņotas ES un NATO valsts pozīcijām, ņemot vērā arī vēsturi un to, ar ko lielākajai daļai Latvijas sabiedrības asociējas padomju vara un PSRS okupācija.
Taču lielai daļai Daugavpils propadomiskās un prokrieviskās sabiedrības un pilsētas valdošajai varai padomju varas simbolika bija (un joprojām ir) “neaizskaramās” statusā. Likās, ka līdz ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai arī Daugavpilī vajadzētu atvērties acīm un saprast, ka Krievija ir fašistiska valsts, kas arī savu padomisko pagātni izmanto, lai karotu ar Ukrainu, iznīcinātu nevainīgus cilvēkus un nostātos pret Rietumu civilizāciju. Un mums visā Latvijā vajadzētu atbrīvoties no padomju okupācijas mantojuma.
Bet mūžīgā uguns Daugavpilī turpina degt. Par to gan nebūtu arī ko brīnīties, jo Daugavpils pašvaldība un tās mērs meta visādas zaķa cilpas, lai novilcinātu divu padomju armiju slavinošu pieminekļu aizvākšanu, par ko bija lēmusi Saeima. Mūžīgo uguni un piemiņas vietu Dubrovina parkā no iekļūšanas valdības noteikto demontējamo objektu sarakstā “paglāba” tas, ka zem tiem ir dažu cilvēku mirstīgās atliekas.
Kas tur vispār ir?
Kādas precīzi mirstīgās atliekas un kur precīzi guļ, par to, kā saka, vēl vēsturnieki strīdas. Vēsturnieka Henriha Soma versijā īsumā ir tā: vispirms 1941.–1942. gadā Dubrovina parkā apbedīti vācu un latviešu karavīri, kas krituši cīņās ar padomju armiju. No preses ziņām izriet, ka apbedīti parka stūrī. 1944. gadā parka malā netālu apglabā jau četrus padomju virsniekus un uzstāda koka pieminekli.
1949. gada no citiem kapiem jau esošajiem klāt pārapbeda vēl trīs virsniekus. 1968. gadā tur atklāj betona pieminekli. 1984. gadā naktī, slēdzot parku, padomju karavīru mirstīgās atliekas steidzami izrok un novieto pašreizējā vietā, kur atklāj jau citu – melna marmora monumentu ar mūžīgo uguni – veltījumu padomju armijas kritušajiem kareivjiem.
1998. gadā, veicot kanalizācijas kolektora atjaunošanu, agrākā pieminekļa vietā atklāj sešu virsnieku apbedījumus zārkos (trīs ģenerāļi, divi majori, kapteinis). Pašvaldības speciāli izveidota komisija secina, ka 1984. gadā veiktā pārapbedīšana bijusi pavirša. Sākas diskusijas par pārapbedīšanas vietu. Ir variants vest kaulus uz kapiem, bet uzvar viedoklis, ka pīšļus tomēr vajag pārapbedīt pie jaunā memoriālā kompleksa un uzliekot vēl plāksni ar krustu.
Bet jautājums paliek: ko tur apbedīja pirms tam, 1984. gadā? Vai tikai vienu padomju virsnieku, vispār nevienu, bet varbūt vācu un latviešu karavīru mirstīgās atliekas? Lai kā arī tas būtu, Daugavpils pašvaldība kopā ar Krievijas vēstniecību, sabiedrības pārstāvjiem turpināja un turpina rūpēties par piemiņas vietu joprojām.
Daugavpils pilsētas mērs Andrejs Elksniņš tieši vēsturnieku H. Somu lūdzis konsultēt par nojaucamo pieminekļu māksliniecisko vērtību.
“Par tiem diviem padomju armijas pieminekļiem, kas tagad jau nojaukti, mēram nebija daudz ko jautāt. Skaidrs, ka nāksies nojaukt. Ieminējos, ka vajadzētu tikt vaļā arī no Dubrovina parka pieminekļa. Elksniņš atbildēja apmēram tā: jā, jā, gan jau novāks, bet jūs gribat te vienā eiforiskā rāvienā ātri visu nojaukt!
Viņš spriež kā jurists – kas ir un kas nav likumā atrunāts, bet es kā vēsturnieks saku: jāvāc nost, un viss. Tur jābūt atpūtas zonai. Savulaik bija ideja, ka no tā netālu varētu izveidot Latvijas simtgadei veltītu pieminekli, bet pašvaldība šo ideju noraka. Pirms desmit gadiem vēsturniece Genovefa Barkovska – nu jau nelaiķe – vāca materiālus par Dubrovina parku un iestājās, ka parkam jāatdod sākotnējais pielietojums un ka padomju armijas piemineklim un apbedījumiem tur nav vietas,” stāsta H. Soms.
Dubrovina parks jāatdod Dubrovinam
Valstiski un nacionāli noskaņoti daugavpilieši arī tagad iestājas par Dubrovina parka attīrīšanu no padomju mantojuma. Varbūt viņi nav vairākums pilsētā un pietiekami aktīvi, bet ir.
Šā gada 3. septembrī Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks Daugavpils kultūras atbalsta biedrības vārdā kā tās priekšsēdētājs vērsās pie pilsētas domes deputātiem ar vēstuli “Atdosim Dubrovina parku Dubrovinam”.
Vēstulē teikts: “Šodien Daugavpils dome cīnās ar valdību, mēģinot aizstāvēt padomju laikā celtos pieminekļus, kuri slavina tā saucamo Daugavpils un Latvijas “atbrīvošanu”, kuras rezultātā desmitiem tūkstošu Latvijas un Daugavpils iedzīvotāju lopu vagonos tika deportēti uz Sibīriju, PSRS un Vācijas izraisītā kara dēļ nomocīti un nogalināti. Deputāti, ko jūs gribat panākt? Atgriezties PSRS? Kārtējo reizi izblamēt Daugavpili?
Man ir priekšlikums apdomāt tomēr savu, teiksim atklāti, pretvalstisko rīcību, un kopā ar pārējo Latviju atbrīvoties no šiem padomju okupāciju un armiju slavinošiem objektiem. Bet ne tikai no šiem diviem, par kuriem šodien jūs strīdaties ar valdību. Gribu vērst jūsu uzmanību, ka Daugavpils izceļas vēl ar vienu objektu – ar Dubrovina parkā ierīkotu mūžīgo uguni un memoriālu iespējami kritušajiem padomju karavīriem.”
Vēstulē A. Broks atgādina deputātiem, ka Dubrovina parks tika ierīkots 1882. gadā pēc toreizēja pilsētas mēra Pāvela Dubrovina iniciatīvas, kurš par saviem līdzekļiem purvainā apvidū izpirka trīs hektārus zemes, kur auga pārsvarā dzērvenes, un uzdāvināja šo zemes gabalu pilsētai ar mērķi izveidot šajā vietā pilsētas parku. Pilsētas mērs pats personīgi piedalījies pilsētas parka plāna – dizaina izstrādē. Tika ierīkots ļoti skaists parks ar daudzveidīgiem augiem, ar ieejas arku, ar dažādiem citiem dizaina elementiem, kā arī ar estrādi koncertu rīkošanai.
“Pāvels Dubrovins gribēja, lai šajā vietā pilsētas iedzīvotāji varētu atpūsties un izklaidēties. Viņš ieguldīja savu naudu, enerģiju, spēku nevis apšaubāmu kapu, piemiņas zīmju, mūžīgās uguns ierīkošanai (..) Es vēršos pie Daugavpils domes deputātiem ar aicinājumu būt drošiem un patriotiskiem, pieminēt Pāvelu Dubrovinu ne tikai viņa un sunīša skulptūras veidā parkā, bet atdodot viņam un mums to, ko viņš ir paveicis, – parku,” raksta A. Broks.
Pēc viņa domām, vispirms vajadzētu noskaidrot, vai vispār mirstīgās atliekas ir parkā un, ja ir, tad tās apbedīt kapos, attiecīgi saskaņojot to ar attiecīgām Latvijas, Krievijas un varbūt arī Vācijas instancēm. Daugavpilieša Vladimira Ivanova veidoto memoriālu varētu pārcelt uz Brāļu kapiem kā sava laika vēsturisko liecību, ņemot vērā, ka tur jau atrodas līdzīgi objekti. Un, protams, nekāda uguns un “atbrīvošanas” plāksne parkā vairs nevar atrasties. Pats tēlnieks ir miris, bet viņa kundze arī atbalstot memoriāla pārvietošanu, zina teikt A. Broks.
Tāpat jāatrod Dubrovina parka dizaina meti un jāmēģina tos izmantot parka rekonstrukcijā, lai tur būtu gan ieejas arka, gan kafejnīca, gan estrāde, gan citi jau mūsdienīgāki kultūras, izklaides un atpūtas objekti.
“Pilsētas svētki jau arī tagad parkā notiek, bet jocīgi izskatās, ka desmit metru attālumā no memoriāla ir telts, kur cilvēki līksmojas un dzer alu,” man saka A. Broks.
Elksniņš: “Ierosinājumu noraidīt, pieminekli nepārvietot!”
A. Broka iesniegumu izskatīja 22. novembrī notikušajā Daugavpils pašvaldības pilsētbūvniecības un vides komisijas sēdē, ko vadīja tās priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš, ziņoja komisijas priekšsēdētāja vietniece Santa Pupiņa, kura ir arī pilsētplānošanas un būvniecības departamenta vadītāja.
Sēdē piedalījās komisijas locekļi domes deputāti Mihails Lavrenovs un Valērijs Kononovs, Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolas “Saules skola” direktore Inguna Kokina, pensionārs, bijušais (līdz augustam) Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidlatgales pārvaldes vadītājs Antons Lazdāns, mēra vietnieka Alekseja Vasiļjeva palīgs Dmitrijs Ribņikovs, kā arī vairāki citi pašvaldības ierēdņi.
A. Elksniņš, atsaucoties uz likumu attiecībā uz pieminekļiem, norādīja, ka ar likumu noteikts, ka pārvietošana neskar pieminekļus, zem kuriem ir apbedījumi, un ir atkarīgs no pašvaldības brīvas iniciatīvas – vai to darīt vai nedarīt. Viņa priekšlikums – ierosinājumu noraidīt, pieminekli nepārvietot.
Inguna Kokina: “Apbedījumi Dubrovina parkā ir, bet, ņemot vērā Latvijas kristīgās tradīcijas un visu konfesiju tradīcijas, apbedījumu vieta ir kapos. Tieši tādēļ piedāvāju pašvaldībai iniciēt iespēju šo apbedījumu pārvietot uz kapiem, kur ir īstā vieta, ar atbilstoša goda izrādīšanu. Parku atjaunot kā pilsētas atpūtas vietu, kā to savā laikā Dubrovins bija dāvinājis, un pilsētas parkam saglabāt atpūtas un rekreācijas funkciju.”
S. Pupiņa sēdē sacīja, ka teritorijas plānojumā Dubrovina parks ir dabas apstādījumu teritorija, kas paredz parkus. Apbedījumi ir kādreiz likumīgi ierīkoti un pašlaik tiem ir teritorijas neatbilstošas izmantošanas statuss, kā to paredz apbūves noteikumi. Tas var būt saglabāts līdz tam brīdim, kamēr parks netiek pārbūvēts. Tas nozīmē – pārbūvējot vai atjaunojot parku, būs jārēķinās ar to, ka būs vai nu jāmaina teritorijas plānojums, iekļaujot apbedījuma teritoriju, vai nu parks netiks pārbūvēts, vai atjaunots.
“Pret” iesnieguma noraidīšanu par pieminekļa pārvietošanu nobalsoja I. Kokina un S. Pupiņa (tātad balsojot par Broka ierosinājuma izskatīšanu), “par” – A. Elksniņš, V. Kononovs, M. Lavrenovs, A. Lazdāns, kurš atzīmēja, ka apbedījuma vieta ir svēta vieta.
Kad es sazvanīju A. Lazdānu, viņš sarunā bija ļoti omulīgs, bet, kad uzzināja, par ko interesējos, kļuva ļoti aizņemts un norunātajā laikā vairs nebija sazvanāms.
Gāzei ziedojot
D. Ribņikovs balsošanā nepiedalījās tehnisku iemeslu dēļ, bet nav šaubu, par ko viņš būtu iestājies. Tieši D. Ribņikovs pārstāv biedrību “Latvijas Krievu kopiena”, kas tur rūpi par Dubrovina parka piemiņas vietu tīrot, kopjot, gāzi gādājot. Gāze ugunij tiekot sagādāta par saziedotiem līdzekļiem – tā ugunij tiek pievadīta no baloniem, kas atrodas netālās dzelzs kastēs.
Par piemiņas vietas nākotni Krievijas–Ukrainas kara ēnā D. Ribņikovs neko negribot komentēt, arī par pašu karu. Laikam Latvijas drošības iestādes labi pastrādājušas, jo vēl 25. augustā sarunā ar TV3 kolēģiem viņš bija bravūrīgs un klāstīja šādu savu viedokli: “Tur apglabāti virsnieki, kuri aizstāvēja Daugavpili. Uguns ir daļa no monumenta. Kāpēc tai nebūtu jādeg? Tagad to apmaksā pilsētnieki, kuri sametas ugunij, tāpēc tā deg.”
Latvijas Krievu kopienas pārstāvis Ribņikovs arī TV3 intervijā atkārtojis Kremļa murgaino propagandu: “Jūs taču saprotat, par ko pārvērta Ukrainu viņu fašistiskais nacionālisms. To visi aizmirsuši. Redz tikai Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet skaidrs, ka Ukrainas armija bija gatavībā uzbrukt Krievijai. Krievija bija bezizejas situācijā.”
Mūžīgā uguns nevienam nepieder
Kā paskaidroja Daugavpils pilsētas pašvaldības komunikācijas nodaļas vadītāja Nataļja Bikovska, pašvaldība nekoordinē mūžīgās uguns darbību Dubrovina parkā. Objektu apsaimnieko biedrība, kas saņēmusi atbilstošus saskaņojumus no valsts institūcijām. Dubrovina parks saskaņā ar zemesgrāmatas datiem pieder Daugavpils pašvaldībai, bet memoriāls Dubrovina parkā nepieder nedz pašvaldībai, nedz kādai pašvaldības iestādei, nevienam.
Kad N. Bikovskai vēlreiz lūdzu paskaidrot, kā tas var būt, ka memoriāls nevienam nepieder, un varbūt var palūgt mēra komentāru par šīs piemiņas vietas nākotni, saņēmu atbildi: “Uz šo brīdi memoriāls faktiski nevienam nepieder. A. Elksniņa nostāja saistībā ar šo jautājumu atspoguļota sēdes protokolā.”
Pīšļiem jāatrodas kapos
Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Arnis Āboltiņš norādīja, ka minētais memoriāls gan ir viņa vadītās biedrības pārraudzībā, bet, ko ar to iesākt, jālemj pašvaldībai. Tāpat viņš apstiprināja, ka neesot zināms, kur tieši un kādi ir reālie apbedījumi. A. Āboltiņš pieļauj domu par demontāžu, vienlaikus uzskatot, ka memoriāls būtu jāsaglabā kā sava laika liecība, tikai varbūt citā vietā.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs Jānis Asaris teic, ka Dubrovina parka memoriāls nav kultūras pieminekļu sarakstā. Viņaprāt, karavīru pīšļiem jāatrodas kapos, nevis pilsētas centra parkos, bet pieminekļi, kas slavina okupācijas režīmu, jāaizvāc. Tas viss jādara cienīgi, pašvaldībām lemjot un vienojoties ar attiecīgo valstu institūcijām. Likums par totalitāru režīmu slavinošu objektu demontāžu tapis steidzīgi, apbedījumus tajā neiekļāva, arī tāpēc, ka ir vienošanās ar Krieviju par karavīru apbedījumu statusu.
Ja grib, tad var
Madonas novada pašvaldības rīcība ir piemērs tam, ka nav nekas neiespējams. Kā stāsta Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora, 2020. gadā sākusies pilsētas vidusskolas renovācija un bijis jāizlemj, ko iesākt ar skolas pagalmā apraktā, apstādījumos esošā Otrajā pasaules karā kritušā padomju ģenerāļa pīšļiem un pieminekli. Sakritis, ka tieši tajā laikā Krievijas vēstniecība renovējusi padomju karavīru kapus Madonā. Tad nu piedāvāts ģenerāli aizvest pie savējiem. Process gan ievilcies, jo Krievijas vēstniecībai bijusi nepieciešama Maskavas atļauja, bet 2021. gadā ģenerālis nokļuvis tur, kur pieklājas – kapos.
