Sena leģenda vēsta, ka savulaik seno jūdu valdnieks Zālamans atteicies no mūžīgu jaunību garantējoša eliksīra, jo nav spējis saskatīt laimi tādā dzīvē, kurā vairs nebūs to cilvēku, kurus viņš mīlējis. Faktiski arī grāfs Kaliostro pats neizmantoja savā rīcībā it kā esošo reģenerācijas noslēpumu. Viņš tomēr bija pasakaini bagāts cilvēks un katrā ziņā būtu spējīgs uzpirkt inkvizīcijas moku kambaru sargus, lai tie viņam atgādā glābjošās zālītes. Taču arī viņš, visdrīzāk, lieliski saprata: kam viņam vēl viena porcija dzīves un jaunības, ja bija skaidrs, ka būs jāturpina dzīvot drūmā akmens cellē, piekaltam ķēdē? Proti – tas pats Zālamana lēmums. 0
Un vēl var pievērsties leģendai par Mūžīgo žīdu. Atcerēsimies, ka Jēzus Kristus Golgātas ceļā patrāpījās cilvēks, vārdā Ahasfērs, pie kura nama sliekšņa krusta nesējs gribējis mazliet atpūsties, taču saimnieks viņu rupji padzinis. Un tad Jēzus viņam ļauni novēlējis visu atlikušo dzīvi klejot apkārt, neiepazīstot nāvi. Leģenda vēsta, ka tā tas arī noticis – vēl tūkstoti gadu pēc šā starpgadījuma viņu sastapuši cilvēki, par kuru uzticamību un prāta spējām neesot iemesla šaubīties. Piemēram, 13. gadsimtā Ahasfērs klīdis pa Armēniju, kur sarunājies ar armēņu arhibīskapu. Vēlāk viņš redzēts un ar viņu visās pasaules valodās runājuši bīskapi, pāvesta legāti, vēsturnieki, pilsētu galvas. Baznīcu hronikās minēts, ka 16. gadsimta beigās Mūžīgais žīds apmeklējis Maskavu. Bet nākamajā gadsimtā angļu Oksfordas un Kembridžas profesori pamatīgi noeksaminējuši Ahasfēru, taču tā arī nav spējuši pieķert viņu senās pasaules vēstures, tradīciju, kultūras un ģeogrāfijas nezināšanā. Raugi, savos klejojumos viņš taču bija redzējis un iepazinis visu. Pēdējo reizi viņš redzēts Anglijā 19. gadsimta beigās – galīgi apmulsis viņam absolūti svešajā pasaulē…
