Mūžīgā jaunība – svētība vai lāsts? Cilvēces krāšņākie sapņi, mīti un leģendas 0
Autors – Signe Koļcova
Teju vai visu pasaules tautu folklorā attēloti cilvēku centieni iemantot nemirstību, turklāt, izrādās, daudz kas no tā itin nemaz nešķiet pasakas un māņi, bet gan, visdrīzāk, reālas vēsturisko notikumu hronikas. Piemēram, fiksēti fakti par to, ka dažādos laikmetos vai nu pilnībā nejauši, vai pateicoties kādām slepenām metodēm, seno ķīniešu dao mūki vai indiešu klejotāji spējuši nodzīvot ne tikai vairāk par 100, bet arī līdz 400 un pat vēl vairāk gadiem!
Maksimums, ko nav uzdrošinājusies pārsniegt pat visburvestīgākā pasaka, ir 5000 gadu vecums. Raugi, par tādu liecinājis kāds indiešu izcelsmes ilgdzīvotājs, vārdā Tapasvidži, kurš pats tajā brīdī bija nodzīvojis jau vairāk par 180 gadiem. Viņš Himalaju pakājē reiz esot saticis dīvainu vientuļnieku, kurš spējis sazināties tikai senindiešu sanskritā, un pavēstījis, ka tik ilgu un veselīgu uzturēšanos šajā pasaulē viņam palīdzējusi nodrošināt visnotaļ skarba diēta un kādas īpašas dziras pagatavošanas noslēpums, ko viņš neesot izpaudis…
Kristiešu Bībele runā par cilvēkiem “kopš paša sākuma”. Pirmā Vecās Derības grāmata pauž, ka Ādams savu sievu nodēvējis par Ievu, kas nozīmē varbūt ne gluži mūžīgā, bet tomēr “dzīvošana”. Un turpat pilnā nopietnībā tātad vēstīts, ka Ādams pats nodzīvojis 930 gadus, viņa dēls Sifs – 912, Sifa dēls jeb Ādama mazdēls Enoss – 905 gadus. Turklāt dēls Sifs piedzimis tad, kad Ādamam pašam bijuši jau 130 gadi, bet Sifam dēls Enoss piedzimis, kad viņam bijuši 105 gadi. Savukārt Enoss par tēvu kļuvis 90 gadu vecumā. Un tā tālāk.
Mēs zinām, ka tik sačākstējušiem večukiem bērni nedzimst. Un tas, visdrīzāk, nozīmē tikai to, ka Vecās Derības laikā cilvēki 100 gadu vecumā vēl skaitījās jaunekļi. Tātad mūsu dzīvības spēks pakāpeniski izsīkst. Vai tas patiešām liecina, ka jau ir klāt laika beigas? Cita starpā ir vērts piebilst, ka zinātnieki pauž arī tādu viedokli – cilvēka dzīves vidējais ilgums ir atkarīgs no Zemes iedzīvotāju skaita. Proti, jo to ir mazāk, jo ilgāk dzīvo katrs atsevišķais indivīds. Bet mums tagad aizvien agrāk jādod vieta nākamajam, kurš jau klauvē pie durvīm…
