Mūžīgā gaisma un jaundarbi. Recenzija par aktuālajiem mūzikas notikumiem 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Koncerts “Klusuma vadmotīvs” ar Kristu Auderi pie Valsts akadēmiskā kora “Latvija” diriģentes pults, koncerts “Cerību dziesma” ar Lietuvas viesmāksliniekiem, Hektora Berlioza “Rekviēms” Rīgas Domā, visbeidzot, pirmatskaņojumu programma Svētā Pētera baznīcā 2023. gada 31. augustā – un, lūk, 26. starptautiskais garīgās mūzikas festivāls ir noslēdzies.
Divdesmit gadu laikā piedzīvots daudz – vēl pagājušajā gadā skanēja Ģērģa Ligeti “Rekviēms” (un tādēļ komponista simtgade nupat aizvadītajā koncertā atzīmēta ar lakonisko moteti “Lux aeterna”); 2017. gada jaundarbu programma (Juris Ābols, Renāte Stivriņa, Edgars Mākens un citi) palikusi atmiņā kā skarba un dramatiska; 2014. gads ar Kārļa Lāča, Kaspara Zemīša un Riharda Dubras komponētajiem opusiem pārstāvēja gaišākas un apskaidrotākas mūzikas brīžus; citkārt iespēja dota avangardistiem – 2016. gadā tapa Evijas Skuķes partitūra “Gods”, bet 2021. gadā – Annas Fišeres “Carmen Sybillae”. Kamēr ar Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” adresētiem lielformāta darbiem vēl nav nākuši klajā Jānis Petraškevičs, Rolands Kronlaks, Gustavs Fridrihsons, kamēr komponista dzimtenē vēl nav atskaņota Imanta Ramiņa “Psalmu simfonija”, tikmēr Garīgās mūzikas festivāla publika var atcerēties Valentīna Silvestrova, Sofijas Gubaiduļinas, Kšištofa Penderecka autorkoncertus.
2023. gada pirmatskaņojumu koncerta kopējais veidols atbilda tā pieteikumam ar Ligeti “Mūžīgās gaismas” atspoguļojumu – mūzika arī pēc tam ritēja plūstošās, apgarotās, liriskās noskaņās un dažādos baltās krāsas toņos bez psiholoģisku drāmu noteiktu sadursmju nepieciešamības. Kontrastus šeit nodrošināja katra komponista atšķirīgais pasaules skatījums un stilistika, līdz ar to jāpieņem, ka jaundarbu programma diriģenta Māra Sirmā pārraudzītajā lasījumā arī šoreiz atainoja laika garu, ka arī šis koncerts ar visām tur rodamajām veiksmēm un trūkumiem paliks kolektīvajā un personiskajā atmiņā kā gabaliņš vēstures. It īpaši tādēļ, ka visas jaunradītās partitūras – Renāta Cvečkovska skaņdarbs “Māte”, Aleksandra Avrameca “Ex infinito”, Mateja Kastelica mesa “Lux et origo” (“Gaisma un avots”) un Jēkaba Nīmaņa “Hymni de misericordia” (“Himnas līdzjūtībai”) – ir pelnījušas vismaz otru atskaņojumu kādā citā baznīcā vai koncertzālē, arī citu mūziķu priekšnesumā. Šai ziņā ceru ne tikai uz Latvijas Radio kori, jo, lai gan Ligeti “Lux aeterna” mikropolifoniskie savijumi domāti profesionāļiem, Cvečkovska un Nīmaņa veikums līdz ar slovēņu autora mesu tomēr šķiet vieglāk izdziedams.
Jebkurā gadījumā labprāt dotos uz koncertu, kurā, piemēram, jauniešu koris “Kamēr…” dotu vēl vienu interpretāciju Aleksandra Avrameca “Ex infinito”, jo pirmatskaņojumu četrotnē tieši šis darbs atstāja spilgtāko, neparastāko, suģestējošāko iespaidu. Šeit pirmām kārtām pārliecināja komponista pieeja harmoniskajām struktūrām un mūzikas lineārajam izklāstam, kur vērojama zināma līdzība ar Ligeti skaņumākslu, ar Krista Auznieka kordarbiem, arī ar iepriekšpiesaukto opusu “Carmen Sybillae”, kur ir vēl kāda sasaukšanās – Anna Fišere pievērsās Vergīlijam, turpretī Aleksandram Avramecam aktuālas ir Lukrēcija vārsmas. “Ex infinito” tad nu spēj raisīt arī jaunus un iepriekšnebijušus estētiskos priekšstatus, un, lai gan lakonisms mākslā neapšaubāmi ir slavējama īpašība, tīri vai žēl, ka šim skaņdarbam salīdzinoši ātri tika pielikts punkts.
Renāta Cvečkovska opusu “Māte” un Mateja Kastelica mesu “Lux et origo” autori bija veidojuši tradicionālākā skaņurakstā un klausītājiem pretimnākošākā lirisku vai episku noskaņu plūsmā. Vienlaikus te iezīmējās nepārprotams pretstats – Cvečkovska darbs ar konkrētām pareizticīgās baznīcas liturģijas zīmēm atsaucas uz Dievadzemdētājas aizmigšanas svētkiem, turpretī Kastelica mesa ar analogām norādēm uz katoļu baznīcas muzikālo tradīciju pārstāv klasisku sakrālās skaņumākslas žanru ar vispārzināmo tekstu latīņu valodā, kur izskanēja pat kanoniskais noslēgums “Ite missa est”. Abos gadījumos tā ir arī dzīva, plastiska, 21. gadsimtā radīta mūzika, kur komponistu individualitāte izpaudās gan emociju diferenciācijā, gan dramaturģiskās arhitektonikas rakursos.
Jēkaba Nīmaņa “Himnas līdzjūtībai” atšķirībā no iepriekš dzirdētajiem “a cappella” kormūzikas paraugiem bija jūtami plašākas ne tikai hronometrāžā – autors klāt pievienoja arī dzīvo elektroniku, viņš pats spēlēja arī klarneti un tai radniecīgus pūšaminstrumentus. Noapaļojot iespaidus par priekšnesuma kvalitātēm, vispirms jāteic, ka komponists kā savas mūzikas interprets, protams, zina, ko dara, – taču arī Valsts akadēmiskā kora “Latvija” sniegums visa koncerta gaitā atbilda cerībām par pienācīgu māksliniecisko līmeni, un Māra Sirmā prasmīgi būvētajās interpretācijās klausītāji sagaidīja gan izteiksmīgus vokālos tembrus, gan emociju koncentrāciju un piepildījumu. Taisnība, par Jēkaba Nīmaņa jaundarbu var uzdot arī pāris kritiskākus jautājumus – vai patiešām mūzikas improvizatoriskais izklāsts tādu pašu rezultātu negūtu arī saliedētākā formā; vai nenoderētu zīmīgāki raksturu kontrasti vismaz starp kora dziedājumu un instrumentālajām krāsām; ar ko tieši atšķiras līdzjūtība no vispārēja lirisma? Tomēr Nīmaņa vēstījumā bija kaut kas ļoti dabisks, valdzinošs un uzrunājošs – no pirmā muzikālo ideju pieteikuma līdz pat fināla žestam kā precīzai reliģiskai zīmei, kā skaidri uztveramam simbolam. Būtībā par šo tēmu pietiekami daudz savulaik pateica Asīzes Francisks. Taču Jēkabs Nīmanis kopā ar Māri Sirmo un Valsts akadēmisko kori “Latvija” Garīgās mūzikas festivāla noslēgumā vienalga atgādināja, cik liela nozīme arī absolūti antiromantiska cilvēka dzīvē ir šai triādei – ticībai, cerībai un mīlestībai.
