Egils Līcītis: Lielais Raimonds nezudīs no ļaužu piemiņas… 3
Pirmsjāņu nedēļā līdzpilsoņiem un laikabiedriem viens pēc otra priekšā nāca nozīmīgi, vēsturiski notikumi, kuru dalībnieki, varētu teikt, nokļuva slavas zenītā un mūžīgā gaismā.
Kā pirmais pieminams aizejošais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš atsveicinādamies teica atvadu runu Saeimā. Tautā populārais, iemīļotais un cienītais vīrs savā pienākumu iecirknī četru gadu garumā nenogurdināms uzņēmās nācijas problēmu risinātāja un valsts morālā līdera lomu un, pēc daudzu domām, puslīdz šā tā ar to tika galā.
Diemžēl madonietim bija jāpieņem ārkārtas lēmums otrreiz vairs nebalotēties prezidenta amata augstumiem, jo laikmets ir dramatisks, pārmaiņām bagāts, bet Vējoņa kungs kā viens no atlikušajiem vecā kaluma dinozauriem ir piederīgs Latvijas politikā zelta laikmetam, kas pagājis uz neatgriešanos. Aizgājēju titānu vietā uz skatuves ierodas kokakolas paaudze, zeņķi, kam vēl nav sadīgušas ūsas, un nepilngadīgas skuķenes, kas pretendē uz varas pārņemšanu, lai gan bez pieaugušo palīdzības nemaz neprot sasiet savu kurpju šņores.
Bet lielais Raimonds nezudīs no ļaužu piemiņas. Būdams spēku pilnbriedā, Vējonis piedalīsies Zaļo un zemnieku savienības atjaunotnē, nodarbosies ar sabiedriskiem darbiem un, vēl ilgi sniegdams nācijai derīgus pakalpojumus, paliks mūžīgā gaismā.
Raimonds jūtami nocieties un sailgojies pēc saviem Ogres dzīvokļa kaimiņiem, jo šos labos cilvēkus piemin katrā intervijā vairākiem lāgiem.
Ogrēnieši tagad sagaidīs veco draugu atpakaļ pie kopīgi darāmiem darbiem, pie iesāktas šaha partijas vietā, kur tā tika pārtraukta, pirms kaimiņu dzīve aizsauca pildīt amata pienākumu pret dzimteni, pie omulīgas pasēdēšanas pirtiņā un pie kausa.
Otrais atzīmēšanai vērtais vīrs pagājušonedēļ noteikti bija Daniels Pavļuts. Vai “Attīstībai/Par” Saeimas frakcijas vadītājs cēlies vai gūlies, bet diendienā nokāvies ar domām, kā sakārtot ārlaulībā dzīvojošo attiecības un kā samaksāt kompensējošas atlīdzības ebrejiem. Būdams nelokāms liberālis, Daniels to dara, piedzīvojis šausmīgu destrukciju un kolēģu nesapratni, paciezdams homofobu nievājošo toni un antisemītu zvaigas.
Redzot tuvojamies liberālās kustības līderi, citi parlamentārieši nolaiž acis un appēta kurpju purngalus vai mēģina pagaist ap stūri – nelaimīgie cilvēki izvairās no Pavļuta, jo baidās, ka kvēlais projektu virzītājs atkal gribēs vērt vaļā kādu cilvēces sāpju grāmatu un rast koalīcijas partneru vai opozīcijas atsaucību, teiksim, jautājumā par sieviešu atbrīvošanu no verdzības. Bet te Daniels stāv un citādi nevar, kā rūpēties par apspiesto zilo, sieviešu un citu daudzcietušu minoritāšu labsajūtu, ērtībām un komfortu, lai cik nesagatavota tam būtu konservatīvā sabiedrības daļa un lai cik nelabvēlīgus lēmumus pieņemtu Saeimas vecmodīgi domājošie darbabiedri.
Arī Pavļuta kungs iet, mūžīgās gaismas apmirdzēts, Latvijas vēstures grāmatā ierakstāms kā politiķis ar cietu mugurkaulu.
Un atļaujiet stādīt jums, lasītāji, priekšā trešos politiskos darbiniekus, kas savā darbībā nemeklē pašlabumu, – Kleins un Keišs! Nekad iepriekš nebijāt dzirdējuši par tādiem puišiem? Tie ir vērtību cilvēki, kuros jaušama intelekta klātbūtne, radošais prāts, politiķu talants un jaudīgas ambīcijas. Pirms Līgo abi saņēmuši algā strupi nomērītus vārdus no Jaunās konservatīvās partijas priekšniecības – izslēgt no organizācijas par necienīgu izturēšanos un disciplīnas pārkāpumiem!
Rīgas domniekus Keišu un Kleinu vaino nepareizā nodevīgā balsojumā sakarā ar Turlā atbrīvošanu no pilsētas galvas amata pildīšanas. Bijušie biedri ir pūcīgi, it kā Kleinu un Keišu ideoloģiskie pretinieki pratuši apstrādāt kā vientiešus, it kā viņi salūzuši uz dīvāniņa, sēdēdami pie galdiņa, kas nokrauts ar konjaciņu un lašmaizītēm, – tāpēc šķiršanās process bija tik neilgs un nesaudzīgs. Turpmāk abi rātskungi dzīvos kā klejojošas dvēseles, arī Kleins ar Keišu ieiet vēsturē kā slavenības, mūžīgās gaismas apstaroti.
