Edvarts Virza arī 130. jubilejā joprojām ir sabiedrības veselībai aktuāls autors 5
Trešajos Ziemassvētkos, 27. decembrī, dažādās vietās novados un ar vērienīgu sarīkojumu Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) līdz ar centrālo notikumu – rakstu piektā – atdzejas – sējuma un izlases “Parīzes noburtie” klajā nākšanu tiks atzīmēta izcilā literāta un sabiedriskā darbinieka Edvarta Virzas (1883 – 1940) 130. dzimšanas diena. Decembrī aprit arī 80 gadi, kopš pirmoreiz dienasgaismu ieraudzīja Edvarta Virzas poēma prozā “Straumēni”. Latvijas brīvvalstī paspēja iznākt trīs Edvarta Virzas Kopoto rakstu sējumi, vēlāk trimdā dienasgaismu ieraudzīja četri. Mūslaiku Latvijā Virzas mantojums atdzimst jau piektajā rakstu sējumā, kurā būs apkopotas trīs ievērojamā literāta tulkotās franču dzejas antoloģijas un presē palikušie franču lirikas latviskojumi.
Turpinājumā – saruna ar Edvarta Virzas Kopoto rakstu sastādītāju, literatūrzinātnieci Andu Kubuliņu.
– Sākotnēji bija plānots, ka jāiznāk pavisam septiņiem Edvarta Virzas rakstu sējumiem. Vai šobrīd var teikt, ka kāda viņa literārā mantojuma daļa ir palikusi ārpus sabiedrības redzesloka?
A. Kubuliņa: – Uz sarīkojumu Rīgas Latviešu biedrībā aicināts ikviens “LA” lasītājs, intelektuāļi; tā varas tehnokrātijai rādīsim: gars Latvijā nevaid miris. Iznāk 5. sējums – atdzeja, arī tur Virza palika konsekvents, mūža garumā tulkoja vienu literatūru un dāvināja latviešiem veselu bibliotēku franču literatūras šedevru ne vien dzejā, bet arī prozā, dramaturģijā. Sagatavots un izdošanu gaida sestais – “Straumēnu” – sējums, kas satur romānu, pāris presē palikušos Virzas prozas tēlojumus. “Straumēnu” apgūšanu paredz skolas mācību programmas, tāpēc, domādama par skolēniem un skolotājiem, pievienoju plašus komentārus darba vieglākai uztverei. Pašreiz atlasu un pārrakstu septītā sējuma materiālu. Tur ieies 20. – 30. gadu problēmraksti par kultūru, recenzijas par literatūru un teātra izrādēm.
– Cik Virzas daiļrades pētniecība šobrīd ir aktuāla literatūrzinātnieku, studentu vidū? Vai nav tā, ka šāda pati samērā rezervēta attieksme vērojama arī pret citiem mūsu starpkaru Latvijas laika dižgariem – arī Aleksan-dra Grīna darbu izpēte neesot pārāk populāra…
– Vai jūtos vientuļa kolēģu vidū? Jā, jūtos gan. Esmu savrupa, ārpus institūcijām. Bet literatūrzinātnieku ir maz, katrs strādā pie sava jautājuma un čupoties nav laika. Tas vienkārši jāsaprot un jāpieņem: vientulība pavada katru mazas tautas humanitāro zinātņu pētnieku – pie kāda autora, laikposma parasti strādā viens cilvēks, šķirstot un izlasot sakrātos preses un grāmatu Himalajus. Protams, vientulība reizēm var pārtapt pamestības izjūtā, bet, paldies Dievam, ir Kultūrkapitāla fonda stipendijas un Annas Žīgures apsviedība, gādājot sponsorus rakstu izdošanai. Latvijā literatūrzinātnieku ir maz, toties padomjlaikos sakrāto nepadarīto darbu kalns humanitārās jomās milzum milzīgs! Un, ja vēl daļa pētnieku aizņemti pārejošās aktualitātēs braukāšanas interesēs, kas izskatās interesantākas par sēdēšanu arhīvos, tad prasīt, lai Benedikts Kalnačs kļūtu par Aleksan- dra Grīna, Plūdoņa, A. Austriņa vai Arvīda Skalbes, R. Mūka izpētes organizētāju, šķiet netaisni. Kalnačs zinātnē izdarījis gana daudz. Pie tā, ka mūsu literatūrzinātnē trūkst stratēģiska nepārtrauktības skata, kas aptvertu visu literatūru pāri gadsimtiem, tikai daļēji vainojama jauno pētnieku īsredzība, kaut, protams, arī tā. Vispirms tur tomēr vajadzīga valsts līmenī izstrādāta darbības programma kultūrā ar tālu nākotnes perspektīvu, arī zinātniskā darba atmaksas kardināls palielinājums. Bet, runājot par studentiem, teikšu, lūk, ko: kamēr Izglītības ministrija neatteiksies no amerikāniskās literatūras fragmentu studēšanas un nepāries uz standartu likt izlasīt visu daiļdarbu, pielaižot pārbaudījumiem, kamēr augstskolas neatgriezīsies pie četru gadu bakalauru programmas plus divu gadu maģistrantūras kursa kā vienota veseluma, pasaules mēroga literatūras, valodas un citu humanitāro disciplīnu zinātnieki, pēc kuriem demagoģiski tā brēc ierēdņi, nākotnē nav gaidāmi.
– Virza bija viens no pirmajiem, kas ne vien atļāvās atklātībā paust neatkarīgās Latvijas ideju, bet bija arī pirmais, kurš jau 1939. gadā dzejolī “Baiga vasara” pareģoja tās sagrāvi. Vai tiešām dzejnieks ar kādu sesto maņu to sajuta?
– Jā, Virza pieder Latvijas izkarotājiem, vispirms jau kā strēlnieks Jukuma Vācieša Zemgales strēlnieku pulkā, tad Valkā, kad pie Iskolata durvīm piesita savu pret lielinieku internacionālismu vērsto satīru “Sapnis Ziemassvētku naktī”. Vai kad Nacionālās padomes uzdevumā apbraukāja Bēgļu komitejas Krievijā vai devās uz Pēterpili pie J. Goldmaņa, vai arī kad Tautas padomes uzdevumā 1919. gadā vēlreiz atgriezās Valkā un noorganizēja tur nacionālai valdībai uzticamu presi. Virza līdz ar Skalbi un Akurateru 1917. gadā līdzdarbojās Nacionālajā padomē Valkā un Petrogradā, kas panāca Latvijas de facto atzīšanu jau 1918. gada 11. novembrī, taču atšķirībā no abiem iepriekš minētiem dzejniekiem Virza nebija 1905. gada aktīvists. Kreisuma slimība bija lieta, kas Virzam patiešām palika sveša, nepieņemama. Domāju, konsekventā norobežošanās no kreisuma ir vēl viens iemesls, kāpēc okupācijas režīms Virzas vārdu pilnībā izdzēsa no latviešu kultūras. Tālab nav ko brīnīties, ka Virza atgriežas tik lēni – svešs, nezināms vārds ar padomju propagandas uzkrātu negatīvu uzslāņojumu, tāds, līdzīgi trimdas literatūrai, sakņojas lēni; sevišķi, ja varas stūri joprojām tur komunistu vai čekistu bērni un bērnu bērni, kam par Virzu žūžotas vienīgi nievas.
“Baiga vasara” sarakstīta 1939. gada Lieldienās un veltīta Veronikai Strēlertei. Šis dzejolis ir latviešu mīlas lirikas šedevrs. Virza bija viengabala personība, kopš Pirmā pasaules kara gadiem labi pārzināja politiskās norises Latvijā, arī Eiropā un, neapšaubāmi, 1939. gadā sajuta draudus savas tēvijas neatkarībai. Dzejolī iespraukušās arī sabiedriskas jutoņas. Tās ir neapzinātas, bet tieši tās dokumentē kāda vēstule Veronikai Strēlertei. Saukt par pareģojumu neuzdrošinos; domāju, 1941. gadā, sevišķi pēc 14. jūnija, dzejoļa drūmajās noskaņās, kuras dzejniekam rezultēja nepiepildāma mīlestība, paša slimība, ko pats gan tad vēl nezināja, drūmā gaisotne Eiropā, cilvēki tajās “iedzejoja” pravietisku gaišredzību, paši tā remdēdami savu apjukumu.
– Vai attiecībā uz mūsu ievērojamāko literātu Kopoto rakstu iznākšanu būtu nepieciešama noteikta valsts kultūrpolitika?
– Tāda noteikti vajadzīga. Kopotus rakstus nevar uzcept dažos mēnešos, tie top ilgi, bet bez tiem kultūras intelektuālo uztveri cilvēkos nepacelt. Pati strādāju pie rakstiem jau trīspadsmit gadus, septītais sējums aizņems vēl pusotru gadu vismaz, un, kā jau teicu, tur nebūs viss Virza – tad vajadzētu klāt vēl vismaz trīs foliantus. Nevar jau minēt tikai pliku pirmpublicējuma vietu, datumu, jādod tomēr katram dzejolim iespējami pilnīgs konteksts, kas prasa papildu meklējumus. Zinām taču – ar mūsdienu iespējām otrreiz Kopotos rakstus neizdos.
– Vai šobrīd var runāt par pienācīgu un cieņas pilnu mūsu izcilā dzejnieka atgriešanos Latvijas aktīvajā kultūras apritē? Jo Virzas jubileja arī šogad nav iekļauta valstiski svinamo jubileju sarakstā.
– Virzu tikai daļēji atgriezīs Kopoto rakstu iznākšana, un jums pilnīga taisnība – Kultūras ministrija kārtējo reizi neaptver un nepārredz savus uzdevumus: Virza pieder mūsu literatūras spožākajām mega zvaigznēm, atceres dienu vajadzēja ielikt svinamo dienu kalendārā, šogad varēja pat visas Dzejas dienas veltīt tikai jubilāriem – Virzam, Aleksandram Grīnam, Ziedonim, Vācietim. Iznāktu krāšņa pasākumu buķete. Virza, Grīns ir sabiedrības veselībai aktuāli autori, viņi atgriezīsies, ja viņus izdos, bet galvenokārt tad, ja valstiskā līmenī organizēs diskusijas dažādās sociālās grupās, ievedīs skolu programmās. Tas vispirms darāms Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrijai, presei. Kā savulaik Ojāra Vācieša gadu noorganizēja Jānis Peters ar Māri Čaklo, kad kultūras ministre bija Inguna Rībena. Un tas nostrādāja, deva rezultātus.
Viedokļi
Kādu vietu Edvarta Virzas literārais mantojums šobrīd ieņem skolu programmās?
Anita Vanaga, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja: “Virza skolā tiek mācīts – sākot ar vidusskolu, lai gan, protams, daudz ir atkarīgs no skolotāja. Esam izvēlējušies virzienu principu – nav tā, ka programmā būtu kaut kas obligāts, skolotājs var izvēlēties. Pati runāju par Virzu divos virzienos – gan kā par spilgtu modernisma pārstāvi, gan saistībā ar “Straumēniem”.”
Ingrīda Segliņa, Vecumnieku vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja: “Par Virzas dzeju un devumu runāju, mācot skolēniem par simbolismu un franču dzejnieku Šarlu Bodlēru. Kad 12. klasē runājām par “Straumēniem”, uzklājām lielo saimes galdu ar tēju, zirņiem, sieru un rupjmaizi un iecēlām skolotāju saimnieces lomā. Mums ir arī interesanta metode “Re, kā pateica”, ko lietojam, kad skolēni ir pamanījuši kādu spilgtu un no šodienas atšķirīgu izteiksmes formu Virzas lietotajā valodā. Savukārt par Bodlēru runājot, mums pat bija kafejnīca franču stilā, kur “sasēdinājām” līdzās francūzi Bodlēru un latvieti Virzu.”
Cik daudz izjūtat latviešu klasikas klātbūtni mācību procesā?
Marta Balode, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolniece: “Mācos humanitārā klasē un esmu lasījusi visu, kas ir 12. klases programmā, pat nedaudz vairāk. Mūsu skolotāja Maija Šadīnova māk ieinteresēt jauniešus. Par Virzu gan neko daudz nezinu, vien to, ka viņš bija 20. gs. latviešu rakstnieks. No viņa darbiem zinu tikai ”Straumēnus”.”
Kristiāna Rode, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolniece: “Ja jautā par latviešu klasiku, tad to kādreiz izjutu mūzikas stundās, kad tādas vēl bija, kā arī literatūras stundās. Jā, man ir vēlme lasīt, gan jāatzīst, ka daru to diezgan reti, jo ir ļoti maz brīvā laika. Tomēr šobrīd vairāk pievēršos klasikai, kas visdrīzāk ir tieši skolas literatūras stundu nopelns.”
Zane Skļamina, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolniece: “Pateicoties savai literatūras skolotājai, ar latviešu literatūras klasiku esmu iepazinusies ļoti labi. Pat varētu teikt, ka klasiskā latviešu literatūra man patīk labāk nekā modernā. Lai ar to iepazītos, veltījām vairāk nekā vienu mācību gadu. Interesi par literatūru palīdz veidot literatūras skolotājs, kurš māk paskaidrot katra konkrētā darba nozīmi. Protams, ne jau tikai pasakot, ka šis darbs ir skolas programmā vai kultūras kanonā.”
Ieva Beatrise Vilkauša, Rīgas 45. vidusskolas skolniece: “Latviešu klasika visbiežāk tiek lasīta nevis intereses dēļ, bet gan tādēļ, ka obligāta. Man pašai, izlasot kādu latviešu klasikas darbu, rodas labāks priekšstats par tautas vēsturi un literatūras iezīmēm. Taču šos darbus skolā nepasniedz tā, lai skolēns būtu ieinteresēts tos izlasīt. Tos uzspiež, raisot pretēju reakciju.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
