Mūžībā devusies iemīļotā latviešu rakstniece Inguna Bauere: “Es nezinu, vai es vairāk rakstīšu…”
0
Šīs rindas rakstu naktī. Pirms brīža mana draudzene Laima Bauere dalījās ar skumjāko iespējamo ziņu – viņas mamma ir devusies mūžībā. Tikai 63 gadu vecumā. Asaras sāka smacēt, un man nācās celties un rakstīt.
Jā, beidzamajās dienās, šķiet, visa Latvija turēja īkšķus, lai notiktu brīnums, lai nejaukā, nez no kurienes pēkšņi uzradusies slimība atkāptos. Lai plaušas atsāktu darboties pašas un dzīve turpinātos. Mēs visi arī no pilnas sirds ticējām, ka tā notiks, bet šim romānam tomēr bija cits nobeigums. Pilnīgi nepieņemams un neaptverams.
Lielākā daļa no jums Ingunu zināja kā ļoti talantīgu un lielisku rakstnieci, kura neatlaidīgi ievāca informāciju par dažādām vēsturiskām (un ne tikai) personībām, lai caur skaistiem teikumiem mūs izglītotu, mācītu vēsturi un ražotu mums tik aizraujošus stāstus.
Jums viņa bija rakstniece. Man Inguna bija kaimiņiene (atceros viņu no tik seniem laikiem, kopš atceros sevi), skolotāja un arī domubiedrene. Tagad prātā vijas virkne epizožu. Kā piezīmes, kas iegulušās atmiņās un ko gribas noglaudīt, lai nepazūd.. Un nepazudīs. Tāpat kā Inguna – viņa nepazudīs vēl gadu desmitiem, simtiem un, iespējams, pat tūkstošiem. Jo tādi cilvēki nepazūd un neaiziet.
Es ieķeros epizodēs…
Pīrādziņi. Kad viņa cepa savējiem pīrāgus, smaržoja viss pagalms. Un tad tā “netīšām” gribējās paiet tuvāk sētai, jo reizēm viņa pacienāja arī mūs – kaimiņbērnus. Tie tik bija pīrāgi! Tik pedantiski veidoti skata un garšas ziņā. Jā, arī tāds talants viņai bija.
Pirksti. Nez kāpēc, bet katru reizi, kad tikāmies, es vēroju Ingunas pirkstus. Tādus neesmu redzējusi nevienam citam pasaulē. Tik slaidus, garus, ar tik izteiktiem kauliņiem un spēju izliekties. Un tas skats, kā viņa paņēma šajos brīnumainajos pirkstos rakstāmo un veidoja tik apaļi perfektos burtus. Ļoti talantīgi pirksti.
Bērni. Ģimene Matīss un Laima – Ingunas bērni un mūsu bērnības rotaļbiedri un kaimiņi. Un tagad mazbērni – veseli 3 mīluļi, kas piedipināja māju un radīja prieku. Ne reizi vien bija ainiņa, kad Inguna istabā raksta, logs ir pusatvērts, aiz tā ratos guļ mazdēliņš. Viss svarīgais vienuviet. Un vēl pērnā gada Ziemsvētku tirdziņā Inguna pārvietojās pa tirgus laukumu kā bulta, cenšoties saķert savējos. Bērni bija viņas mīlestība. Un Aigars – vienīgais un labākais vīrs.
Skolotāja. Vecpiebalgas vidusskolā man gadījās mācīties tajā laikā, kad Inguna tur mācīja mājturību, arī dejošanu. Tās bija citādas stundas, tajās mēs ne tikai veidojām rokdarbus, bet runājām par sapņiem, uzticējām Ingunai savus nākotnes plānus, jutāmies sadzirdēti. Un tā skaļā balss, kas deju pulciņā skaitīja priekšā ritmu… Inguna arī pati vienmēr ir dejojusi. Viņai tik ļoti piestāvēja tautastērps un Dziesmu un deju svētki. Vēl pērnajos lika sociālajos tīklos sajūsmas pilnus iespaidus par izdejoto.
Sirds. Ingunas sirds vienmēr bijusi vaļā. Gribot palīdzēt visiem – gan skumīgiem suņiem, gan grūtībās nonākušiem ļaudīm. Emocionāli, finansiāli, kā nu kurā brīdī sanāca spēka un iespēju. Viengad viņa, piemēram, bija sarūpējusi kaudzīti savu grāmatu – lai dāvātu tiem novadniekiem, kuriem klājas grūtāk, bet patīk lasīt.
Mājas lapa. Pavisam nesen mēs trijatā – Inguna, mūsu mājaslapu meistars Sandris un es – uzbūvējām Ingunai mājas lapu. Viņai gribējās modernu, skaistu, tādu, kurā pati var likt iekšā bildes un stāstus, jo tagad taču katram vajagot savu mājaslapu. Inguna apbrīnojamā tempā radīja tekstus, izstāstīja, kam jābūt katrā sadaļā un vēlāk tikpat aizrautīgi to reklamēja un publicēja jaunas ziņas, pati gan paklusām jokojot, ka neko daudz no datoriem nesaprotot. Viņa tikai koķetēja ar to, jo mācēja visu itin labi.
Rakstīšana. Tajos laikos, kad mēs mājturībā runājām par sapņiem, Inguna atzinās, ka ļoti griboties rakstīt, bet gan jau esot par vēlu sākt. Bet viņa tomēr sekoja šim sapnim. Paldies Dievam, ka sekoja! Jūs taču visi zināt, cik daudz kas tādējādi sanāca. Pēc pāris gadiem dzirdējām, ka iznācis pirmais romāns, tad nākamie… un tā viņa pamazām sāka “piederēt” vairs ne tikai Vecpiebalgai un dzimtajai Liepājai, bet visai Latvijai. Viņa rakstāmajam piegāja pedantiski un atbildīgi. To zinu droši, jo reiz saņēmu rājienu, ka kādā LA.LV rakstā nebija burti pareizajās vietās. Tā nedrīkstot!
Vienā no mūsu pēdējām telefona sarunām viņa stāstīja, kā iedvesmojas un uz laiku ir apmetusies Rakstnieku mājā. Cenšas rakstīt, bet esot grūti, jo mugura liekot manīt pēc daudzajām stundām pie datora. Un kā adata man iedzēla viens viņas teikums: “Es nezinu, vai es vairāk rakstīšu…” Šonakt ir skaidrs, ka viņa patiešām vairs nerakstīs…. Un mums tas ir neaptverams zaudējums.
Līdzjūtību tuviniekiem un rakstnieces talanta cienītājiem sociālajos tīklos paudis arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: “Šis rītas nāk ar skumju ziņu, mūžībā devusies rakstniece Inguna Bauere, viņa prata mūsu dižgaru dzīvesstāstus izstāstīt tā, ka tie likās tuvi un pazīstami. Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem, draugiem un talanta cienītājiem.”
Šis rītas nāk ar skumju ziņu, mūžībā devusies rakstniece Inguna Bauere, viņa prata mūsu dižgaru dzīvesstāstus izstāstīt tā, ka tie likās tuvi un pazīstami. Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem, draugiem un talanta cienītājiem.
— Edgars Rinkēvičs (@edgarsrinkevics) January 20, 2024
