“Paldies jums, šef, ka bieži bijāt gādīgs vecākais kolēģis!” Atvadu vārdi mūžībā aizgājušā “Lauku Avīzes” dibinātāja piemiņai 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nāve no mūsu vidus izrāvusi Redaktoru ar lielo burtu. Mūsu šefa, “Lauku Avīzes” dibinātāja, vēlākās “Latvijas Avīzes” satura un sejas noteicēja Voldemāra Krustiņa sirds pārstāja pukstēt 21. jūnijā, nesagaidot 88. jubileju, kas būtu 2. augustā.
Ar Krustiņu iepazinos, kad viņam bija 56 gadi. Man, 24 gadus vecam zeņķim, stājoties darbā “Laukavīzes” laikrakstā, pieredzējušākie kolēģi zināja stāstīt – tur sēdēs tas ūpis, mirdzinādams briļļu stiklus, un prasīs, vai tu cieni Andreju Upīti un vai esi izlasījis, par provi, āre, “Zaļo zemi”.
No šiem jautājumiem nebaidījos, jo pret Upīti man nebij iebildumu, garumgaro romānu arī biju pieveicis, un vecais ūpis gandrīz 30 gadus bija man…
Jā, kas man viņš bija – droši vien pirmām kārtām darbaudzinātājs.
Citi Krustiņkungu pieminēs un atcerēsies kā daudzās lietās līdumnieku un pirmssaucēju, interviju lielmeistaru un, iekams viņš nolika spalvu, arī asu rakstiņu autoru.
Kā politiķis Krustiņš bija nepārspējams. Gandrīz visi viņa paredzējumi piepildījās, nojautas apstiprinājās.
Intervijas klātienē nebija iznīcinošas, bet Krustiņš izvaicāja ne pa jokam, reizēm dzēlīgi, un pat varenākie politikas darboņi, tikuši sveikā, atzinās, ka drebējušas kājas un viegls trīceklis piemeties arī rokām – bijis karsti kā pirtī.
Tomēr sarunas pa lielai daļai veidojās izzinošas, ar bagātu materiālu un pārdomu vielu laikraksta lasītājiem.
Kopš “Lauku Avīzes” dibināšanas 1988. gadā tās tirāža pastāvīgi cēlās, sasniedzot pāri 300 000 eksemplāru griestus (1990. gadā), kas, protams, lielā mērā bija galvenā avīzes redaktora nopelns.
Tie bija latviešu preses triumfa gadi, kad laikraksti patiešām bija “masu mediji” ar attiecīgu ietekmi sabiedrībā. Un “Lauku Avīze”, vēlākā “Latvijas Avīze”, bija avīze latviešiem, visiem, kam simpatizēja tās nacionāli konservatīvais kurss un dzīvā interese par saimniekošanu laukos.
Ieņemtā pozīcija – patriotiski par dzimto zemi Latviju.
Bija periods, kad ik numurā varēja atrast cildinājumu Kārlim Ulmanim, bija kupli apmeklētas avīzes dienas Latvijas laukos ar premjerministru un ministru piedalīšanos, un bija plašas reportāžas no Zemnieku saeimu sanākšanām, kuras organizēja redakcija, un tas bija Krustiņa prāts, kas pastāvīgi izdomāja ko jaunu.
Voldemārs pats nelīda prezidijos (izņemot, ja aicināja), atteicās no piedāvājumiem kļūt par saulvedi dažādās partijās, bet tautas uzmanība viņam patika un politiskie pagodinājumi arīdzan.
Krustiņš bij liels lasītājs, komandējumos bij jāpiestāj pie katras grāmatnīcas, bet pēc trīs dienu copes pirmajā kioskā viņam tika piegādāts žūksnis ar svaigajām avīzēm, ar attiecīgā rajona presi sākot un krievu laikrakstiem beidzot.
Tā viņš, ik pa brīdim ņurdēdams, automobiļa aizmugurē varēja ņemties līdz pat Rīgai.
Ja nekas interesants avīžu kravā negadījās, Krustiņš dāvāja pateicīgajiem klausītājiem, uzticamajiem komandējuma līdzbiedriem, stāstus no padomju laikiem, veltot atzinīgus, cieņpilnus vārdus, piemēram, Pēterim Strautmanim (bijušais Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs), un īgni pieminēdams, teiksim, prettautiskos Ilmāru Īvertu (bijušais laikraksta “Cīņa” galvenais redaktors) vai Nikolaju Beluhu (bijušais LKP CK 2. sekretārs).
Šai ziņā bijušā “Padomju Jaunatnes” rediģētāja zināšanas, protams, bija vai enciklopēdiskas.
Voldemārs mīlēja smelties no zināmiem avotiem. Ja komandējumā bija jābrauc Vidzemes virzienā, tad noteikti vajadzēja Stāmerienā tikties ar Raiti.
Latgales pusē bij jāapciemo krāslavietis Ādolfs, bet Kuldīgas pusē nokļūstot, saprotams, bija jāpiestāj Meinarda “Pilskalnos”. Makšķerēt aizrautīgajam makšķerniekam Krustiņam, šķiet, vislabāk patika Rugājos pie “Rūķīšu” dīķu saimnieka.
Bija varen izturīgs copmanis savā vecuma grupā. Šad un tad bieži vien gadījās, ka trijos naktī, kad gaismiņa tikko svīst, “Latvijas Avīzes” radošā puisiešu brigāde vēl nav gājusi gulēt, bet dzird rosību blakusistabā, lēnu kāpšanu lejup pa viesu nama trepēm, ārdurvju aizciršanos un tad jau redzēja pa lodziņu opapu (kā mēs viņu vēlākajos gados labsirdīgi saucām) ar badapātagu sēžam ezera, dīķa vai upes malā.
Jā, tie tādi attāli atmiņu uzzibsnījumi šajā, diemžēl ar rūgtumu un sāpēm jāteic, atvadu rakstā no šefa un darbaudzinātāja.
Kad pērn 2. augustā bijušie darbabiedri pulcējāmies pie Krustiņa mazos dārza svētkos, atzīmējot 87 gadu pienākšanu, Voldemārs pēc skata bija tāds pats kā toreiz, kad jaunais zeņķis pirms 30 gadiem ienāca pie galvenā redaktora kabinetā, gaidīdams jautājumu par Andreja Upīša daiļradi.
Vienīgi nosirmojis balts kā ābele. Tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Paldies jums, šef, ka bieži bijāt gādīgs vecākais kolēģis, arī par savureiz rāšanos un bārieniem, kas piederas grūtajā jaunās paaudzes audzināšanas darbā.
Voldemārs Krustiņš
1932. g. 2. augusts, Pļaviņas – 2020. g. 21. jūnijs, Rīga.
Rīgas Pedagoģijas institūta Ekonomikas katedras vadītājs (1957–1958), Dobeles rajona laikraksta “Brīvais Darbs” redaktors un atbildīgais sekretārs (1958–1961), laikraksta “Padomju Jaunatne” atbildīgais sekretārs, galvenais redaktors (1963–1976), Galvenās Enciklopēdiju pārvaldes atbildīgais sekretārs (1976–1984), žurnāla “Lauku Dzīve” galvenais redaktors (1984–1987), “Lauku Avīzes” galvenais redaktors (1987–1997), SIA “Lauku Avīze” valdes priekšsēdētājs (1997–2001), AS “Lauku Avīze” padomes priekšsēdētājs, laikraksta “Latvijas Avīze” redakcijas padomes priekšsēdētājs (2001–2015).
1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu III šķiras ordeni.
Atvadas no Voldemāra Krustiņa 3. jūlijā Rīgā, Anglikāņu baznīcā. Konkrētāka informācija sekos.
“Latvijas Avīzes” un akciju sabiedrības “Latvijas Mediji” darbinieki izsaka visdziļāko līdzjūtību Voldemāra Krustiņa tuviniekiem.
