Mūžībā aizgājis latviešu dzejas draugs Renē Kalandia 2
Skumja ziņa mums atnākusi no Gruzijas: aizsaulē aizsaukts Renē Kalandia. Renē mīlēja Latviju, un Latvija mīlēja viņu. Ne vien kolēģiem, bet daudziem Latvijas cilvēkiem viņš bija un paliks dzīva leģenda. Talantīgs dzejnieks, viens no gruzīnu modernās dzejas celmlaužiem, Latvijas dzejas popularizētājs Gruzijā, neaizmirstami artistisks ikvienā dzīves situācijā. Renē savulaik bieži brauca ciemos pie mums, un ikreiz tie bija svētki. Tāpat svētki bija ikreiz, kad mēs braucām pie viņa.
Ardievu, Renē! Nāve jau nepaņem visu – mums paliek piemiņa.
Knuts Skujenieks
Rene bija liels un nevaldāms kā jūra, kuras krastos viņš tika auklēts. Bet, staigājot seno argonautu ceļus, viņš nonāca arī Latvijā, latviešu valodā un dzejā un pēc tam pārveda to mājās, Gruzijā.
Viņa aiziešana, protams, ir zaudējums viņa tēvzemei, bet tas ir zaudējums arī mūsu tēvzemei, jo katra dzejnieka īstā tēvzeme ir valoda. Viņš dzīvoja gan savā, gan mūsu valodā, un latviešu valoda viņu par to nemūžam neaizmirsīs.
Ardievu, Renē!
Jānis Rokpelnis
Renē Kalandia mīlēja vārdu “brālis”, bieži iesprauda šo vārdu gan latviešu, gan krievu runā, un uzrunāja par “brāļiem” i dzīvos, i mirušos. Pie Vara Leikarta kapa Renē pēkšņi sāka runāt latviski, mēs satrūkāmies, nupat viņš tak apgalvoja, ka vairākus gadus nav iznācis latviski parunāt, un “neko neatceros”… Un tagad Renē pavisam skaidri un pareizi saka: “Sveiciens tev, tālais brāli, kuru iznāk iepazīt, tikai Latvijas zemē guldot! Sveiciens tev, brāli dzejniek, no tālās Gruzijas un tuvās gruzīnu dzejas!” Latviešu valodu apgūdams, Renē drīz konstatēja, ka viņa franciskajam vārdam iespējams gluži latvisks lasījums: Resnais! Nu bija smiekli, Renē sita sev pie kalsnējās krūts un sauca: “Mēs ar tevi divi brāļi: Resnais Kalandia un Resnais Bērziņš!” Šo joku vēlāk daudzreiz atcerējāmies. Es zināju, ka tur tālajā Gruzijā, sirdij tuvajā gruzīnu dzejā man ir brālis – Renē! Šodien uzzināju, ka esmu palicis viens.
Uldis Bērziņš
Uzziņa
Renē Kalandia, gruzīnu dzejnieks un atdzejotājs. Dzimis 1944. gada 12. augustā literātu ģimenē gleznainajā Zugdidi. Mācījies un dzīvojis Suhumi, līdz etnisko tīrīšanu dēļ bijis spiests kļūt par bēgli pats savā tēvu zemē.
60. gadu beigās dzīvojis Rīgā, ieniris latviešu valodā un padarījis to par savējo. Sakārtojis un pārtulkojis latviešu dzejas antoloģiju gruzīnu valodā. Daudzu dzejas un eseju grāmatu autors. Pēdējo gadu darbos dominē smeldze par gruzīnu tautas traģisko likteni, kad daudziem ir nācies zaudēt gan mājas, gan dzimto zemi. Mūžībā aizsaukts šī gada 29. aprīlī.
