Mūžībā aizgājis Krievijas politikas smagsvars Jevgeņijs Primakovs 0
Nedēļas nogalē Maskavā 85 gadu vecumā miris ietekmīgais Krievijas politiķis, bijušais premjerministrs, ārlietu ministrs, izlūkdienesta vadītājs un Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdis Jevgeņijs Primakovs. Analītiķu vērtējumā Primakovs tika uzskatīts par vienu no pēdējiem padomju ēras politiskajiem smagsvariem, kura veiktā “diplomātiskā cilpa” 1999. gadā iezīmēja robežšķirtni Krievijas ārpolitikā pēc Maskavas un Vašingtonas tuvināšanās pēc padomijas sabrukuma. Krievijas valsts ziņu aģentūras “RIA Novosti” atskatā Primakovs nodēvēts par “krīžu menedžeri”, kas savulaik esot saglābis izlūkdienestu, ārlietas un spējis izvilkt Krieviju no ekonomiskās grīstes. Dzimis Ukrainā un uzaudzis Gruzijā, Primakovs uzskatīja, ka Krievijai jāatbalsta etniskie krievi Ukrainā, taču bija kategoriski pret Krievijas karaspēka sūtīšanu uz Ukrainu. Vienā no pēdējām publiskajām runām šā gada janvārī viņš aicināja Krieviju un ASV sadarboties, lai risinātu tādus apdraudējumus cilvēcei, kā, piemēram, terorisms un narkotiku izplatīšana.
Krievijas ekspremjers Primakovs tiks apbedīts šodien Novodevičjes kapsētā Maskavā.
Žurnālists, diplomāts, politiķis, spiegs
Primakovs dzimis 1929. gadā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, bet uzaudzis Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi. Pēc prestižā Maskavas Austrumu valodu institūta absolvēšanas 1953. gadā viņš darbojās kā padomijas radio un televīzijas komitejas korespondents virknē Tuvo Austrumu valstu, iedibinot ciešus personiskus kontaktus ar vairāku arābu valstu amatpersonām un vēlāk kļūstot par Kremļa īpašo vēstnieku Tuvajos Austrumos. No 1956. līdz 1970. gadam strādājot kā žurnālistam, Primakovs bieži devies uz Tuvajiem Austrumiem un ASV izlūkošanas misijās KGB uzdevumā ar segvārdu “Maksims”, liecina dokumenti, kas apkopoti 2000. gadā iznākušajā grāmatā “The Mitrokhin Archive: The KGB in Europe and the West”. 1962. gadā kļuvis par vecāko pētnieku Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūtā, Primakovs vēlāk kļuva par šā institūta direktoru un Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.
1988. gadā Primakovs tika ievēlēts padomijas parlamentā un kļuva par Augstākās Padomes Savienības palātas priekšsēdētāju.
Neiespējamā misija Bagdādē
1991. gadā Primakovs kā Tuvo Austrumu eksperts un Irākas vadoņa Sadāma Huseina personisks draugs tika sūtīts uz sarunām Bagdādē, lai mēģinātu novērst ASV triecienu Irākai, kas bija iebrukusi Kuveitā. ASV spēki padzina Huseina armiju no Kuveitas, bet toreiz neiebruka Irākā. 2003. gadā, 12 gadus pēc līdzīgas misijas toreizējā padomijas prezidenta Mihaila Gorbačova uzdevumā, pēc prezidenta Vladimira Putina lūguma Primakovs atkal vairākkārt devās uz Bagdādi sarunām ar Irākas prezidentu Sadāmu Huseinu, aicinot viņu atkāpties labprātīgi. Pēc trīs dienām ASV vadītie koalīcijas spēki iebruka Irākā, un Huseina režīma dienas bija skaitītas. 1999. gadā Primakovs vadīja Krievijas delegāciju, kas Belgradā tikās ar Serbijas vadoni Slobodanu Miloševiču, kurš vēlāk tika tiesāts par kara noziegumiem un genocīdu Starptautiskajā tribunālā Hāgā. Politiskie apskatnieki atzīst ekspremjera Primakova personisko drosmi, kā vidutājam iesaistoties sarunās ar čečenu kaujiniekiem, kas 2002. gada oktobrī bija sagrābuši vairākus simtus ķīlnieku kādā Maskavas teātrī. Sarunas par ķīlnieku atbrīvošanu izjauca Krievijas īpašo spēku vienības uzbrukums, kurā bojā gāja gan kaujinieki, gan vairākums ķīlnieku.
“Primakova cilpa”
Pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās Primakovs tika iecelts par KGB priekšsēdētāja pirmo vietnieku, bet pēc padomijas sabrukuma gada nogalē – par Krievijas Ārējā izlūkdienesta direktoru, paliekot šajā amatā līdz 1996. gadam.
Kā ārlietu ministrs Rietumos Primakovs tika uzskatīts par Maskavas stingrās līnijas aizstāvi, taču cienīts kā veikls, profesionāls un pragmatisks diplomāts. 1997. gada maijā pēc ilgām un sarežģītām sarunām tika parakstīta vienošanās par NATO un Krievijas attiecībām, ko uzskata par aukstā kara naidīguma beigām. Ārlietu ministra amatā Primakovs bija daudzpusējas politikas kā alternatīvas ASV globālajai hegemonijai aizstāvis, mudinot Krieviju, Ķīnu un Indiju veidot pretsvaru ASV.
1999. gada martā Krievijas premjers Primakovs devās oficiālā vizītē uz ASV, taču lidojuma laikā uzzināja, ka NATO kara lidmašīnas sākušas Dienvidslāvijas galvaspilsētas Belgradas bombardēšanu. Primakovs izlēma atcelt vizīti un atgriezties Maskavā. Diplomātijas vēsturē šis manevrs iegājis kā “Primakova cilpa”.
Akadēmiķis stabilizē saimniecību
1998. gadā prezidents Boriss Jeļcins iecēla Primakovu par valdības vadītāju, cerot, ka viņš kā kompromisa figūra palīdzēs mazināt politisko spriedzi un saimniecisko lejupslīdi pēc rubļa maksātspējas sabrukuma. Nepilna gada laikā akadēmiķim Primakovam izdevās atjaunot zināmu stabilitāti Krievijas saimniecībā pēc vairākiem haosa gadiem, taču liberāļi uzskatīja, ka viņš bremzē ekonomiskās reformas. 1999. gada maijā Primakovs tika atlaists no premjera amata. Pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās Primakovs kļuva par Putina padomnieku un politisko sabiedroto. No 2001. līdz 2011. gadam Primakovs bija Krievijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs. Būdams šajā amatā, viņš vairākkārt apmeklējis Latviju.
