Muzejs stacijā un “Kultūršķūnis”. Kā Stumburu ģimene atjauno izsolē nopirkto staciju un veido vietējo kultūrtelpu 5
Vivanta Volkova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pa meža celiņu no Cieceres avotiņa meklējot Airītes staciju Zirņu pagastā, mana ceļabiedre prasa: “Uz kādu nekurieni gan mēs braucam?” Izrādās, šajā nekurienē dzīvo un saimnieko uzņēmīgi cilvēki, kas atjauno agrāk pamesto dzelzceļa staciju, ar izdomu veido vietējo kultūrvidi un iepazīst tuvējos un tālākos kaimiņus.
Pa izpļautu pļavas taku un pāri sliedēm uz brīvdabas koncertu vai kinovakaru nākot ģimene ar maziem bērniem, omīti un vectēvu, arī “piena kundze” (piena piegādātāja apkaimes ļaudīm) ar lielo trīs paaudžu ģimeni teju 20 cilvēku sastāvā uzskata par savu pienākumu apmeklēt “savas stacijas” pasākumus. No Kuldīgas, Skrundas un Saldus sabrauc automašīnas, un sanāk pilna pļava ļaužu.
Nopirkt staciju un uzņemties atbildību
Stumburu ģimene pirms 16 gadiem nopirka lauku īpašumu iepretī Airītes stacijai. Pēteris un Kristīne redzējuši bēdīgo skatu uz tuvējo dzelzceļa būvi, kas bija pamesta un brūkoša, staigājuši tai apkārt un skumuši, mēģinājuši kaut ko sakopt. Tobrīd nav pat bijusi doma pirkt stacijas ēku, bet tas vienkārši noticis – viņi saka, ka savā ziņā mistiski: “Stacija drīzāk izvēlējās mūs nekā mēs to.”
Kāds svešs cilvēks bija pamanījis viņu darbošanos, piezvanījis un teicis, ka būs izsole. Izsolē Stumburu ģimene nopirka Airītes staciju.
“Tas bija smags brīdis,” atceras Kristīne, “aptvērām, kādu atbildību esam uzņēmušies. Ēkai jumts tek, logos nav stiklu, durvis vaļā… Te jau nav nekāda muiža, kur varētu taisīt fotosesijas. Mums nebija nekādu ideju, ko ar šo vietu iesākt, jo tepat ir sliedes. Visapkārt brikšņi, ko nācās izzāģēt, arī perons bija aizaudzis ar krūmiem.”
Sākumā mēģinājuši ieguldīt savus līdzekļus. Nodibinot biedrību, kurā ir ģimene, draugi, atbalstītāji un kaimiņi – kopumā ap 30 cilvēku –, bija iespējams piesaistīt finansējumu ar projektiem. Tiesa, pieredzes projektu rakstīšanā nebija, bet uzdrīkstējušies, palīdzēja arī labi cilvēki. Tagad ir izbūvēta kanalizācija, ierīkotas tualetes, stacijas uzgaidāmajā un kases telpās ar “INTERREG” projekta palīdzību izveidota iespaidīga ekspozīcija.
Ar piešķirto finansējumu sākuši remontēt pirmo stāvu, paši sapratuši, ka tas, protams, bijis kļūdaini, atzīst Stumburu ģimene. Pēc lietavām allaž no jauna griestos parādījās slapji plankumi, bet milzīgās jumta platības remontam nepietika līdzekļu, turklāt tie bija piešķirti citam mērķim.
Kāds kaimiņš, redzēdams, kā jaunā ģimene mēģina glābt tobrīd bezcerīgo situāciju stacijas ēkā un to remontē, līdzjūtīgi bija nopircis plēvi, salicis bēniņos spaiņus, traukus, lai savāktu lietus ūdeņus. Aizpagājšvasar jumts beidzot ir salāpīts ilgākam laikam.
Kultūras pasākumi no pļavas uz šķūni
Nākamais lielais projekts ir “Kultūršķūnis”, kā to mīļi dēvē Stumburu ģimene, lai koncertus un izstādes varētu organizēt plašajā stacijas noliktavas ēkā zem jumta. Dabūjuši daļu naudas, bet vajadzēja par trešdaļu vairāk, lai ēkai uzliktu kārtīgu skārda jumta segumu. Telpā jau ir notikuši kinoseansi, bet pastāv problēma, kur likt šeit esošo lielo krēslu, solu un citu lietu krājumu, kas gaida savu kārtu restaurācijai un pielietojumu stacijā un ekspozīcijā. Tāpēc šovasar padomā ir vēl viens grandiozs projekts – oriģinālā dzelzceļa koka šķūņa pārvešana no Kuldīgas.
Pēdējās trīs vasarās, kā konstatējuši Pēteris un Kristīne, laba prakse bijusi rīkot bezmaksas koncertus – sabraucot vairāk nekā simts apmeklētāju. Te muzicējuši Kārlis Kazāks un Kaspars Tobis (arī “Velomūzika”), Anta Eņģele un Marko Ojala, Haralds Sīmanis, “Carnival Youth” un citi mūziķi. Uzstājušies zem klajas debess, jo te viņiem varēja piedāvāt vien pļavu, dabu. Saimniekiem koncertu izsludināšana, kaut arī tie bijuši divi trīs sezonā, vienmēr saistījusies ar stresu – ja nu uznāk lietus… Tradīcija ir arī vasaras kinovakari (tāpēc uz stacijas fasādes uzkrāsots liels balts laukums – kā ekrāns). Šogad 25. jūnija vakarā varēja redzēt filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.
Pagasta ļaudīm iecienīts un zināms arī tradicionālais Pēterdienas pasākums (saimnieks tak vārdā Pēteris!), uz kuru tiek aicināti arī vietējie pašdarbības teātri, apmeklēta ir Muzeju nakts (Airītes saimnieki draudzējas ar tuvējo Oskara Kalpaka muzeju). Savukārt 14. augustā, kad Saldus novadā izsludināta mājas kafejnīcu diena, Stumburu ģimene uz perona atklās Airītes stacijas bufeti.
Salidojums Airītes ļaudīm
Ļoti emocionāls, kā atceras saimnieki, aizpagājušajā gadā bija salidojums, uz kuru bija saaicināti kādreizējie Airītes stacijas iemītnieki. Bija aizkustinoši atkalredzēšanās brīži, tika skatītas senas fotogrāfijas un nebeidzās gremdēšanās atmiņās. Stacijas priekšnieka sievai vienmēr bijuši rezerves gultas veļas komplekti, lai uz soliem varētu saklāt guļvietas nakšņotājiem. Citos laikos pagulēt, gaidot vilcienu, varēja uz kušetītes “sarkanajā” stūrītī zem karoga – tā salidojumā stāstījis kādreizējais stacijas dežurants. Tajā pašā sarkanajā stūrītī bijis arī noslēpts polšs, lai vieglāk varētu pārrunāt zinātniskā komunisma teorētiskos aspektus.
Salidojumā satikušās sirmas kundzes, kuras nebija redzējušās kopš sešu gadu vecuma. Viena no viņām Maija Silarāja tagad dzīvo Kuldīgā, viņa bija galvenā iniciatore tam, ka nepieciešams apzināt un aicināt visus, kas te dažādos laikos dzīvojuši un strādājuši. Tādējādi ieradās arī cilvēki, kas vēl astoņdesmitajos gados bijuši te kā stacijas dežuranti vai kā citādi saistīti ar šejieni. Atbrauca Skrundas stacijas kādreizējās priekšnieces meita, kura tagad, izrādās, strādā dzelzceļā un atcerējās, ka mamma kādu laiku strādājusi arī Airītē. Saldus stacijas priekšnieces vīrs savukārt bijis brigadieris un ar remonta lokomotīvi un platformu braucis garām – tā šo situāciju iemūžinājis fotogrāfs, kurš ar savu foto uzvarējis atklātņu konkursā. Šī atklātne saimniekiem tagad ir goda vietā.
Ekspozīcija un atraktīvs makets
Saimnieku veidotā ekspozīcija Airītes stacijas uzgaidāmajā telpā ļauj iepazīt stacijas, dzelzceļa vēsturi un ar to saistīto cilvēku dzīvesstāstus. Tā veltīta Liepājas dzelzceļa līnijai, būvinženierim Artūram Tramdaham, stacijas darbinieku un iemītnieku cilvēkstāstiem. Pie vienas sienas ir milzīga Latvijas karte ar dzelzceļu shēmu un visām Liepājas līnijas stacijām – pie katras izveidots lodziņš, ko var atvērt. Piemēram, atver vaļā un fotogrāfijā redzi – Rudbārži, iedegas arī gaismas diodīte, lai varētu redzēt, kur stacija atrodas.
Katra viesa uzmanību neapšaubāmi piesaista oriģinālais interaktīvais makets-spēle ar sliedēm, vilcieniņiem un staciju miniatūrām ēkām. Stumburu ģimene uzreiz piemin, ka kaimiņos dzīvo talantīga, pacietīga jauna ģimene, kas pirms vairākiem gadiem pārcēlusies šurp no Anglijas, nopērkot brūkošo mežsargu māju, viņi audzē arī kazas un vistas. Sanda un Evas Bekmaņu mājsaimniecību ar elektroenerģiju apgādā saules paneļi, Sandim ir zelta rokas un daudz novatorisku ideju.
Viņš uzdāvinājis daļu mazo sliedīšu, savukārt robotu būvētāji no SIA “Those Guys” palīdzēja Pēterim gatavot šo maketu-spēli ar procesoru, sensoriem. Piesēžamies katra savā galda galā, Kristīne un Pēteris instruē, ka pietiekami ātri un vienādā tempā jāmin ar kājām “Singer” šujmašīnu kāju pedāļus jeb paminas, līdz kaut kas notiks…
Pēc brīža, kad abi rādījumi acīmredzami sinhronizējušies, skaļi noskan lokomotīves svilpe, sāk ripot vilcieniņi, iedegas laternas pie mazajām stacijām. Prieks ir liels, saimnieki saka, ka spēle ir orientēta uz sadarbību, nevis sacenšanos.
Pārsteigumu par ekspozīcijas elementiem un to spēju radīt pozitīvas emocijas ir daudz, tostarp meklēt mazajās skapīša atvilktnītēs priekšmetus, kurus pasažieri varētu būt aizmirsuši. Pēteris atgādina, ka ekspozīcija un koncerti Airītes stacijā ir bez maksas, jo viņiem svarīgi, lai šeit kaut kas notiktu – arī te, nekurienē, dzīvo cilvēki, kuriem vajadzīgs redzēt filmas, dzirdēt labu un iedvesmojošu mūziku.
