Muzejs izvēlas savu mākslu 0
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 9. septembrim skatāma interesanta un ne tik bieži redzama glezniecības izstāde “Muzejs izvēlas”. Izstādes nosaukums “Muzejs izvēlas” vēsta, ka šoreiz muzeja speciālisti no fondos esošajiem vairākiem tūkstošiem darbu izvēlējušies tikai 45. Tie radīti laikā no 1958. līdz 1988. gadam, un tie ir 21 autora darbi, kas vislabāk raksturo šo laikposmu.
Vairāki no tiem ir cienījama gadagājuma māk-slinieki, kā Rūdolfs Pinnis, Jānis Pauļuks, kas savu zvaigžņu stundu piedzīvoja šajā laikā. Ne jau visi uzreiz tika atzīti un viņu darbi ieņēma pienācīgu vietu latviešu mākslas apritē. Bet bija arī tādi, kas ar milzīgu darbu panāca ātru atpazīstamību, kā Indulis Zariņš, Miervaldis Polis, Līga Purmale u. c.
Izstāde ir interesanta ar to, ka aplūkojamie darbi nav valsts pasūtījums, bet katra mākslinieka individuālā izpausme, kas balstās uz latviešu mākslas spēcīgajām un jau pārbaudītajām mākslas izpausmes tradīcijām. Arī uz mākslas virzieniem un tendencēm, kādi ir pasaules mākslas attīstības kontekstā. To veicināja mākslinieku iespēja pabūt Eiropas mākslas centros. Šajos darbos redzama katra mākslinieka tikai viņam raksturīgā gleznošanas maniere un krāsu spektrs. Izstāde gan neraksturo visu tā laika glezniecību, bet dod ieskatu par trīsdesmit gadu ilgu posmu. Minētajā laikā mākslas darbu radītājiem vairāk vai mazāk bija jāievēro norādījumi, kādus deva valsts ideoloģiskie vadītāji. Ja tos ievēroja, darbi varēja tikt izstādīti un valsts centās tos iepirkt. R. Piņņa darbi ir krāsaini, taču šī krāsainība ne visiem ir patikusi.
Viņš pats par saviem darbiem izteicies: “Es dzīvoju krāsās. Krāsas iznīcināšana nozīmē mākslas darba iznīcināšanu. Nav neskaistu krāsu. Tāpat kā nav neskaistu mūzikas skaņu. Jāizprot komponista talants.”
Otrs vecmeistars J. Pauļuks ticis gan pelts, gan slavēts, taču viennozīmīgi ir spēcīga un oriģināla personība šajā laikā. I. Zariņu mēs pazīstam kā rūpīgu vēstures pētnieku, kurš meklējis detaļas, iezīmējis atsevišķus elementus. Bet izstādē redzam tam laikam pilnīgi nepieņemamu personāžu – “Saulesbrāli”. Izstādē pārstāvētas arī vairākas mākslinieces, starp tām Biruta Baumane, Džemma Skulme, Līvija Endzelīna, Lidija Auza, Maija Tabaka. Izstādē redzams aktrises Antras Liedskalniņas portrets, kas gleznots B. Baumanei raksturīgā manierē, kas nav sajaucama ne ar vienu citu mākslinieci, tāpat tas ir ar viņas klauniem un pirts sievām. Iecienīts tēls L. Endzelīnas darbos ir pulksteņi. Arī šajā izstādē viņa ir pārstāvēta ar laikrādi. M. Tabaka ir pārstāvēta ar portretiem, un atkal ir patīkama tikšanās ar viņas vienreizējo “Pašportretu”. Dž. Skulmes krāsainību mēs redzam visā viņas mākslinieciskajā darbībā – jau tālajos 50. gados, kā arī tagad. Boriss Bērziņš ir mākslinieks ar īpatnēju skatījumu uz dzīvi. Tas atspoguļojas viņa tā laika gleznās “Mākslinieks un modelis” un “Klusā daba ar zelta rāmi”.
Kāpēc tik maz darbu? Telpu trūkums šī perioda krājuma eksponēšanai. Gleznas ir, bet kādu izstādi varēsim sarīkot pēc trīsdesmit gadiem? Pašlaik māk-slinieku darbus muzejs nav spējīgs iepirkt. Krājumu papildināšana balstās tikai uz dāvinājumiem.
