– Tu mani vēl nepazīsti – tā aicina krievu režisora Kirila Serebreņņikova neparastā izrāde “Raiņa sapņi” Nacionālajā teātrī – arī savā ziņā mēģinājums iet tuvāk tautai. Šāda pieeja iepazīstina vai tomēr ved neceļos? 4
– Jā, arī daži mani kolēģi bija pilnīgā šokā, citiem patika. Ārkārtīgi labs ir Ievas Strukas atlasītais teksts. Protams, varbūt varēja iztikt bez kautķermeņa, vēl kādiem skatiem, tomēr kopumā – labi, ka bija režisors Serebreņņikovs, kurš uzņēmās to darīt. Ja kāds izrādē neredzēja Raiņa lielumu, ir taču iespēja aiziet mājās un izlasīt viņa darbus! Katram režisoram bija iespēja parādīt to, kas viņam sakāms par Raini vai Aspaziju tā, lai tas būtu gan mūsdienīgi, gan vēsturiski. Uz šo iestudējumu noteikti ies jaunie. Pieredzējušie – uz Māras Ķimeles veidoto “Aspazija. Personīgi”. Tas ir pilnīgi cita rakstura iestudējums. Režisore aktieriem bija devusi lasīt un vēlreiz lasīt, mēs, muzeja darbinieki, stāstījām, devām materiālu. Man ārkārtīgi patika Baiba Broka, bet vai tur bija Aspazijas lielums? Man šķiet, mēs šobrīd no Raiņa un Aspazijas gribam neiespējamo. Brīžiem ir sajūta – nemaz negribam lasīt viņu darbus, bet jāsāk ar lasīšanu.
– Nule atgriezāties no Slobodskas, kur Raiņa muzejā noritēja Raiņa dienas, nesen viesojāties arī viņa trimdas mītnē Šveicē, Kastaņolā. Kā Rainis jubilejas gadā izskan ārpus Latvijas?
– Kontaktus ar Raiņa muzeju Slobodskā uzturu kopš 1991. gada, braucu tur ik pēc pāris gadiem. Savā ziņā tā ir tāda personīga iniciatīva. Man ir liels prieks, ka atradās finansējums, lai šogad ļoti laba, radoša grupa varētu doties uz Slobodsku, ka notika zinātniskā konference. Bijām gaidīti, aprūpēti un mīlēti. Protams, ir daļa vietējo, kas Raini zina, un daļa, tāpat kā Latvijā, kas nezina.
Man tikko bija iespēja pabūt arī Raiņa Kastaņolā – Lugano pilsētas arhīvā ir Raiņa muzejs, būtībā viena istaba. Man tika atvērti skapji, kuros ir krājuma materiāli. Ir aizsākts projekts “Raiņa un Aspazijas virtuālais muzejs Lugano”. Cilvēkiem, kuri turp aizbrauc no visas pasaules, šobrīd arhīva darba laikā ir pieejams izziņas materiāls – ekspozīcija par Aspaziju un Raini. Ja neesi slinks, vari uzkāpt kalnos un ieiet Svētā Jura baznīcā, par kuru Rainis “Kastaņolā” rakstījis. Iespēja ir izstaigāt viņa vietas, pabūt Sansalvatores kalna virsotnē un uzkāpt pa stāvām kāpnēm pat uz baznīcas jumta. Pirms tam gan vajadzētu izlasīt Raiņa atmiņu grāmatu “Kastaņola”, jo man ir žēl to cilvēku, kuri turp aizbrauc, izskrien un tad ir nelaimīgi, jo trūka zināšanu.
