– Jūsu kādreiz vadītajā un lolotajā Jasmuižā nu par Eiropas fondu līdzekļiem atjaunota Latgales tradicionālās kultūras un amatu māja. Vai šādi dzejnieks apaug ar mūsdienīgām pievienotajām vērtībām? 4
– Jasmuiža, kāda tā ir tagad, radās manā darba mūžā. Kad sāku, tur bija tikai pusmāja, ko Raiņa kolhozs restaurēja 60. gadu sākumā. Diemžēl finansējuma trūkuma dēļ amatu māja laika gaitā sabruka. Latgales keramikas ekspozīcijas sākums Jasmuižā bija 1969. gadā, kad Voldemārs Kalpiņš lika mums kopā ar mākslas vēsturnieku Jāni Pujātu un pētnieci Līviju Volkovu braukt no vienas Latgales mājas uz otru.
Biju šokēta par mūsu mākslas vēsturnieka uzvedību – iet mājā, neprasot saimniecei, atver pieliekamā kambara durvis, rauj podiņus ārā un saka: saimniec, es tev stikla burkai iedošu naudiņu, bet tu man dod šito podu! Tomēr, tikai pateicoties viņa attieksmei, enerģijai un pārliecībai, mums Jasmuižā ir unikāli seno autoru darbi, kuri kolhozu laikā tika pamatīgi nīcināti. Protams, man jautā: bet kāpēc Raiņa muzejā? Atbilde ir vienkārša – jaunais Jānis Pliekšāns Vasiļovā un Jasmuižā savās “suņu dienās”, skolu, studiju brīvlaikos, staigāja pa senajām Latgales mājām, latgaliski pierakstīja latgaliešu apdziedāšanās dziesmas, ko pēc tam izdeva krājumā “Apdziedāšanas dziesmas III Vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem” (1889). Viņš arī uzrakstīja apcerējumu “Višķu pagasta kāzu ieražas”, bet Pēterburgas universitātē pētīja senos latgaļu rakstus. Savukārt 1878. gadā “Baltijas zemkopis” raksta, ka Grīvas lauksaimniecības izstādē Dārta Pliekšāne, Raiņa māte, un Līze Pliekšāne no Berkenhēgenas (tagad Berķenele), piedalījusies ar adītiem un austiem segliem, un iegūst medaļas. Līziņa vēstulē Rainim raksta, kā Višķu muižas grāfiene Molla brauc pie Dārtas Pliekšānes apbrīnot viņas austās segas. Segu gabaliņi tagad ir muzejā. Tagad Amatu māja iekārtota bijušajā muižas govju kūtī, kur, pēc līguma, Krišjānim Pliekšānam bija 95 ragu lopi. 70., 80. gados tur bija izstāžu zāle. Man ir prieks, ka ir īstenots šis projekts.
– Tomēr Raiņa un Aspazijas gadā liela daļa viņu memoriālo piemiņas vietu nav pieejamas apmeklētājiem…
– Droši vien man būtu jāsaka, cik slikti, tomēr teikšu – cik labi! Pašlaik redzam, kas notiek restaurētajā Aspazijas mājā Dubultos – māja ir ļoti apmeklēta. Saprotam, ka nākamgad cilvēki nāks pie mums. Vai mums Raini un Aspaziju vajag tikai tāpēc, ka šogad ir šie 150? Protams, Rīgas centrā šobrīd Raiņa nav, bet ir taču Raiņa piemineklis, ir viņa un Aspazijas atdusas vieta. Un es saku paldies cilvēkam ierēdniecībā, kas novirzīja naudu, lai varētu restaurēt visu Tadenavas muzeja kompleksu – ne tikai māju, bet arī Raiņa tēva celto šķūni, blakusēku un pirti, lai tas patiešām veidotos kā tūrisma un kultūras centrs.
Baznīcas ielas mājā esmu pavadījusi otru pusi mūža, un visus šos gadus māja bijusi ļoti nelāgā skatā. Daļēji restaurēto dzīvokli Baznīcas ielā, rakstnieku “dzīves māju”, ko Aspazija, atgriezusies no Šveices, 1924. gadā nopirka ar parādiem, muzejnieki iekārtoja 1993. gadā, tomēr pieteicās mantinieki. Māja gāja bojā, bet amatpersonas nāca, pagrozījās Raiņa un Aspazijas viesistabā, nošausminājās – griesti drūp, un ieteica slēgt. Pilntiesīgs muzejs tur nav bijis.
Šoziem restaurācijas projekta autora, arhitekta Ērika Cērpiņa vadībā tiks atjaunots memoriālais dzīvoklis un sētas māja ar iekšpagalmu. Darbiem jābūt pabeigtiem 2016. gada 30. aprīlī. Paralēli domājām, kāda būs šī māja. Rainis aizgāja mūžībā 1929. gadā, Aspazija pēc tam dzīvokli pārveidoja, ir saglabājušies viņas iegādāto mēbeļu oriģināli, daļa no memoriālajām lietām jau ir restauratoru rokās. Ar Raini nav tik viegli, jo vide viņam nebija pārāk svarīga. Trimdas laikā Šveicē Rainis pat gāja uz cimitero (kapsēta), strādāja tur starp kapu kopiņām. Lielākais saturiskais uzsvars būs Raiņa un Aspazijas bibliotēka, ko Rainis novēlēja Rīgas pilsētai. No Jūrmalas bibliotēka atgriežas šeit, radot iespēju zinātniekiem un interesentiem šīs bibliotēkas vērtības lasīt, pētīt un laist tautās. Tikmēr pagalma ēkas nepilnie 100 kvadrātmetri kalpos par izstāžu zāli. Prieks, ka ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu varējām restaurēt Raiņa un Aspazijas viesistabas “Tressel” firmas klavieres, retu tā laika instrumentu. Man tuva ir doma, ka muzejs ir tautas dzīvā vēsture – Raiņa un Aspazijas darbi ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai tie dzīvotu. Citādi tam nav nozīmes.
