Muzejs ir dzīvā vēsture. Saruna ar Raiņa pētnieci, muzeju darba speciālisti Gaidu Jablovsku 4
Gaida Jablovska ir viena no iedvesmojošu entuziasmu izstarojošajām muzejniecēm, kas uzturējusi dzīvu saikni starp Raiņa mantojuma pētniekiem Latvijā un aiz mūsu zemes robežām. Pētniece savu radošo mūžu veltījusi latviešu dižgariem, gan 60. gados liekot atdzimt dzīvei Raiņa jaunības mājās “Jasmuižā”, gan strādājot Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Gaida Jablovska vairāk nekā 20 gadu vada Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā. Šobrīd viņa priecājas, ka ilgus gadus kritiskā stāvoklī atstātā “dzīves māja” beidzot atdzims.
– Gaida, vai pareizi esmu sapratusi – pie jums Rainis atnācis pa muzeja ceļu?
G. Jablovska: – Jā. Tomēr vispirms Latvijas Universitātē, Filoloģijas fakultātē man bija brīnišķīgs pasniedzējs Vilnis Eihvalds, kurš lieliski prata izstāstīt par Aspaziju un likt jautāt – bet kas bija tālāk? Trešajā kursā sastapu literatūras zinātnieci, manu kādreizējo Raiņa vakarskolas klases audzinātāju un ķīmijas skolotāju Līviju Volkovu, kas teica: nāc strādāt uz muzeju! Toreiz, 22 gadu vecumā, bija jāizvēlas starp Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna “Jāņskolu” un Raiņa jaunības mājām “Jasmuižu”. Emīls Dārziņš tomēr prasīja prast klavierspēli, bet es mūzikas skolā neesmu gājusi, tāpēc izvēle krita uz Jasmuižu, kur turklāt bija arī skola, klubs un sabiedriskā dzīve. 1969. gada vasarā sāku strādāt Raiņa muzejā “Jasmuiža” par vadītāju. Šajā laikā esmu cītīgi gājusi cauri Raiņa daiļradei, brīžiem tur parādījās arī Aspazija. Tās bija četras “trimdas” vasaras Latgalē, Jasmuižā, bet ziemas – pilsētā, Raiņa fondos – toreiz tur bija milzīgas vērtības, tās turpat ir arī tagad. 70. gadu vidū kādreizējais kultūras ministrs, toreiz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors Voldemārs Kalpiņš, man neko nejautājot, iecēla mani par muzeja filiāļu nodaļas vadītāju.
– Nesen nāca klajā jūsu apkopotā Raiņa un viņa vecākās māsas Līzes sarakste. Kādēļ jūs interesēja tieši vēstules?
– No skolas gadiem līdz pat šodienai mums bieži ceļ priekšā to “lielo Raini”, “Lauzto priežu” autoru, revolūcijas un vētras dzejnieku. Tieši tas mani visu mūžu mudinājis meklēt Raini caur cilvēcisko, caur personību. Raiņa sarakste ir ārkārtīgi interesanta un joprojām pilnībā neatšifrēta. Līdzās viņa un māsas, kā arī Raiņa un Aspazijas sarakstei vēl vajadzētu būt trešajai daļai – Doras vēstulēm, mani interesē arī viņas un viņas vīra Pētera Stučkas līnija. Līze ir tā, kas Rainim raksta visvairāk. No vēstulēm nāk brīnumu lietas ārā! Saliekot vēstules kopā ar tajā laikā rakstītajām Raiņa dienasgrāmatas nodzeltējušām lapiņām, veidojas brīnišķīga aina. Cilvēcīgums. Visos laikos man vislabāk ir paticis viens Raiņa citāts – “slinkums man ierasts un patīkams”. Cik jauki, ka Rainis ir bijis slinks! To stāstu arī skolēniem, kas nāk ekskursijās uz muzeju, dzejnieks kļūst cilvēcisks un saprotams.
