Latviešu strēlnieku komandiera etvija apceļo puspasauli 8
Kara muzeja rīcībā nonākusi unikāla sudraba etvija, kas 1916. gadā dāvināta leģendārajam latviešu strēlnieku komandierim pulkvedim Jukumam Vācietim (1873 – 1938). Vēsturisko relikviju vasaras beigās, uzturēdamies Latvijā, muzejam nodevis vēsturnieks Paulis Lazda, kurš to ieguvis no ASV dzīvojošā Jukuma Vācieša mazmazdēla Helmuta Zacingera.
“Tas ir gandrīz 50 gadu sens stāsts. Bet galvenais, ka nu šī lieta ir drošībā. Man bija bail, ka to pārdos kādā krāmu tirgū,” stāsta Lazdas kungs. Uz papirosu etvijas ir Jukuma Vācieša iniciāļu monogramma, bet iekšpusē iegravēts ar 1916. gada 9. septembri datēts veltījuma teksts: “Apakšpalkavniekam Vācietim 5. Zemgales bataljona komandierim 25 gadu dienesta jubilejas piemiņai no kapelmeistara un Zemgales muzikantu komandas”, kā arī nošu raksts dažām taktīm no kāda skaņdarba, jādomā apsveikuma marša. Pirms atgriezties Latvijā, priekšmets 20. gadsimta gaitā mērojis tālus ceļus. “Tas ceļojis no Rīgas uz Maskavu, tad no Maskavas uz Rīgu, tad no Rīgas uz Vāciju un no Vācijas uz Mineapolisu ASV, līdz beidzot mēs to sameklējām Arizonā, Amerikas dienvidos,” stāsta Lazda.
Kā zināms, dienestu Krievijas impērijas armijā Jaunmuižas kalpa dēls uzsāka 1891. gadā Rīgas unteroficieru mācību bataljonā. 1915. gada novembrī jau līdz apakšpulkveža pakāpei tikušo Jukumu Vācieti iecēla par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieri un paaugstināja par pulkvedi. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Vācietis piekrita idejai par Latvijas autonomiju “brīvā Krievijā”; 1917. gada rudenī līdz ar strēlnieku vienībām nonāca Krievijā, kur pēc lielinieku apvērsuma nostājās Ļeņina atbalstītāju pusē. 1918./1919. gadā viņš bija pirmais Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Krievijas Pilsoņu kara laikā. Paralēli tam Pētera Stučkas režīma periodā viņš bija Padomju Latvijas armijas virspavēlnieks. Saskaņā ar laikabiedru stāstiem, pēc Krievijas Pilsoņu kara beigām Vācietis vēlējies līdzīgi daudziem citiem latviešu strēlniekiem atgriezties Latvijā un pat uzrakstījis attiecīgu lūgumu, taču to nav apstiprinājusi tā laika Latvijas politiskā un militārā vadība, kas aizdomīgi izturējās pret tik augsta ranga sarkanās armijas komandiera ierašanos un, ņemot vērā Vācieša autoritāti strēlniekos un ambīcijas, uztvēra viņu kā sāncensi. Vēsturnieks Juris Ciganovs tomēr norāda, ka pastāv arī cita versija. Proti, Vācietis 1919. gadā apzināti “nodedzinājis visus tiltus” atpakaļ uz dzimteni, jo sapratis, ka pagātnes dēļ Latvijas Republikā netiks pieņemts, turklāt Latvijā viņš nevarēs ieņemt tādus amatus kā Padomju Krievijā. Kamēr viņa sieva, bagātas Rīgas vācbaltiešu ģimenes atvase Margarita Kergere kopā ar trim bērniem 20. gadu sākumā atgriezās no Krievijas Latvijā, pats pulkvedis aizsāka pasniedzēja karjeru sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā, uzrakstīja atmiņu grāmatu “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”. 1937. gada 29. novembrī staļiniskā Lielā terora laikā lekciju starpbrīdī viņš tika apcietināts, apsūdzēts dalībā “latviešu fašistiski teroristiskā spiegu organizācijā” un nākamā gada jūlijā Maskavas apgabala “Komunarkā” nošauts. Tikmēr viņa dzīvesbiedre un meitas 1939. gadā repatriējās uz Vāciju, kamēr dēls palika Latvijā (šī Jukuma Vācieša dzimtas līnija turpinās arī mūsdienās). Vācieša atraitne ar meitām pēc Otrā pasaules kara pārcēlās uz ASV, kur arī mirusi. Paulis Lazda stāsta, ka 20. gadsimta 70. gados viņam kopā ar vēsturnieku Uldi Ģērmani pēc ilgiem meklējumiem beidzot izdevās atrast Vācieša pēcnācējus ASV. Tas nav bijis viegls uzdevums, ņemot vērā meitu uzvārdu maiņu. Etvija muzejā pagaidām ir tikai deponēta, tas ir, nodota izstādīšanai, nevis dāvinājumā, tomēr Lazda šaubās, vai Vāciešu dzimtas mantinieki relikviju pārskatāmā nākotnē atprasīs, jo šie cilvēki esot pilnībā amerikanizējušies un Latvijas vēsture viņus maz interesējot. Savukārt Kara muzeja ļaudis atzīst, ka etvija ir ļoti vērtīgs ieguvums, turklāt tikai otrs šobrīd zināmais, ar Jukuma Vācieša personību tieši saistītais priekšmets. Ekspozīcijā jau apskatāms viņam 1918. gadā Maskavā kā sarkanās armijas Austrumu frontes virspavēlniekam dāvāts sudraba rakstāmpiederumu komplekts.
