Nereti mūsu senči pirtī tikai sēdējuši, nevis gulējuši uz lāvas. Pirts muzeja īpašnieka dzīvessziņa 0
Sējas pagasta uzņēmējs Teodors Karlsons pirtī iet gandrīz katru dienu. Un ne jau tāpēc, ka viņa ģimenes īpašumā ir Pirts muzejs, kurā ir astoņas pirtis, gandrīz visas kurināmas un lietojamas. Teodors nepiekrīt Latvijā kultivētajam uzskatam, ka pirtī iešana var būt tikai ietilpīgs rituāls. Viņš ir pārliecināts, ka daudz svarīgāk pirtoties regulāri, pietiekami bieži, jo tikai tā rodas īstais labums veselībai.
Gandrīz vienmēr mans rīts sākas pirtī. Tas nav rituāls, bet process. Pēc vēsas dušas izsildos 10–15 minūtes. Citi šādu laika sprīdi pavada, dzerot rīta kafiju, bet es tonizējos pirtī. Pēc tam atkal auksta duša, un – asinsrite uzjundīta, organisms pamodies. Esmu gatavs dienai,” savu recepti atklāj Teodors. Tas ir arī brīdis palikt domās ar sevi.
Retumis viņš bauda arī garāku rituālu, kura laikā lutina miesu ar dabas labumiem, malko tēju un peras ar slotiņām. Sievai Evitai gan pērties netīk, viņa izsildās un masējas: “Baudu pirti nesteidzīgi un ilgi, mērenā siltumā. Ja uzrodas kāds pirtnieks, noteikti grib mani nopērt, būšot tik labi kā nekad. Paldies, es saku, vari pamasēt mani, ja vēlies, neko vairāk. Katram jāsajūt, kas viņam pirtī labāk der, nevis jādara tā, kā citi vai kā skaitās pareizi.”
Viss sākās ar Fričonkuli
Iedvesmu Pirts muzeja izveidei Teodors Karlsons savulaik smēlies Somijā. Šo brīvdabas ekspozīciju Mūrames pilsētā Somijas vidienē iekārtoja par valsts un pašvaldības līdzekļiem, pēc tam apsaimniekošanu uzticēja uzņēmējiem. Teodoram radās doma arī Latvijā izveidot vietu, kur apskatīt senās pirtis, saprast pirts evolūciju, ielūkoties būvniecības tradīcijās, iekārtojumā.
“Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ir kādas desmit pirtis, tikai tās nedarbojas. Es gribēju, lai visas var sakurināt. Man pirts patīk kopš bērnības. Dzīvoju Valdlaučos, tur Fričonkulim bija kārtīga pirts. Mazotnē drīkstēju sēdēt tikai uz apakšējās lāvas, bet man ļoti gribējās augšā. Sākumā pērtuve bija diezgan vēsa, tad vīri atvēra krāsns durtiņas un lēja uz akmeņiem ūdeni. Gars bija maigs, patīkams,” apraksta Teodors.
Tādu krāsns tipu mēdz dēvēt par pusmelno – akmeņi ir iekšā mūrētajā krāsnī un saskaras ar dzīvo uguni, uguns liesmas tos uzkarsē pat līdz 800 °C. Princips līdzīgs kā melnajā pirtī, atšķirība vien tā, ka dūmi iet skurstenī, tādēļ telpa nekļūst melna. Šādā pirtī ir daudz karstāk nekā tādā, ko kurina ar pastāvīgās jeb nepārtrauktās darbības krāsni, kur akmeņi aplikti apkārt metāla kurtuvei.
Lai knariņi plunčājas
Vēlākos gados Teodors daudz ceļoja un visur centās apskatīt pirtis, un, ja iespējams, izmēģināt. “Gruzijā, Turcijā, Japānā vai Marokā par pirti dēvē pilnīgi ko citu nekā Latvijā. Tie var būt karstie avoti vai baļļas, taču visur ir galvenais princips – cilvēks izkarsējas un atdzesējas, gūst labsajūtu.
Latvijā viss sākās ar melno pirti, tāda tipa pērtuves bija izplatītas reģionos ap Baltijas jūru, īpaši ziemeļu daļā.
Visvairāk pirts kultūra saglabājusies Somijā. Arī viņiem, tāpat kā latviešiem senos laikos, pirts bija vieta, kur nomazgāties. Mūsējie vēlāk pārmetās uz vannu un dušu, bet somiem vairāk saglabājās pirts prieki.
Interesanti, ka, veicot pētījumus par pirts iedarbību uz veselību, somi vispār neietver aspektu, ka pirtī varētu neiet. Labumu veselībai viņi salīdzina, piemēram, starp divām un četrām vai vairāk reizēm nedēļā. Mūsu cilvēki brīnās: kā var atļauties tik bieži iet pirtī?! Taču tas nav garš rituāls, vien veselīga izkarsēšanās,” uzsver muzeja izveidotājs, kurš ir arī somu rūpnīcas Harvia Sauna&SPA pārstāvis.
Pie vienas no Pirts muzeja ēkām greznojas plāksnīte ar uzrakstu Latviskais mantojums. Šo kultūras zīmi piešķir lauku tūrisma uzņēmējiem, kuri saglabā tradicionālās vērtības un iekļauj tās mūsdienu dzīvē. Teodors lepojas, ka viņu izlolotajam muzejam tikusi šāda atzinība. Ģimene turpina pilnveidot un attīstīt muzeju.
Vēl daudz lielāks lepnums raisās Teodora sejā, kad viņš atver kāda pirts namiņa durvis. Uzvēdī smarža, tā īpašā, dūmpilnā, kas raksturīga tikai melnajai pirtiņai.
“Pirtis ir tikpat atšķirīgas kā dzīvojamās mājas. Kā katrs pirti izprata, tā būvēja. Starp citu, daudzām melnajām pirtīm augšā ir īpašas kastes – tās izmantoja iesala kaltēšanai. Tātad aplam cenšas iestāstīt, ka senais latvietis alu darīja un dzēra tikai svētkos,” nosmīn Teodors.
Ienākot jebkurā pirtī, kļūst skaidrs, kā to izmantoja. Par to liecina lāvu augstums un platums, attālums no griestiem. Var secināt, ka nereti mūsu senči pirtī tikai sēdējuši, nevis gulējuši uz lāvas, ļaujoties pērienam. Telpā salikti soliņi, tātad te vairāk mazgājās, diži rituāli nenotika. Ir arī krietni brīva telpa, kur knariņiem bērniem dzīvoties, droši vien lika baļļas ar ūdeni, lai mazie plunčājas.”
Muzejā patlaban apskatāmas vairākas pirtis no dažādiem novadiem – Vānes pagasta Kurzemē, Audriņiem Latgalē, no Rubenes Valmieras pusē… Senās pirtis te dzīvo otru mūžu, jo ir atjaunotas tā, lai varētu kurināt un izmantot. Ne visas ir melnās pirtis, celtas guļbūvē, un ne visas ir senas. Ir arī jaunas, pašu uzbūvētas. Vēl piecas pirtis uzbūvētas Karlsonu ģimenes mājas tuvumā, ir arī viens pārvietojamais namiņš.
Ķīnietis sniegā
Teodoram visvairāk patīk melnā pirts, taču tā visilgāk jākurina. Tomēr vienu tādu, visai prāvu, viņš speciāli uzbūvējis muzeja teritorijā. Reizi mēnesī to sakurina un par simbolisku samaksu piedāvā pirtsdraugiem izbaudīt melnās pirtiņas burvību.
Muzejā ierodas daudzi ārvalstu viesi. Ir tūristi, kuri līdzīgi kā Teodors katrā valstī sameklē pirti, lai labāk saprastu tautas mentalitāti.
Nesen bijusi kompānija no Ķīnas. Bijuši gatavi iet pirtī – pirmo reizi! Tikai nav sapratuši, kāpēc no karstuma jādodas ārā, kur sals un sniegs. Nobijušies. Taču viņus sajūsminājusi mūsu zāļu tēju dažādība un tas, ka dzeram tās ikdienā.
Citus muzeja viesus interesē tehniskas nianses, jo grib būvēt savu pirti.
“Stāstu, kāpēc bieži vien mūsdienu pirts labi neveic savu funkciju. Nedrīkst vecās tradīcijas jaukt kopā ar jauniem materiāliem! Ja guļbūvi izšuj ar dēļiem, nopako ar vati un vēl izlīmē ar speciālo foliju, bet neizveido labu ventilāciju, tad tā ir tikai konservu bundža, ne pirts. Citi saka – jā, bet ir logs… Patīkami, ka logs, bet galvenais ierīkot pareizu ventilāciju. Senatnē logs bija domāts kā gaismas avots. Tādēļ pirtiņu būvēja ar logu uz rietumiem, lai gaišs būtu ilgāk.
Labā pērtuvē jābūt pietiekami daudz gaisam, lai var elpot. Tādēļ guļbūve drīkst būt caura kā siets. Reiz Ālandu salās biju pirtī, kur pa spraugām varēju redzēt debesis. Ja ir jaudīga krāsns, tad gaisa apmaiņa neko sliktu nenodara.”
Kurš bija pērējs?
Teodors uzsver, ka senajiem latviešiem pirts bija vieta, kur nomazgāties. To izmantoja arī dziedināšanai un dzemdēšanai, jo bija gan sterili tīra vide, gan siltums un ūdens. Daudzās vecajās pirtīs ir kārts, uz tās uzmeta apģērbu. Vecie vīri atceras, kā no drēbēm krita laukā kukaiņi un paukšķēja uz sasilušajiem akmeņiem. Tātad pirtī arī tika vaļā no blusām un citiem rāpotājiem. Vēl latviskā pirts iezīmīga ar augu daudzveidību, ko tajā izmanto: zālītes, slotas, tējas.
“Latviešiem pirts ir saimes mazgāšanās vieta. Saime nebija tikai ģimene, radiņi, bet visi, kuri dzīvoja šajā sētā. Visi gāja pirtī, bet kurš no viņiem bija pirtnieks? Neviens! Diemžēl šobrīd tiek pavēstīts, ka bez pirtnieka pakalpojuma nemaz nevarot pirti izbaudīt, tas esot gandrīz vai nepieklājīgi,” pasmaida Teodors.
Nemocīt sevi stundām
Interesanti, ka senāk Krievijas kopīgajās pērtuvēs par pirtnieku dēvēja vīru, kurš uzmeta garu. Savukārt Austrijā ar šo vārdu apzīmē cilvēku, kurš stāv durvīs ar dvieli un enerģiski to plivina, lai izvēdinātu pērtuvi.
Teodors prāto, ka, iespējams, ideja par pirtnieka svarīgo lomu nākusi no romiešu pirtīm – tur cilvēku nomazgā, masē, lutina, rūpējas. Protams, ir jau patīkami, ja kāds prasmīgi un zinoši noper.
Daudzās mūsu pirtīs piedāvā jaudīgu rituālu, bet pasaulē pirts pārsvarā palikusi īsajā formātā. Latvijā rituāls pirtnieka vadībā notiek trīs četras, pat sešas stundas.
“Iedomājieties, kādu šoku piedzīvo organisms! It īpaši, ja cilvēks gandrīz nekad neiet pirtī. Manuprāt, tas nav veselīgi. Uzskatu, ka noderīgu rezultātu var gaidīt tikai pēc kādas desmitās reizes pie viena un tā paša pirtnieka. Jo vispirms pašam jāsaprot, ko vēlies no pirts. Tad tas jāsaprot pirtniekam, bet pēc tam tev jāspēj paņemt pirtnieka doto…” skaidro muzeja īpašnieks.
Teodors bilst, ka labāk pirtoties ne tik ilgi, bet regulāri. “Svarīgi atrast tieši savu recepti, kā pirtī gūt mieru, labsajūtu un harmoniju. Pirtnieks ir pēdējais, kas pirtī būtu vajadzīgs!”
Daži praktiskumi no Teodora un Evitas
* Teodors slavē liepu lūkus. Tos vāc pavasarī sulu kustības laikā – noņem liepai mizas sloksnes, tad no mizas korķa kārtas atloba plānās lūku sloksnes. Tās izkaltē, bet pirms došanās pirtī nedaudz izmērcē, satin vīkšķī un liek lina drāniņā. Ar šādu vīkšķi ir patīkami braucīt miesu, lūki kļūst gluži kā ziepes, maigi slideni. “Es to salīdzinātu ar ziepju putām romiešu pirtī, ko tīkami slidina pa ķermeni.”
* Teodors pirtī vienmēr izkarsē krustus. Bērnībā viņš redzējis, ka vīri tā dara, – laiž galvu lejā, slej dibenu gaisā, pēc iespējas tuvāk griestiem, kur karstāks. Tīkami izsilst arī mugura, mazinās saspringums.
* Senatnē par skrubi izmantoja smiltis, tās labi noberž ādu, arī netīrumus noņem. Vēl likti lietā graudi, piemēram, miežu putraimi, kas visai rupji samalti.
* Evitai patīk barojošais pirts skrubis no viršu medus spiešanas atlikumiem. Karlsoniem ir 30 bišu saimes un šā labuma netrūkst. Skrubī ir bišu vaski, čagas jeb tā dēvētie bišu krekliņi, kas paliek šūnās, vēl nedaudz medus. Vīri gan šo skrubi nelieto, jo tas ieķep ķermeņa apmatojumā.
* Maskai var izmantot auzas, ko samaļ kafijas dzirnaviņās, bet rupji, lai nav kā milti, tad pievieno krējumu. Teodoram arī patīk maska no sarīvēta gurķa ar skābo krējumu.
* Vasarā viņi klāj uz lāvām augus. Nes iekšā visu zaļo, kā Teodors teic: visu, kas pie rokām līp. Pirti nekurina karstu, gaisā jūt svaigus, mitru zaļumus, zālīšu aromātus. “Tas ir tāds baudījums, ka no laimes var novelties!”
