“Muzeja lielākais izaicinājums ir mainīt cilvēkus”. INTERVIJA ar Solvitu Vību 0
Kopš pagājušā gada 18. decembra Latvijas Okupācijas muzeja direktores amatā stājusies 13 pretendentu vidū Latvijas Okupācijas muzeja biedrības nolūkotā SOLVITA VĪBA. Jaunā direktore beigusi LU Vēstures un filozofijas fakultāti kā maģistrs, ieguvusi bakalaura grādu arī tiesību zinātnēs.
Strādājusi par mācībspēku LU, vēlāk Naturalizācijas pārvaldē un vadījusi dzīvnieku draugu biedrību. Solvita Vība spriež, ka varbūt nemaz nav slikti, ka viņu līdz šim lāgā nav pazinušas ne vēsturnieku, ne muzejnieku aprindas. Kādreiz ir derīgi uz lietām paraudzīties no malas.
Vai konkursā tika prasīta arī kāda muzeja attīstības koncepcija?
S. Vība: Bija jāiesniedz savs redzējums, bet tur nebija noteikts ne formāts, ne apjoms. Tas, ko iesniedzu žūrijai, bija mana brīva izvēle. Kad biju detalizēti iepazinusies, ko muzejs pa šiem gadiem paveicis, man tiešām bija liels pārsteigums, ko spēj privāts muzejs, kam 80% budžeta veido ziedojumi.
Tas ir patiesi aizrautīgu cilvēku devums mūsu valstij. Gan muzeja krājumu, gan izglītības programmu, gan ziedotāju uzticības iegūšanas ziņā. Tur tiešām ir daudzas lietas, kuras mēs, Latvijas sabiedrība, varbūt nemaz neesam īsti novērtējuši un par ko daļa sabiedrības varbūt nemaz nezina.
Līdzšinējie muzeja direktori nāca no bijušo trimdinieku aprindām, bija arī sabiedrībā labāk pazīstami. Jūs it kā laužat stereotipus.
Tas ir jautājums, kas būtu jāuzdod arī konkursa žūrijai un muzeja kolektīvam, jo viņi mani izvēlējās. Acīmredzot man ir kādas kvalitātes, kas šobrīd muzejam nepieciešamas. Jā, atbilde jau ir jūsu jautājumā – jālauž stereotipi. Varbūt muzejs līdz šim ir bijis par smagnēju?
Manuprāt, mūsu muzeja vēstījums par 20. gadsimta traģiskajiem notikumiem var mainīt cilvēkus, ja tie šo stāsta zina un līdzpārdzīvo.
Ieejot Okupācijas muzejā, cilvēki var no jauna pārvērtēt kaut ko no savām vērtībām. Kaut uz mirkli aizdomāties. Tas ir tas, pēc kā ilgojamies, – lai mēs visi būtu drosmīgi, godprātīgi, drosmīgi. Nedomāju, ka muzeja stāsti kādu atstāj vienaldzīgu. Un tas ir tas, ko mēs stāstām un rādām. Varbūt skaļi skan, bet, manuprāt, muzeja lielākais izaicinājums ir mainīt cilvēkus.
Vēlaties Okupācijas muzeju vairāk popularizēt sabiedrībā?
Popularizēt nav īstais vārds. Interese par muzeju ir, īpaši no ārzemju tūristu puses. Jautājums ir par mūsu pašu Latvijas sabiedrību – vai tai ir interese, vai mēs kā muzejs spējam to uzrunāt? Muzejā ir darbs ar skolām un skolēniem. Manuprāt, jaunā muzeja ekspozīcija tiešām būs tā vieta, kur arī Latvijas cilvēks varēs ienākt un apdomāties.
Taču muzejam ir arī vesela virkne piezemētāku problēmu, kas kļuva redzamākas, iepriekšējam direktoram Gunāram Nāgelam atstājot amatu. Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs izteicās, ka muzeja nākotnes redzējumā viņa domstarpības ar Nāgelu lielā mērā bijušas “filozofijas jautājums”. Vai jūsu un Nollendorfa kunga filozofijas sakrīt?
Izvēlēties mani – tas bija arī muzeja biedrības lēmums. Es pirmo reizi savā mūžā kādā darba intervijā stāvēju visas biedrības, kādu 30–40 cilvēku priekšā. Katrs varēja mani izjautāt. Esmu stāvējusi arī visas muzeja saimes priekšā. Protams, man šobrīd ir dots uzticības kredīts. Bet nedomāju, ka man šajā ziņā būs problēmas, jo saskarsmes ziņā man ir pieredze arī biedrību darbā.
Nāgela kunga ieskatā, ja muzejs nemainīs ierasto dzīvi, pēc gadiem desmit tam var pienākt bankrots.
Finansējuma jautājumi ir ļoti būtiski. Šobrīd muzeja apmeklējums ir bez maksas. Protams, viens no jautājumiem man bija: kādas ir domas par biļetēm.
Bet muzeja biedrības locekļiem pašiem šobrīd nav vienota redzējuma par to.
Var tikai sacīt, ka tas ir ļoti augsts sasniegums, ja privāts muzejs var piedāvāt savas ekspozīcijas apskati bez maksas un to nodrošina kāda daļa sabiedrības – ziedotāji. Mums vēl tikai Aizsardzības ministrija uztur Kara muzeju bez maksas.
Jūs varētu šo jautājumu aktualizēt?
Jābūt ļoti precīzai koncepcijai, cik kas izmaksā. Kāds ir ieguvums, ja konkrētām cilvēku grupām ievieš šo maksu? Skaidrs, tie noteikti nebūs ne skolēni, ne studenti, ne pensionāri. Ieeja muzejā arī šobrīd ir pret anonīmu ziedojumu, un mēs zinām, cik tādā veidā savācam.
Man ir uzdots izanalizēt un piedāvāt redzējumus, kā būs tad, ja paliekam tikai pie ziedojumiem, un kā tad, ja atsevišķām grupām ieviešam ieejas maksu.
Protams, tas jāskata paralēli muzeja uzturēšanas izmaksām jaunajās telpās, paralēli tam, kādas funkcijas vispār grasāmies pildīt – vai tikai ekspozīcija un izglītības programmas, vai arī vēl publiskās vēstures nodaļa, publikācijas. Ko biedrība vēlas, un ko mēs varam atļauties. Bet, par filozofiju runājot, kā tur Rūdolfam Blaumanim bija – “starp maku un dvēseli”? Starp tiem abiem vienmēr būs jāizšķiras. Es laikam tomēr esmu par “dvēseli”.
Jūsu uzdevumu zināmā mērā atvieglo tas, ka muzeja dzīvē līdz ar pāriešanu atpakaļ uz Strēlnieku laukumu un ievākšanos Nākotnes namā daudz kas sāksies pilnīgi no jauna.
Jā, tas manu uzdevumu tiešām padara pozitīvāku. Man arī konkursā jautāja, kā uztveru tos strīdus par vajag/nevajag Nākotnes namu. Manuprāt, tā jau ir vēsture un mēs uz to varam arī raudzīties tikai kā uz vēsturi, nevis kaut ko aktuālu. Pagājušā gada beigās noslēdzās metu konkurss par Okupācijas muzeja jauno ekspozīciju.
Uzvarēja dizaina biroja “H2E” ekspozīcija “Gaismas ceļš”, šonedēļ Okupācijas muzejs un “H2E” parakstīja līgumu par ekspozīcijas zinātniskās koncepcijas mākslinieciskā risinājuma izstrādi un īstenošanu. Aptuvenās izmaksas ir 700 tūkstoši eiro. Manuprāt, koncepcija ir ļoti interesanta un sasaucas ar arhitekta Gunāra Birkerta ideju par balto pret melno un gaismu pret tumsu.
Ir skaidrs, ka jaunā ekspozīcija nebūs vienkārši vēstures notikumu pārstāsts.
Mums patika “H2E” piedāvājums, ka tas būs vēstījums, ko cilvēks uztvers ar visām sajūtām. To panāks ar dažādiem paņēmieniem. Līdz ar to cerams, ka ekspozīcija būs ne tikai saturiski piepildīta, bet būs arī uzrunājošs emocionālais vēstījums. Mums būs liels izaicinājums izvēlēties, kādus muzeja priekšmetus ekspozīcijā likt.
Nesen bija tikšanās ar “Valsts nekustamo īpašumu” (“VNĪ”) pārstāvjiem. Viņi sola grafiku nekavēt.
Tātad pirmais termiņš, kad var sākt ekspozīcijas tehnisko iekārtošanu, ir jūnijs. Mans uzdevums ir salikt kopā trīs grafikus – būvnieku darbus, pieņemot, ka viņi nekavēs, “H2E” ekspozīcijas izstrādi un mūsu pašu muzeja atbildību – ekspozīcijas saturu. Ja visi šie grafiki saies kopā, tad šī gada oktobrī muzejs tiks nodots ekspluatācijā, kas nozīmē, ka juridiski varēsim tur iet iekšā un iekārtoties.
Jaunās ekspozīcijas atklāšana varētu būt novembrī.
Pie iepriekšējiem, nu jau mainītajiem jaunās ekspozīcijas plāniem muzeja ļaudis strādāja gadiem. Tagad viņiem jātiek galā mazāk nekā gadā?
Tas ir mūsu uzdevums. Ekspozīcijā būs 11 tēmas, tajā skaitā “Okupācijas sekas”. Mums atlasīti ap 1000 priekšmetu, kam jābūt arī digitalizētā formā, lai ar to varētu strādāt ekspozīcijas veidotājs. Vēl jādabū gatavi visi teksti. Nav gluži tā, ka jāuzraksta viss pilnībā no jauna, bet piekrītu, ka laika grafiks šobrīd ir ļoti intensīvs.
Līdzās muzejam drīzumā sliesies padomju okupācijas piemiņas memoriāls – mākslas objekts “Vēstures taktīla”. Tā gan nav muzeja atbildība, taču “attiecības” ar to jums taču būs jāveido.
Man ir prasījuši, kā muzejs to redz. Mēs esam muzejs, par memoriālu atbildīgie būs “VNĪ”, bet Rātslaukuma rekonstrukcija ir Rīgas domes ziņā. Ja tai laukuma daļai, uz kuras atradīsies memoriāls, paredzēts dot citu saturu, tad tas vairs nav tikai tehnisks, bet arī saturisks jautājums, kas uz šī laukuma notiek.
Otra lieta – zinot, kāda ir funkcionālā noslodze šai laukuma daļai pēc Rīgas svētkiem un krastmalas koncertiem, es uzskatu, ka tad, kad tur būs memoriāls, tur nebūs pieļaujamas tādas ainas, kādas tagad mēdz būt nākamajā rītā pēc svētkiem.
Muzejam ir bijusi rūgta pieredze, kad slieksnis jānotīra burtiskā nozīmē.
Esam par to jau runājuši ar “VNĪ” un Rīgas domi. Piepildīt ar jaunu saturu šo memoriāla laukumu nebūs viegls uzdevums. Mēs kā muzejs, protams, jūtamies atbildīgi par to laukuma daļu, kas ir līdzās memoriālam. Esam ļoti labi izdomājuši, ko gribam, bet kā tas īstenībā būs un kas tur notiks…
Tātad šogad muzejs beidzot tiks pie gadu gadiem gaidītajām atjaunotajām telpām un Nākotnes nama. Vai nākamie mērķi jums jau noteikti?
Pagaidām nevaram precīzi novērtēt, kā viss ritēs, kad gada beigās ievāksimies. Kāda būs apmeklētāju plūsma? Kāda cilvēku interese? Kādas būs mūsu iespējas šo namu “iedarbināt” un strādāt kā ar publisku iestādi?
Mums tur būs konferenču vieta, divas izstāžu zāles. Mums vajadzēs vismaz dažu mēnešu pieredzi, lai novērtētu un saprastu, kāds ir mūsu resurss. Kaut vai runājot tikai par gidu skaitu un izglītības programmām.
Un tad jau tālāk redzēsim, ko varam atļauties un ko piedāvāt.
Un kā būs ar “Stūra māju”?
Ja Kultūras ministrija mūs turpina atbalstīt un ēkai saglabājas īpašais statuss, tad muzejam tā arī turpmāk būs ļoti interesanta, autentiska vieta. Apmeklējumu intensitāte ir ļoti liela.
Bet arī tur vajadzētu jaunu ekspozīciju. Tomēr esam atkarīgi no minētās mājas statusa un tā, kas par to tiks nolemts. Ja būs jauns īpašnieks un māju remontēs, tad mēs tajā brīdī varētu sagatavot jaunu ekspozīciju. Šobrīd vēl ir liela neziņa.
