“Muzeja eksponāti ir novietoti drošībā, lai okupanti tiem nenodarītu ļaunu,” saka Ļvivas muzeja direktors 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms dažām dienām “Latvijas Avīzei” izdevās sazināties ar Ļvivas Nacionālā muzeja direktoru Ihoru Košanu, lai jautātu, kas šobrīd notiek ar kultūras vērtībām viņa vadītajā muzejā.
Kāds šobrīd izskatās muzejs, un kur atrodas mākslas darbi?
I. Košans: Pilnīgi visi muzeja eksponāti ir novietoti drošībā, lai okupanti tiem nenodarītu ļaunu. Apmeklētājiem muzeju slēdzām jau pirmajā kara dienā un visu laiku strādājām, lai paglābtu Ukrainas otrā lielākā muzeja nenovērtējamos dārgumus. Visas ukraiņu mākslas pērles esam noglabājuši dažādās pilsētas vietās. Mūsu muzeja kolekciju nav iespējams pārvērst naudas izteiksmē, tie ir nenovērtējami un vienreizēji mākslas dārgumi.
Muzeja telpas ir pilnīgi tukšas – tur, kur agrāk karājās gleznas, pie sienām palikuši tikai āķi, kur agrāk bija eksponētas skulptūras, zālēs stāv tukši galdi un konstrukcijas. Visas zāles ir tukšas, visi grāmatplaukti ir tukši. Kad muzeja darbinieki staigā pa ekspozīciju zālēm, atskan tikai mūsu soļi, vairāk nekā cita te nav.
Vai jums pietiek darbinieku, vai viņi nav devušies karot vai bēgļu gaitās?
Darbinieku pietiek. Evakuācijas darbos mums palīdzēja arī brīvprātīgie no mācību iestādēm – no Ļvivas Mākslas akadēmijas, no koledžas. Tikko ir vajadzība, palīgspēki ir klāt. Muzeja dārgumu sapakošana un pārvešana uz slēptuvēm noritēja raiti, kaut gan mums nebija iepriekš precīzi izdomāta plāna, kā rīkoties.
Mums palīdz katrs labs vārds, bet pakošanās laikā savu palīdzību piedāvāja arī daudzi ārvalstu muzeji, piemēram, Zviedrijas Nacionālais muzejs no Stokholmas atsūtīja trīs lielas kravas ar iepakojamo materiālu, vēl šodien arī no Polijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolēģiem Varšavā saņēmām dažādus materiālus – papīru, kartonu, vēl iepakojamos materiālus.
Ir tik sāpīgi skatīties Ukrainā sabombardētās mājas, piemēram, Harkivas centru…
Pie manis pašlaik dzīvo cilvēki no Volnovahas, tā bija diezgan liela pilsēta ar 24 000 iedzīvotāju. Šīs pilsētas vairs nav, tā ir pilnībā iznīcināta. Pie mums tagad dzīvo ģimene – sieva ar vīru, māti, dēlu, sunīti un diviem kaķiem. Okupanti ir iznīcinājuši ļoti daudz dzīvojamo ēku.
Vai Ļvivā ir daudz bēgļu no citām pilsētām?
Ļvivā ir ārkārtīgi daudz cilvēku. Esmu dzirdējis, ka uz šejieni ir atmukuši vairāk nekā 200 000 bēgļu. (2020. gadā iedzīvotāju skaits bija 724 314.) Pie mums atbraukuši no Harkivas, Doneckas apgabala, ļoti daudz ir bēgļu no Kijivas. Bēgļu gaitās devušies Ļvivas iedzīvotāji, tomēr daudz vietējo palikuši mājās.
Kā mēs jums varam palīdzēt?
Visupirmais – mēs ļoti jūtam morālo atbalstu, kas nāk no jums, no Latvijas. Tam ir liela nozīme.
Pēc kara lūgsim palīdzību no muzejiem vai sabiedriskajām organizācijām – mums būs nepieciešami materiāli daudzu eksponātu restaurācijai, un pašlaik tikpat kā neko nevar nopirkt. Tā būs nozīmīga palīdzība, un labāk par to sākt domāt jau tagad.
Muzeja eksponātiem nepatīk, ka tos pārvieto no vienas vietas uz citu, turklāt tādā steigā, tāpēc pēc kara restaurācija būs ļoti svarīga. Muzeja priekšmetiem nepieciešama mierīga vide un pareiza temperatūra, šobrīd daudzās mūsu glabātavās apstākļi ir tikai daļēji piemēroti. Es ļoti ceru, ka mūsu pilsētā nesāksies bombardēšana, jo ne visas glabātavas, kur esam novietojuši mūsu muzeja eksponātus, ir pietiekami izturīgas.
Fotogrāfijās redzēju, ka Ukrainas pilsētās pieminekļus un ielu skulptūras cenšas nosegt. Vai tā notiek arī Ļvivā?
Jā, Ļvivas 14. gadsimta Latīņu katedrāles vitrāžas ir aizsegtas ar koka un putu aizsargiem – tā ir katoļu katedrāle pašā pilsētas centrā. Tur ir tikpat skaistas vitrāžas kā jūsu Rīgas Domā. Rīgā gan biju sen, bet ļoti labi atceros, cik jūsu pilsēta ir skaista. Ļoti labi atceros Doma katedrāli, esmu apbrīnojis vitrāžas daudzviet pasaulē, bet atceros tieši Rīgu.
Lielākā daļa 14. gadsimta Ļvivas Armēņu katedrāles vitrāžu aizgāja bojā jau Otrā pasaules kara gados, bet tagad no turienes, gluži tāpat kā iepriekšējā kara laikā, drošībā pārvietota vērtīgā 15. gadsimta Kristus koka skulptūra.
Pilsētā uz ielām statujas ir ietītas īpašās karstumizturīgās aizsargājošās plēvēs, tām apkārt izveidotas koka un metāla sastatnes. Kopš kara sākuma mums Ļvivā bijis pietiekami daudz laika. Zinu, ka arī Kijivas un Harkivas muzeju dārgumus bija paredzēts evakuēt, bet to nepaspēja izdarīt…
Kur cilvēki iegūst mierinājumu?
Baznīcas ir lūdzēju pilnas, cilvēki lūdzas par mieru, lūdzas par Ukrainu, par mūsu armiju. Paldies Dievam, Rietumukrainā, mūsu pilsētā pagaidām ir samērā mierīgi. Protams, tā nav mierlaiku dzīve, naktīs atskan sirēnas, cilvēki ir nobijušies, es īpaši uztraucos par bērniem, viņiem šis karš raisa smagu psihisku traumu.
Vai jūs jau domājat par nākotni, par to, kā atjaunosiet sagrautās ēkas?
Ukraina dzīvo un dzīvos, dzīvos arī Ukrainas muzeji. Muzeji glabā liecības par mūsu valsts kultūras mantojuma pamatu, to ir būtiski iepazīt visiem iedzīvotājiem, pirmām kārtām bērniem. Esmu pārliecināts, ka visas sagrautās pilsētas atjaunos un tās būs vēl skaistākas nekā pirms kara. Esmu pārliecināts, ka mēs uzvarēsim.
