Muzeja apmeklējums gandrīz beidzas ar nāvi 1
Vēstures skolotāja Astrīda un viņas septiņus gadus vecais mazdēls Andris pat šausmīgākajos murgos nevarēja iedomāties, kas viņus sagaida dienā, kad abi šovasar bija nolēmuši apmeklēt komponista Jāzepa Vītola memoriālo muzeju “Anniņas” Apes novada Gaujienas pagastā.
Bija 25. augusta dienas vidus, ap pulksten vieniem, apmācies un taisījās uz lietu. Navigācijas iekārta abus muzeja apmeklētājus ieveda kādas mājas sētā. Muzejam vajadzēja būt kaut kur turpat blakus. Sētā bija vairāki cilvēki, arī kāda sieviete ar bērnu. Tas iedrošināja izkāpt no automobiļa. Astrīda jautāja sievietei, vai pareizi atbraukuši. Sieviete atbildēja, ka jā: muzejs esot lejā no kalna, uz kurieni ved stāvs ceļš, bet tas esot bīstams. Astrīda lūdza atļauju automobili atstāt turpat ceļa maliņā. Sieviete atļāvusi. Astrīda apgrieza automobili – iespējams, tas viņai un varbūt arī mazdēlam vēlāk izglāba dzīvību. Bet tobrīd viņa pat nenojauta, kādi notikumi norisināsies pēc pārdesmit minūtēm. Vēl vairāk: pienāca kāds vīrietis un sacīja: “Droši varat šeit auto atstāt – es pasargāšu.” Astrīda bija pat patīkami pārsteigta par atsaucību un nodomāja, ka laukos latviskā vidē tāda atsaucība ir normāla.
Muzejā vecmāmiņa ar mazdēlu pavadīja pusstundu. Sāka līt, un nebija patīkami. Sirsnīgi parunājuši ar muzeja vadītāju, abi devās atpakaļ uz automobili. Neviena nemanīja. Andris iesēdās aizmugurē, labajā pusē un piesprādzējās. Astrīda apsēdās pie stūres.
Kad pēkšņi “aizbrauc jumts”
Pēkšņi gar automobiļa priekšu sieviete ieraudzīja skrienam vīrieti. To pašu, kas bija apņēmies sargāt viņas automobili. Vīrietis pieskrēja pie aizmugures kreisajām durvīm, atrāva tās un apsēdās mašīnā. Astrīda pagrieza galvu pa kreisi un ieraudzīja, ka vīrietis kreisās rokas iekšpusē tur lielu virtuves nazi.
“Ko vēlaties?” Astrīda izdvesa.
“Braukšu ar jums,” vīrietis atbildēja. No viņa nesa alkohola smārds.
Sieviete saprata, ka braukt nedrīkst un jāmēģina vīrieti dabūt ārā no automašīnas. Ar mierīgu runāšanu. Skolotāja ilgajā darba mūžā bija iemācījusies labi runāt un kontrolēt situāciju klasē. Kur tad mēs brauksim? Varbūt izkāpsim ārā? Te ir skaista vieta. Mēs atbrauksim atkal, viņa teica. Sieviete ar vīrieti izkāpa. Arī mazdēls un pieķērās vecaimātei pie rokas. Otrā pusē bija vīrietis ar nazi. Visi trīs pa lietu, mierīgi runājoties, lēnām virzījās uz māju pusi. Pēc metriem divdesmit bija durvis, bet tās bija ciet. Sievietei likās, ka vīrietis ir nomierinājies, un, abi ar mazdēlu pateikuši: “Uz redzēšanos!”, pagriezās, lai dotos uz automašīnu.
“Es nevaru tevi tā palaist!” iesaucies vīrietis. Astrīda, saņēmusi triecienu no kreisās puses pa kaklu, nogāzās uz bruģētā celiņa. Sāpes viņa nejuta un šausmās kliedza: “Andri, skrien!” Kad Astrīda redzēja, ka mazdēls aizskrien uz automašīnu, viņa kliedza, lai skrien uz mājām, kur ir cilvēki. Bet vīrietis turpināja durt, plašiem vēzieniem no augšas uz leju, pārgāzies pāri sievietei. Astrīdai likās, ka viņu sadurs kā sietu. Viņa mēģināja izvairīties no dūrieniem, vēlās, šausmās kliedza pēc palīdzības. Bet neviens nenāca. Lija lietus. Kā vēlāk izrādījās, Astrīdai bija ļoti laimējies. Kaklā gan bija trāpīts divas reizes, atstājot tur divus centimetrus platas un trīs centimetrus dziļas brūces, bet laimējies tāpēc, ka viena no brūcēm bija milimetrus no miega artērijas un varēja būt liktenīga, otra vairāk apakšžokļa rajonā. Vēl viens dūriens bija skāris gurnu, un no kritiena pret bruģi smagi sasista krūts.
Pēkšņi vīrietis piecēlās un teica: “Man laikam jumts aizbrauca.” Tajā brīdī Astrīda saprata: vai nu miršu, vai aizbēgšu. Automašīna bija kādus desmit metrus tālāk, un tajā jau atradās mazdēls. Nenormālā ātrumā skrienot, vienā brīdī sieviete jau bija pie stūres. Labi, ka, ierodoties sētā, bija apgriezusi automašīnu.
Izlūdzas palīdzību
Pirmā doma: mazdēls dzīvs! Pēc tam: man tek asinis, kur slimnīca? Varbūt braukt uz mājām netālajā pilsētā? Bet asinis turpināja plūst.
Sieviete iegrieza pirmajās mājās, kur divi jauni vīrieši sētā grilēja gaļu. Sētā kravas automobilis, sunītis. Astrīda ar mazdēlu izkāpa un devās pie vīriešiem, skaļi raudādama, lūdzot palīdzību. “Ejiet projām!” atbildēja viens no vīriešiem. Tad Astrīda sāka kliegt, mazdēls lūgties. Padzirdējis troksni, no mājām iznāca kungs gados, lika vienam no jaunajiem vīriešiem izsaukt ātro medicīnisko palīdzību un aicināja vecmāmiņu ar mazdēlu mājās, kur iespēju robežās sniedza palīdzību.
Sekas uz mūžu
Sievietei brūces sašuva Alūksnes slimnīcā un palaida mājās. Naktī brūces sāka asiņot, un Astrīdai nācās atkal doties pie ārstiem un turpināt ārstēšanos Rīgā, tostarp arī smagi traumēto krūti. Astrīda bez ķirurgiem apmeklē arī neirologu, psihologu un psihiatru. Sievietei konstatēts posttraumatiskā stresa sindroms, nozīmēta ārstēšanās ar zālēm un ar psiholoģijas seansiem.
Astrīda slikti guļ un baidās palikt viena. Dzīvo dzīvoklī 4. stāvā, bet, kad uz to dodas no automašīnas, vienmēr ar kādu sarunājas, lai tikai nepaliktu vienatnē. Turpina strādāt par skolotāju.
Mazdēls Andris fiziski neskarts atgriezies ģimenē Pierīgā. Diemžēl psiholoģiski smagi pārdzīvo notikušo. Naktīs guļ tikai gaismā un ļoti nemierīgi. Naktīs staigā. Skolā pasliktinājušās sekmes, un vairs nespēj koncentrēties, bieži bez mērķa staigā no viena istabas stūra uz otru. Kad viesībās mamma pacēlusi šampanieša glāzi, dēla acīs parādījās šausmas: “Mammīt, nedzer! Tu iedzersi un mani nogalināsi!”
Savulaik nositis ar ķebli patēvu
Uzbrucējs, 50 gadus vecais Normunds Martinsons, kopš 6. septembra atrodas apcietinājumā, un pagājušajā nedēļā Vidzemes rajona tiesa sāka tiesvedību pret viņu par slepkavības mēģinājumu un miesas bojājumu nodarīšanu. Martinsons savu vainu atzīst daļēji: atzīst, ka uzbrucis, bet nepiekrīt, ka gribējis nogalināt. Uzbrucējs ir ar mieru segt Astrīdai materiālos izdevumus 542 eiro un pusi no viņas pieprasītā morālā kaitējuma, ko sieviete noteikusi kā 5000 eiro lielu, gatavs arī maksāt Andrim 2000 eiro morālo kompensāciju.
Martinsons liecības tiesā pagājšnedēļ vēl nesniedza. Viņa advokāts Guntars Priedītis man sacīja, ka ne pirmstiesas izmeklēšanas laikā, ne viņam Martinsons nav minējis uzbrukuma motīvu, teicis, ka nezinot, kāpēc tā sanācis. Cietušie viņu neesot arī izprovocējuši.
No Martinsona sievas, bijušās rīdzinieces, kas Gaujienā mantojusi mājas, uzzināju, ka vīrs, kad nedzerot, esot čakls un strādīgs, rūpējas par saimniecību un dēlu. Tiesa, kad pēc dzeršanas pamostoties, dažkārt nesaprotot, kur atrodas. Esot labsirdīgs un tic Dievam. Daudz paziņu, īstu draugu nav. Sēdējis cietumā par slepkavību: savulaik ar ķebli nositis patēvu, kas aizticis māti. Nekad sievu, bērnu un savu māti neesot aizskāris. Strādā gadījuma darbus un mežā ogo.
Sieva nazi iemeta dīķī
Martinsona sieva tiesā liecināja, ka tajā dienā vīrs bija devies uz mežu ogot. Atgriezies pusdienlaikā, nodevis ogas un par iegūto naudu nopircis ģimenei pārtiku un sev divas litrīgās piecus grādus stiprā alus pudeles. Kad atbraukusi sieviete ar bērnu, visi kopā bijuši pagalmā, vīrs malkojis alu, runājuši par dzīvi. Kad sācies lietus, sieva gājusi istabā midzināt bērnu, bet vīrs iegājis virtuvē. Pēc kādām 15 minūtēm vīrs ienācis istabā un neskaidri kaut ko teicis, ka uzbrucis sievietei. Bijis tā piedzēries, ka vajadzējis pie rokas vest uz gultu. Sieva paskatījusies pa logu, bet tur neviena neesot bijis. Kad vīrs pamodies, viņš atkārtoti runājis par uzbrukumu sievietei. Sieva izgājusi pagalmā, bet asinis nekur neredzējusi. Ar trešo piegājienu atkritumu konteinerā atradusi nazi, ko iemetusi tuvējā dīķī. Tiesai loģiski paskaidrot nevarēja, kāpēc tā darījusi, – it kā tāpēc, ka neticējusi vīra vainai, arī tagad joprojām nespējot izskaidrot vīra rīcību. Uzbrukuma laikā neko nav dzirdējusi, kas arī esot saprotams, jo mājai plastmasas logi, istabās skaļi skanējis radio un televizors. Pēc kāda laika atbraukusi policija.
Nākamā tiesas sēde notiks 3. janvārī. Pēc Astrīdas lūguma tiesa viņai nozīmēja papildu medicīnas ekspertīzi: skolotāja nav apmierināta, ka viņas miesas bojājumi kvalificēti kā viegli un nav vērtētas to atstātās sekas.
