Guna Roze: Mūza visos laikos ir runājusi kā pareģe un brīdinātāja 0
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Šis nav dzejas laiks,” tā Ukrainas atbalsta mītiņā Tukumā savu uzrunu iesāka dzejniece Iveta Šimkus. “Inter arma silent musae – brīvā tulkojumā no latīņu valodas tas nozīmē “Mūzas klusē, ieročiem dārdot”, būtu sacījis rakstnieks Gvido Drage. “Mūsu Mūza – vārdotāja, zintniece – tagad krāj informāciju, uzsūc iespaidus, dzer emocijas un sāpes,” viņš raksta savos memuāros.
Ar rakstnieku roku Mūza visos laikos ir runājusi kā pareģe un kā brīdinātāja. Jo rakstniekam ir jāredz tālāk un dziļāk, nekā aizdomājas lasītājs. Jāsaņemas drosme ne tikai runāt skaidru valodu, bet arī pateikt to, kas vēl nav noticis, bet jau virmo gaisā. Cerībā, ka lasītājs uztvers metaforas, atšifrēs zemtekstus un nelaidīs gar ausi nepārprotamus mājienus. Ticībā, ka nodos vēstījumu tālāk un, ja vajadzēs, tuvā vai tālākā nākotnē novērsīs katastrofu. Visa pasaules vēsture – arī vēl nenotikusī – jau ir uzrakstīta romānos un poēmās. Turklāt nevis izdomāta, bet prognozēta, autoram ar septīto prātu izvērtējot šeit un tagad notiekošo. Tādi literārie darbi rodas, kad Mūza nespēj klusēt.
Pirms nedēļas pārlasīju Bredberija antiutopiju “451 grāds pēc Fārenheita”. Visas trīs cilvēci un cilvēcību iznīcinošās lietas, par kurām rakstnieks brīdināja 1953. gadā, biedējoši piepildās tagad. Visas vienlaikus, visas ir agresijas pilnas, un nevienas kultivētāji neatzīst savu agresiju. Eiropas valstī notiek karš – no gaisa tiek iznīcinātas pilsētas, kurās konstatēti diktatoram netīkami elementi – 1:1 no Bredberija. Iespējams, šī agresija varēja sākties tāpēc, ka 21. gadsimtā pārāk daudz ļaužu īstā dzīve aizrit ekrānos ar “radiniekiem”, un tie ir svarīgāki par cilvēkiem līdzās, par to, kas notiek realitātē. Bredberijs to zināja jau pirms septiņdesmit gadiem. Un trešā lieta, par ko brīdināja rakstnieks, – karš pret kultūru. Romānā darbojas valsts dienests, kas dedzina grāmatas. Šodienas Latvijā kultūrai uzbrūk ar smalkiem varas mehānismiem, pusei iedzīvotāju aizliedzot to patērēt. Jebkurš karš ir nepieļaujams. Tāpēc Mūzas to neaizmirsīs!
Kad ar bijušajiem klasesbiedriem “WhatsApp” čatā dalījāmies emocijās par Ukrainas traģēdiju, viens no puišiem ierakstīja: “Zīmīgi, ka lielākos s… taisījuši Krievijas vadoņi, kuru uzvārds beidzas ar “ins”. Visi trīs.”
Ukrainā esmu bijusi divreiz – divus gadus pirms un gadu pēc Krimas aneksijas. Abas reizes kā starptautiskais vēlēšanu novērotājs. Desmit gadus pirms šobrīd notiekošā kara atgriezusies no Ukrainas, savā toreiz topošajā romānā “101. kilometrs” uzrakstīju epizodi, kurā vibrē priekšnojautas, ko Ukraina noģida jau toreiz. Epizode notiek 1960. gada pavasarī, meža darbos.
“Onufrijs pievēršas Zentai, kas, pienākusi pie tēva ar kārtējo bluķēnu klēpī, gaida norādījumu – malkā vai ugunī. Onufrijs pamāj uz uguns pusi. – Met ar švunku.
Zenta atvēzējas un met. Bluķis atsitas pret citu, ripo atpakaļ un pārplīst abiem pie kājām, izsēdams tūkstošiem skudru, kas juku jukām ķer oliņas un metas prom. Tās, kuras izbīlī pamukušas tukšā, atgriežas, bet oliņu vēl ir milzums – visām glābēju nepietiks. Onufrijs paripina bluķi tālāk no uguns.
– Redzi, meit, kā tas pasaulē notiek. Mēs, milži, ar vienu rāvienu aizstiepjam trimdā veselu skudru pilsētu, lai lauks būtu tīrs pa mūsu modei. Ar cilvēkiem uz mata tāpat. Viens izdomā likvidēt tūkstošus un nolikvidē. Izdomā aizvest un aizved.
– Bet kāpēc cilvēki to vienu nenokauj? Pa visiem kopā taču var!
– Nevar. Jo bailes, ka cits nāks vietā. Nekad nevar zināt, vai nākamais nebūs vēl briesmīgāks. Sātani vienmēr tiek pie teikšanas. Viens vēl nav nomiris, kad nākamais jau brēc šūpulī. Varbūt otrs Staļins kaut kur Krievijā jau iet skolā un ar sarkano kaklautu ap kaklu mežā spārda skudru pūžņus un putniņiem ligzdas.”
Ar bērna muti pateikts tas, kas tagad uz mēles visai saprātīgajai pasaulei un ko necenzē pat “Facebook”. Trešais “ins”, kurš tagad izspārda ligzdas Ukrainā, piedzima piecus mēnešus pirms otrā “ins” nāves. Cerībā, ka nākamais vairs nekad nepiedzims, Mūzas vairs neklusē, pat ieročiem dārdot. Un nekas netiks aizmirsts!
