Diāna Jance: „Ukraiņi stāv stalti, taisnām mugurām” 8
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mēneša sākumā klausījos kādu senāku Latvijas Radio ierakstītu sarunu ar Latvijas ievērojamo dejotāju un horeogrāfi, indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēju Viju Vētru, kurai nupat, 6. februārī, bija simtā dzimšanas diena. Cik apbrīnojams dzīves gājums! Cik skanīga bija šīs neparastās dejotājas balss! Cik skaidri skanēja viņas latviešu valoda! Cik lepni varam būt, ka Vija Vētra nākusi no Latvijas! Daudz baltu simtu dieniņu vēl un vēl!
Tomēr šoreiz vēlos paust ne tikai apbrīnu par ievērojamās dejotājas spēku. Sarunā Vija Vētra stāstīja par laikmetīgās dejas izcelšanos, un tas lika aizdomāties. Proti – klasiskajā baletā dejotāji vienmēr bijuši ar staltu stāju, taisnu muguru un precīzām kustībām. Bet tad pasaules salīdzinoši rimto dzīvi pārtrauca Pirmais pasaules karš, tad otrais… Un pēc abiem nežēlīgajiem kariem par vienu no mākslas uzdevumiem kļuva izteikt nepārvaramas sāpes un bēdas.
Daiļo un līgano kustību, taisnās muguras vietā nāca bēdu saliektas, sakumpušas muguras, aprautas, groteskas kustības. Nekas vairs nebija, kā bijis, nekas vairs nebija iedomājams, kā bijis. Tā, pēc dejotājas vārdiem, radās laikmetīgā deja – lai izteiktu sāpes.
Un nekas cits tik ļoti precīzi neattaino sāpes un bēdas kā saliekta mugura.
Interesanti – zinātnieki jau skaidro, vai mūsdienās laiks tiešām rit ātrāk nekā senāk vai tā tikai liekas? Varbūt rit savādāk? Kā būs pēc kara? Aptuveni 50 gadus pirms mūsu ēras viens no izcilākajiem Romas oratoriem un prozas stilistiem Cicerons teicis – kad runā ieroči, likumi klusē, “inter arma silent leges”.
Daudz dzirdēts arī pārfrāzētais – “kad lielgabali runā, mūzas klusē”. Tomēr, arī šis senais teiciens vairs neder dzīves patiesībai – ukraiņi ir tik apbrīnojami, ka vienlaikus ieroču dārdiem spēj pieņemt likumus un dejot uz Kijivas Nacionālās operas skatuves.
Esmu redzējusi arī video, kā, skanot raķešu zalvēm, ukraiņi dejo un dzied bumbu patvertnēs Kijivas un Harkivas metro.
Un vēl par dejām sāpju laikā: mūsdienu pasaules daļa ir viltus ziņu pasaule, un tāpēc šogad Ukrainas Nacionālā opera bija spiesta izziņot visnotaļ interesantu vēsti: “Dārgie draugi, lūdzam uzmanību, biežāki kļuvuši gadījumi, kad Eiropas valstīs tiek izsludinātas baleta kompāniju viesizrādes ar tradicionālajām Pētera Čaikovska “Riekstkoža” un “Gulbju ezera” izrādēm.”
Tālāk seko uzskaitījums: izmantojot Ukrainas Nacionālās operas zīmolu, šie viltvārži nemaskējas, piemēram, “Das Nationalballett Kiew”, “Ballet de Kiev”, “Kiew Grand Ballett”, “Kyiv City Ballet”, “Nasjonalballetten fra Kyiv”, “Ukraine Classic Ballet” un tā tālāk, un tā joprojām. Viltvāržu ir daudz, un nevienam no tiem nav nekāda sakara ar Ukrainas Nacionālo operu…
Turklāt – kopš pagājušās vasaras Ukrainas Augstākā Rada sabiedriskās vietās un plašsaziņas līdzekļos aizliedza krievu mūzikas atskaņošanu – arī tāpēc ukraiņu mākslinieki “uzskata par nepieciešamu paziņot: šīm apšaubāmajām grupām nav nekāda sakara ar Ukrainas Nacionālo operu”. Kāds kaut kur bija izdomājis kārtējo neģēlīgo biznesa plānu – iegūt ukraiņiem domāto naudu un likt citiem saprast, ka ukraiņi spētu dejot krievu mūzikas pavadījumā. Nē, nespētu.
Bet, domājot par mūsu dejotājas Vijas Vētras teikto – nekas cits tik ļoti spēcīgi neattaino sāpes kā saliekta mugura. Kādreiz, pēc kara, uzzināsim, cik daudz stalto dejotāju dzīvju salauza un aiznesa karš. Uzzināsim, cik daudz karā zudušo bērnu būtu vēlējušies kļūt par dejotājiem…
To visu uzzināsim pēc uzvaras, ukraiņi pieraksta faktus, mēs visi pierakstām. Šis nav tas karš, “kad lielgabali runā, bet mūzas klusē”.
Bet Francijas ievērojamais 19. gadsimta dzejnieks Šarls Bodlērs teicis: “Mākslinieks attiecībā pret savu laiku ir līdzīgs pulkstenim – vienmēr steidzas priekšā.” Kara laikā Ukrainā top dzejoļi, romāni, gleznas un skaņdarbi. Ukrainas uzvara vairs nav tālu, un, lai arī sāp, ukraiņi stāv stalti, taisnām mugurām.
