Kā ministrei Muižniecei tviterī kleksis gadījies. Egila Līcīša feļetons 13
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nereti valstsvīriem ir akūta nepieciešamība nodot tautai svarīgu vēstījumu, kādu uzsaukumu vai proklamāciju.
Lai sakāmo pēc iespējas daiļrunīgi izpušķotu, augstā amatpersona nodziļinās darba kabineta klusumā, kasa galvvidu, nervozi zīžļā lodīšspalvu, mājiniekiem vai padotajiem liedzot virināt durvis un traucēt.
Lai politiķa paziņojums publiskajā telpā kļūtu, mazākais, par nedēļas naglu, tam jābūt argumentētam, balstītam faktos un zinātnē, pasniegtam interesantā, saistošā formā.
Tā, lai teiktais lēkā kā vālīte pa bungām un vārdu sablīvējums lasās apmēram kā karavīru iešana marša solī.
No pirmidejas dzimšanas līdz nodotam gatavam tekstam nepieciešama inspirācija, kam pamatā var būt valsts darbinieka spēcīgi iekšējie pārdzīvojumi vai stipri pacilāts gara stāvoklis, kas dažkārt radies, lietojot kādus mākslīgus līdzekļus omas uzlabošanai un prāta kairināšanai.
Lūk, ko par labpatikšanu atsaucīgiem lasītājiem tviterī par konferenci Uzbekistānā ziņojis zemkopības ministrs Kaspars Gerhards: “Svarīgi paust vienotu nostāju, kā arī gūt pilnvērtīgu ieskatu un izpratni par izaicinājumiem starptautiskā līmenī. Tas sniedz nozīmīgu atspērienu problēmjautājumu risināšanā dialogā iesaistītajām pusēm, sadarbojoties un daloties pieredzē.”
Ievērojiet, tekstā nav neviena “vot” un, labā rakstnieka formā būdams, Gerhards izticis bez “runa iet” un “dotā gadījumā”.
Nevar teikt, ka šim domrakstam klāt stāvējusi mūza, bet zemkopības ministram, kurš radis vairāk darboties ar kapli, vilkt arklu, nav akurāt jābūt latviešu homēram.
Turklāt risināmi lielas atbildības jautājumi ar lauksaimniecības biedrībām, paju sabiedrībām, Zemnieku saeimu un federāciju, lauksaimniecības preču ražotāju asociācijām, maizniekiem, gaļiniekiem, dārzeņkopjiem, agrāriešu krājaizdevu kasēm un pašpalīdzības organizācijām, aizsargu pulkiem, pārstrādes sektoru – kas tik nav uz Kaspara kakla, tāpēc nav vaļas sarakstīt pietiekami suģestējošus vēstījumus.
Tikmēr jaudīgi pie pienākumu pildīšanas stājusies izglītības ministre Anita Muižniece. Bet viņai tviterī gadījies kleksis, deklarējot: “Izglītība un tās ieguve primāri ir priekš izglītojamiem – nekā citādi!”
Te var attaisnot, ka vēl jau mācās par ministri vai ka bijusi skolotāja pirmziemniekiem. Bet no tik augstas amatvietas nepiestāv piesārņot latviešu valodu.
Arī citējumā pēc Eiropas ministru konferences Slovēnijā – “nepieciešams uzlabot Eiropas pētniecības telpas pārvaldību pēc principa, ka “formai jāseko uzdevumam”; ministre atzinīgi vērtēja izmaiņas, kas ļautu palielināt dalībvalstu iesaistīšanos ar labāku saikni un saskaņotību starp reformām, uzraudzību un ziņošanu” – jūtams, ka Anitas domas klejo tālu, tālu prom no nepieciešamības apkalpot sabiedriskās intereses un virzīt nāciju pa apgaismotu ceļu.
Grūti saprast, vai ministre dalījusies domās, iespaidojoties no apmeklēta kultūras pasākuma, ekstāzē traucoties ar moci, lūkojoties dabas gleznās vai vienkārši sasārtusi uzkāpusi no vīna pagrabiņa…
Arī Valsts prezidenta kancelejas pārstāvji centušies, cik spēdami, dot artavu kopīgajā apņemšanās kārtā uzlabot komunikāciju, lai pat tie ar lēnu domāšanu un saprašanu apjēgtu, ko grib Latvijas administrācija.
Pēc Egila Levita tikšanās ar iekšlietu ministri Golubevu sekoja informācija presei: “Prezidents uzsvēra, ka iekšējai drošībai jābūt vienai no budžeta prioritātēm, jo tā, salīdzinot ar citām nozarēm, ilgstoši atstāta novārtā. Abas puses detalizēti pārrunāja uzlabojumus iekšlietu sistēmā.”
Tas tomēr ir pasausi trešajai pusei – ieinteresētajam valsts galvas darba kārtības jaunumu patērētājam.
Levita kungs izslavēts ar prasmi jaunvārdu darināšanā un ar mērķi sabiedrībai arvien teikt ko jaunu, īpatnēju – šeit tiek atstāstīts pārmēru koncentrētā veidā, it kā prezidenta mazie palīgi nevērīgi, pa ausu galam klausījušies dzirksteļojošo, sprēgājošo, dziļdomīgo sarunu ar Golubevas kundzi.
Kas tikmēr patiesi rūp cilvēkiem? Karstā tēma datortaustiņu klabinātājiem ir apspriest, vai uz ļumīgas miesas būdas piedienīgi izskatās šorti.
Televīzijā poteriādes sekotāju nometnes organizatore noplātīja rokas par bērnu neizpratni sakarā ar Ministru kabineta noteiktajiem ierobežojumiem – nācies izlāpīties ar skaidrojumu, ka vientiešu valdība pieņēmusi lēmumus, kam jāpakļaujas pat burvju augstskolai.
Un kā pēdējais valstsvīru iedvesmošanai un prāta možumam lai top drukātas dzejnieka Zvanpūša neaizmirstamās rindas:
“Glauž Baltijas jūru un mīļo
Spožs saules stars kvēloši spilgts.
Tā spīguļo, spulgo un zvīļo,
Kā vilktin turp doties tiec vilkts.”
