Mūža grāmatu šķirstot. Iznācis trešais Arvja Vigula krājums 0
Rudens noskaņās Arvis Viguls un izdevniecība “Orbīta” piedāvājuši lasītājiem jauku pārsteigumu (2018. gadu var raksturot kā ražīgu dzejas krājumu gadu), proti, iznācis trešais Arvja Vigula dzejas krājums “Grāmata”, kurā ievietoti dzejoļi, kas tapuši no 2011. līdz 2017. gadam. Vienlaikus krājums ievada izdevniecības “Orbīta” jaunu grāmatu sēriju “Orbītas bibliotēka”.
Krājuma kompozīcija
Krājuma nosaukumam “Grāmata” ļoti atbilstošs kompozicionālais risinājums. Asociācija ar iespieddarbu ievērota arī krājuma struktūrā: rodams gan priekšvārds (šķirkļa “grāmata” nozīmju izklāsts), gan atsauces – dzejoļi, kas ievada grāmatas nodaļas (krājumā ir piecas nodaļas), gan komentāri – dzejnieka saspēle ar literatūras dižgariem (Vijons, Šekspīrs, Ibsens, Aspazija, Mandelštams, Bobrovskis) un viņu daiļrades epizodes un / vai dzīves intertekstuāls un savdabīgs interpretējums.
Piezīmēs skaidrota dzejojuma “Komentāri: kapsēta uz salas”, kas tapis, par paraugu ņemot Pola Valerī lietoto dzejas struktūru (sīkāku skaidrojumu skat. Piezīmēs, 70. lpp.), rindu vai situāciju nozīme. Grāmatas kompozīciju savukārt noslēdz “Literatūras saraksts”, kurā autors atklājis dzejspēles kārtis, respektīvi, aprādījis tekstu ietekmes avotus.
Šāds kompozicionālais paņēmiens, kas asociējas ar grāmatu, nav nekas novatorisks (kaut vai atcerēsimies Kārļa Vērdiņa – arīdzan “Grāmatas” redaktora – dzejas krājumu “Es”, 2008), taču Arvja Vigula “grāmata”, ņemot talkā iepriekšminēto kompozicionālo paņēmienu, iegūst īpašu skanējumu un auru, galvenokārt jau dzejnieka erudīcijas, inteliģences un intelektualitātes dēļ.
Tā nav tikai dzejas grāmata, tā ir viedu tekstu grāmata, kas veldzē un priecē. Piebildīšu, ka Arvja Vigula daiļradei pievēršu uzmanību kopš debijas krājuma “Istaba” (2009), un vēl joprojām, t. i., padsmit gadu lielā laika posmā, subjektīvi tuvas ir tikai trīs dzejas debijas, un Arvja Vigula pirmā grāmata ir viena no tām.
Poētiskais autora rokraksta diptihs
Nav liela māka dzejā lietot slengu. Kaut gan tas arī ir jāprot, lai šis poētiskais paņēmiens iegulstas tekstā, nevis nemitīgi un savrupi lēkā uz vienas kājas, traucējot kopumam. Savukārt liela māksla ir pateikt to pašu domu, dzejot par ikdienību, nelamājoties, gluži kā tas ir Arvja Vigula dzejā.
Otra dzejniekam ļoti raksturīgā poētiskā nianse ir salīdzinājuma lietošana. Pat vairāk, tekstā nepārtraukti ar tiem sastopamies, un salīdzinājumi, lai arī dažbrīd šķiet ierasti un, iespējams, jau kaut kur dzirdēti, ieskanas jaunās pārsteigumu raisošās skaņās.
Piemērus var citēt ļoti daudz, bet ieskatam prezentēšu dažus: “Aizvirtņi aizveras, lai slēptu atmiņas, / kas atveras miegā kā sprādziens zem ūdens, / kā dūre, kas ilgi un veltīgi klauvējusi pie durvīm.” (47. lpp.); “Mēs esam atvērti kā / durvis, kas veras uz iekšu.” (42. lpp.); “Glāsti bija cimdi, / ar kuriem es varēju tev pieskarties: / “vai ir labi? Un te?” // Pēc tam, kad bijām gulējuši kaili, / mēs atkal apģērbāmies, / bet mīlestība joprojām palika mūsos. // Kā tad, kad ievainojumam uz liek šuves, / bet sāpes paliek.” (43. lpp.).
Iepriekšminētie aspekti tad arī veido tādu kā poētisko paņēmienu diptihu. Vēl jāakcentē arī dzejoļa atslēgas vārda – virsraksta lietošana (maz ir dzejoļu bez nosaukuma), un, protams, dzejoļa saturiskais dziļslānis, intertekstualitātes nepārtraukta klātbūtne, kas raksturo dzejnieka radītā liriskā “ES” dzīves / asredzības / situāciju / domu grāmatas dziļumu, erudīciju un inteliģenci.
Ceļojums laiktelpā
Trīsdesmitgadnieku paaudzei piederošais dzejnieks raksta: “Zirga vecumu nosaka pēc zobiem, / sāpju vecumu – pēc rētām. / Un tomēr es vēl esmu pavisam jauns. / Šeit – un tas jāsaka čukstus – / vēl ir daudz brīvas vietas.” (9. lpp.)
Jā, šajā krājumā liriskais varonis atklāj un atkailina sevi kā grāmatas vēl neapdrukātās lapas, kas tūliņ tiks apdrukātas: tiek šķirta lappuse pēc lappuses dzīves grāmatā, kurā ir gan atmiņas, kultūrtēli un personības, senču klātesme un laiks (“Pagalmā liepas ēna ir beigusi savu ceļu apkārt stumbram. / Tālāk brikšķ zari – / brikšņi sper dažus soļus uz priekšu.” (13. lpp.)), kas nepielūdzami ik dienu nes jaunu, vēl neapjaustu ikdienu, saskarsmi, dažādu sociālo grupu ļaudis, lietas, priekus un pārdzīvojumus (“Frizētavā”, “Kultūristi svaru zālē”, “Mormoņu misionāri”, “Krēsls”, “Ķieģelis” u. c.).
Lasītājam tiek piedāvāts dzīves grāmatas kaleidoskopa plašais spektrs, un katrs var izvēlēties savu grāmatas lappusi, kuru pāršķirstīt vairākkārt un tā ne reizi vien.
