Turaida redzējusi daudzus kungus un pat 90. gadu bandītiskos elementus. Šejienieši nav ar pliku roku ņemami! 7
Frederiks Ozols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā ir tādi vietvārdi, kas tūdaļ izraisa spilgtas asociācijas. Kuldīga – gleznaina vecpilsēta un dakstiņu jumti; Liepāja – osta, mūzika un vēji; Roja – ūdenszāļu smārds un kūpinātas zivis. Šo uzskaitījumu var turpināt vēl, bet ir kāda vieta, kas tūdaļ prātā zīmē teiksmainu attēlu un sajūtu kaleidoskopu – Turaida.
Mēs dodamies turp, lai sastaptu Annu Jurkāni. Var, protams, viņu saukt lietišķi profesionālos terminos – direktore, muzejniece, vēsturniece. Tomēr šoreiz iederīgāk būs teikt: viņas mūža darbs ir pati Turaida, proti, Turaidas muzejrezervāts.
Varbūt ne visiem dzīve iemet rokās liktenīgo iespēju pavedienu, taču pat tad jāprot vēl noķert šo tik tikko manāmo valdziņu un cieši to piesiet sev klāt, lai pa šādu Ariadnes pavedienu izstaigātu visus profesionālā mūža labirinta līkločus.
Anna Jurkāne to izdarīja un tika apbalvota ar bagātu profesionālo mūžu vairāk nekā pusgadsimta garumā un tuvu un tālu daudzinātiem panākumiem, izveidojot un arvien pilnveidojot Turaidas muzejrezervātu.
Liktenīgas sakritības kārtā ieprasāmies uz interviju tad, kad Kultūras ministrijā iesniegts jau trešais atlūgums. Bet par to pēc tam.
Kāpēc Turaida?
Turaida – tas nav tikai Dainu kalns, nedz arī tikai viduslaiku pils ar vareno torni, nedz Turaidas Rozes kaps jeb piemiņas vieta, nedz baznīca, nedz jebkurš cits no gana kuplā objektu skaita.
Tas ir visu šo objektu jēgpilns veselums, taču mūsdienu apmeklētāja acīm grūti iedomāties, kā te izskatījās vēl pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, kad pie darba ķērās Anna Jurkāne.
Tolaik kokiem aizaugušajās viduslaiku pils drupās nebija daudz kā no šodien redzamā, bet baznīca un muižas ēkas, kas vēsta par dažādiem laikiem un cilvēkiem – par zemniekiem, kas dodas klaušās (klaušiniekiem), par vagaru, par baznīcēniem, saimniekiem un kalpiem –, ja bija izmantojamas, tad tikai kādiem utilitāriem padomju laika saimniekošanas mērķiem.
Turaidas zeme bija atsaucīga – izrakumos tā deva arvien vairāk liecību par seniem laikiem, arvien vairāk priekšmetu, kas stāstīja savus stāstus; tika atjaunotas būves, radītas ekspozīcijas, un Turaida ieguva savu balsi, kas mūsdienu cilvēkam skan no 13. gs. un vēl daudz senākiem laikiem: “Tas ir stāsts par to, kā attīstījusies sabiedrība šajā vienā nelielajā punktā – Turaidā, bet vienlaikus arī par to, kā kopumā attīstījusies Vidzemes un visas Latvijas sabiedrība Eiropas kultūras kontekstā.”
Vēstnieks skaišas
Dainu kalns daudziem ir īpaša vieta Turaidas muzejrezervāta ansamblī. Savulaik Pleskavas muzejrezervātā noskatītā ideja par akmeņos iekaltām Puškina dzejas vārsmām deva ierosmi tam, kā starp viduslaiku pils mūriem un muižas būvēm, kas stāsta par latviešu zemniekiem grūtajiem muižas kalpības laikiem, dot balsi arī Latvijas svarīgākajam nemateriālajam mantojumam – tautasdziesmai.
Lielie Latvijas laukos atrastie akmeņi tēlnieka Induļa Rankas rokās kļuva par dziesminiekiem un teicējiem, kas stāsta par mīlestību, nāvi, darbu, prieku – “vispārcilvēciskajām vērtībām, kas uzrunā apmeklētājus no visdažādākajām valstīm”.
Likumsakarīgi Dainu kalns tapa par svarīgu centru folkloras kustībai, kurai līdzās rūpēm par vides aizsardzību bija centrālā vieta Latvijas jaunākajā atmodā. Dainu kalna apmeklējums bija iekļauts arī Tibetas garīgā līdera dalailamas vizītes programmā 2001. gadā.
Taču tad par Ķīnai neērto dalailamu ieinteresējās Saeima un Turaidas apmeklējuma vietā bija Saeimas nama apmeklējums un tikšanās ar parlamentāriešiem.
Tomēr tibetiešu mūki gadu vēlāk ieradās Turaidā, lai īpašā ceremonijā te guldītu zemē “dārgumu trauku”.
Šo vietu nu iezīmē skulptūra “Kraukļa spārns – Dārgumu krātuve”. Uz skulptūras stēlas izkalta Tibetas budistiem raksturīga zīme – bezgalīgais mezgls, kas, kā norāda Anna Jurkāne, tik ļoti sasaucas ar latviešiem zināmo akas zīmi, ko darba cimdos vienmēr ieadījusi viņas vecmāmiņa.
Toties oficiālās Pekinas pārstāvi šis notikums saniknojis. Izskanot ziņai par dalailamas delegāciju un simbolisko notikumu, Turaidā ieradies Ķīnas vēstnieks. Atbilstoši protokolam uzņemts ar godu, laipni izrādīta Turaida. Bet tad sekojusi saruna, kurā Pekinas pārstāvis ļoti nepārprotami aizrādījis, ka tā rīkoties (kontaktēties ar Tibetas emigrācijā esošā garīgā līdera cilvēkiem) neklājas.
Te jāpiebilst, ka Ķīnas valdība visai asi reaģē pret emigrācijā dzīvojošā garīgā līdera – dalailamas – starptautiskajām aktivitātēm. 1949. gadā Ķīna anektēja Tibetu. Starp citu, šogad parādījās ziņa, ka jau tagad lielās valstis, kas izšķir Tibetas likteni – Ķīna, Indija un ASV, aizkulisēs risina jautājumu par to, kā tiks izvēlēts jaunais garīgais līderis. Ķīna vēlas ietekmēt šo procesu un panākt, ka jaunais garīgais līderis tiek izvēlēts ar Pekinas svētību.
Vēstnieka dusmas uzklausītas, bet tik vien arī viņš panācis.
Turaida redzējusi daudzus kungus un pat 90. gadu bandītiskos elementus. Šejienieši nav ar pliku roku ņemami.
Valūtas maiņas punkts
“Kā tie latvieši nav pazuduši! Un viņiem pat sava valsts ir! Bet tas tā ir tādēļ, ka viņi bija vitāli un nemitīgi strādāja. Un tas garantē arī mūsu nākotni. Bet kā būs tiem, kas raduši, ka viņus tikai apkalpo?” retoriski vaicā Anna Jurkāne. Daži labi, kas savulaik centušies no Turaidas sev labumu izplēst, paši nav nostāvējuši.
Turaidas muzejrezervāts ir visvairāk apmeklētais muzejs Latvijā.
Un tas sākās vēl padomju laikos, kad ziņas par izrakumiem Turaidā nonāca pat Rietumu presē. Turklāt padomju laikos ārzemnieki nevarēja brīvi pārvietoties pa valsti, taču Turaida vēl ietilpa atļautajā zonā. Tā nu ārzemnieku te nav trūcis.
Darbu ar ārvalstu viesiem īpaši uzraudzīja un organizēja. Visā Padomju Savienībā to veica valsts uzņēmums “Intūrists”. Bēdīgi slavens arī ar VDK darbiniekiem, rūpīgu uzraudzīšanu un ziņošanu.
Laikiem mainoties, “Intūrista” darboņi neapjuka, bet organizēja ienesīgu valūtas maiņas biznesu, kas vēlāk izauga lielā bankā.
No šiem darboņiem nācis liels spiediens un pat vāji slēpti draudi viduslaiku pilī ierīkot valūtas maiņas punktu. “Vārdus nesaukšu šiem “Intūrista” ekskursiju vadītājiem, kas vēlāk bija pirmās personas banku jomā, domājiet paši!”
Citi vēlējušies populārajā tūrisma objektā – Turaidas pilī – ierīkot dzintara tirgotavu. Bet arī ar to dažādu darboņu vēlmes un 90. gadu kolorīts nebeidzas. Turaidai tīkotāju nav trūcis: “Viņiem šķita: ja vien te iegūs kādu īpašumu, tad viņiem ies tikpat labi kā muzejam. Taču vēstures pētniecība un kultūras mantojuma saglabāšana ir laikietilpīgs un dārgs process, kas vairāk ir valsts atbildība.”
Vēl kāda 90. gadu epizode saistās ar zirgu stalli un zirgu izjādes punktu: “Ienāca manā kabinetā skūti vīri un teica, lai parakstos par zirgu atdošanu. Teicu – zirgi nepieder man! Varat darīt, ko gribat, bet tie ir valsts īpašums, ne mans!”
Pat tā saucamā Pārdaugavas brigāde – deviņdesmito gadu organizētās noziedzības organizācija Latvijā – arī bija ieskatījusies Turaidā.
“Nē, nu bija arī tādi jaukāki brīži. Tai organizācijai pirmsākumos bija tāda tuvcīņas skola.” (Anna vēl atceras krievisko nosaukumu “Škola rukopašnovo boja”.) Bijis jau vēls un auksts rudens, kad jaunieši no minētās organizācijas atnākuši un lūguši atļauju pārlaist nakti tornī.
Turaidas apmeklētāji, kas tornī ir uzkāpuši, zina, ka tajā pat vasarā ir vēsi. Teikuši, ka to rīkojot rūdīšanās dēļ. “Bet viņi to pasniedza ļoti jauki; tikai vēlāk uzzināju, kādā virzienā vēji pūtuši.”
Karaļi un prezidenti
Ārkārtīgi ieinteresēts visā, kas viņam rādīts un stāstīts, bijis Maltas prezidents (viesojās Latvijā Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā 2006. gadā). “Viņš bija pārsteigts, cik daudz līdzības starp Maltu Vidusjūrā un tālo Latviju Eiropas ziemeļos.” Lūdzis arī iedot kādu materiālu, kur aprakstīta Latvijas vēsture no viduslaiku pils laikiem līdz mūsdienām.
Pa ceļam uz viduslaiku pili, tuvojoties muižas dārznieka mājai, apmeklētāji izdzird stabules skaņas. “Tā simboliski ir Lennarta Meri (Igaunijas prezidents, dzimis 1929., miris 2006. gadā) stabulīte. Tā ir 10.–13. gs. lībiešu stabulīte, kas atrasta tepat Turaidā.
Viņš atbrauca uz Turaidu valsts vizītē, un mēs spēlējām viņam šo stabulīti. Viņš bija tādā sajūsmā!
Arī pēc tam vēl sarakstījāmies. Meri ļoti patika Turaida – tādēļ ka te skan lībieši kā savulaik skanējuši 13. gs.”
Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā Turaidu ļoti bieži apmeklēja augstas citu valstu amatpersonas. “Prezidentei patika rādīt viesiem Dainu kalnu un stāstīt par latviešu tautas gudrības grāmatu – tautasdziesmām.”
Arī Raimondam Paulam, kad viņš bijis kultūras ministrs, ceļš bieži vedis uz Turaidu – kā saka Anna Jurkāne, “viņš centās Turaidu saprast”.
Lai gan karaļi un prezidenti vēl arvien turpina braukt uz Latviju, pretstatā deviņdesmitajiem, kad bija svarīgi pastāstīt par Latvijas vēsturi un latviešu kultūru, parādīt to pasaules kultūru kontekstā, mūsdienās kultūras daļa vizīšu programmā mazinājusies un ceļš uz Turaidu piemirsies.
Piemineklis piemineklim vandaļu dēļ
Šī sarunas daļa ar muzeja direktori notiek ceļā no Dainu kalna uz viduslaiku pili, paejot garām muižas dārznieka mājai. Pirms grantētais ceļš, slīpi augšup kāpjot, aizved apmeklētājus pie Turaidas mūra pils, stāv liels laukakmens ar tajā iekaltu uzrakstu latviešu un krievu valodā, kas pavēsta, ka pils ir 13. gs. kultūras piemineklis. Tas, kādēļ akmens uzstādīts, atsevišķa stāsta vērts.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad bija veikti izrakumi Turaidas baznīckalnā un pašreizējā atjaunotajā baznīcā atradās gan baznīcai raksturīgie priekšmeti, gan izrakumos atrasto cilvēku mirstīgās atliekas, tajā noticis vandaļu uzbrukums.
Divi jauni cilvēki, latviešu žurnālisti, sadzērušies un sākuši demolēt, tostarp šķaidot arī izrakumos atrastos kaulus un vēstures priekšmetus. Nosprieduši, ka tā to nedrīkst atstāt, un vandaļi sūdzēti tiesā.
“Tad arī uz visiem turpmākiem gadiem ieguvu mācību – bez laba advokāta tiesā nav ko darīt.”
Tiesas spriedums nāca ar īpašu piebildi, no kuras izrietējis, ka šie jaunieši nemaz nav varējuši apzināties savas rīcības sekas, jo uz baznīcas nekur nav bijis uzrakstīts, ka tas ir kultūras piemineklis (“Tātad, ja nav uzrakstīts, tad baznīcu demolēt drīkst?”).
Tā nu baznīcai piestiprināta plāksnīte, ka tā ir kultūras piemineklis, taču vienlaikus nākusi atskārsme, ka tad jau šāds paziņojums jāliek arī pie viduslaiku pils drupām. Tā nu novietots liels akmens ar izkaltu uzrakstu – lai visiem skaidrs, ka tas patiešām ir kultūras piemineklis un to nedrīkst demolēt!
Vaicāju, vai žurnālisti pēc tam vēl satikti, kā tālāk gājis viņu dzīves ceļš. Anna Jurkāne izvairīga.
Bet, kad ietiepjos, vien nosaka, ka ne velti tautā ticējums, ka pret kapiem un baznīcu roku nedrīkst pacelt. Abu vairs neesot šajā saulē, bet par to nav ko runāt.
Cits treniņš sporta meistarei
Vēl arvien reizi dienā tiek apstaigāts viss muzejrezervāts. Pusdienlaikā, jo rīta cēliens jāpavada pie darba galda, ejot cauri e-pastu sarakstei un tamlīdzīgām lietām. Savulaik katru dienu kāpts arī tornī: “Man kā sporta meistarei (distanču slēpošana) tas bija arī treniņš. Savulaik, kad autobuss no rītiem uz Turaidu nāca vēlu, kājām arī mēroju ceļu no Siguldas. Vasarā kājām, bet ziemā – ar slēpēm.”
Siguldas pusē vēsturniece, kam dzimtā Madonas puse, nonākusi, pateicoties tā saucamajai valsts sadalei pēc vēstures studijām universitātē: “Toreiz jaunos speciālistus pēc vajadzības nosūtīja darbam; tagad studenti būtu laimīgi saņemt garantētu darbu uz trim gadiem. Nonācu Siguldas valsts arhīvā.”
Kad šis laiks bija nostrādāts, Siguldas novadpētniecības muzejam vajadzējis jaunu direktoru. “Muzejs tomēr bija dzīvāks, tādēļ patika daudz labāk nekā arhīva darbs. Atnācu un sāku strādāt. Muzejs bija pavisam mazs. Sākumā bijām vien trīs darbinieki.”
Pirmajā kursā vadījusi studentu grupu Lejasbitēnu kapulaukos pie Vladislava Urtāna: “Zināju, ka visa pamatā vēsturē ir pētniecība. Lai veidotu ekspozīciju par pili, kaut ko vajag arī zināt. Kur to meklēt? Jārok tajā zemes arhīvā, kas visapkārt pilij, proti, jāveic arheoloģiskā izpēte.”
Uzaicināja par izrakumu vadītāju Jāni Graudoni, kuru sākotnēji diezgan ilgi bijis jāpierunā. Toties vēlāk tā izrādījās liela profesionālā veiksme gan viņam, gan muzejam.
Pie pils viņš nostrādājis 25 gadus.
Jāpiebilst, ka 2005. gadā mirušā vēsturnieka piemiņa iemūžināta arī Turaidas pils apvedtakas nosaukumā, par ko apmeklētājam atgādina arī ceļrādis. Arī citviet muzeja ekspozīcijā redzams, kā pati muzeja vēsture (kas ir arī pēdējo 50 gadu Turaidas vēsture) ieaužas Turaidas stāstā, nevis nogrimst aizmirstībā.
Necik ilgi, kad ziņa par to, ka Latvijā veic senas vācu pils izpēti, izskanēja arī otrpus dzelzs priekškaram – Rietumvācijā. Jaunajam muzejam tas kļuva par labu reklāmu un paglāba muzeju liktenīgā brīdī.
Tā laika vara pieņēma lēmumu arheoloģisko izpēti pārtraukt. Tomēr slava jau bija aizgājusi tautās; arī vietējā Siguldas sabiedrība bija dzīvi ieinteresējusies. Tad nu, rūpīgi un pamatoti argumentējot, izdevies lēmumu mainīt.
Tieši laba argumentācija ir Annas Jurkānes galvenā metode, kā panākt savu: “Pamatojums un argumentācija! Ja spēj pamatot, pārliecināt un tavā rīcībā ir spēcīgi argumenti, tad labu ideju vienmēr iespējams aizstāvēt.”
53 hektāri, bet vajadzētu vēl
Jaunākais vērienīgais papildinājums Turaidas ainavā ir Turaidas pagasta magazīna. 19. gs. pirmajā pusē pieņemtais zemnieku brīvlaišanas likums noteica, ka tādas veidojamas, lai nodrošinātu graudu rezervi, kas vajadzības gadījumā (uz procentiem) aizdodama zemniekiem, kaut nedaudz sargājot no izputēšanas un bada.
Turaidas muzejrezervātam traucē padomju laikos izveidotais ceļš, tomēr pašreiz notiekošo remontu laikā to “mūsu dēļ, tagad remontējot, atvirzīs par dažiem metriem sāņus. Šie metri svarīgi, lai varētu ķerties pie Šveices mājas atjaunošanas”.
Tajā 19. gs. vidū vācu muižnieku un mācītāju uzraudzībā notika Vidzemes skolotāju konferences. Līdz 1869. gadā šādā konferencē uzrunu latviešu valodā teica Kronvaldu Atis. Skandāls bija milzīgs. Turpmāk šīs sapulces rīkos aiz slēgtām durvīm (“lai neierodas vēl kāds no jaunlatviešiem”) un tās pārceļ uz Valku.
“Nu vēl vajadzētu un vēl vajadzētu. Un nevar pieļaut, ka privatizē, kā te deviņdesmito gadu sākumā vēlējās, – Dainu kalnā stādīt kartupeļus un privatizēt Turaidas Baznīckalnu ar Turaidas Rozes piemiņas vietu.”
Un tie nebija tikai vārdi: “Deviņi tiesas procesi, divas Augstākās tiesas, Senāts. Tas turpinājās no 1994. līdz 2001. gadam. Likās, ka nu tikai privatizēs, ierīkos kādu veikalu, un tad kas? Tiešām cilvēki no 98 pasaules valstīm brauks uz šo veikalu?”
Muzejnieks – “maizes cepējs”
Padomju laikos novadpētniecības muzejiem 2/3 ekspozīcijas atbilstoši priekšrakstiem bija jāvelta, lai stāstītu par attīstīto sociālismu, proti, par to, kā tiek celts komunisms.
Turaidas pils Rietumu korpusa otrajā stāvā atradies lielisks pils makets. Tad nu ekskursanti, tostarp rietumvalstu tūristi, kāpuši tornī, tad vesti skatīties maketu, savukārt trešajā stāvā, kur bija izvietota attīstītā sociālisma ekspozīcija, kāju neesot spēruši.
“Cilvēki taču ir gudri! Latvietis ir gudrs un gadsimtos izskolojies – labi, jā, ir tāda situācija, kungs kaut ko tādu grib. Tad nu še tev tas kā nodeva.”
Bet ekspozīcijas mainās arī citu iemeslu dēļ. Tā savulaik pie baznīcas atradusies soda sieksta, kurā par sodu saslēdza zemniekus. Nu tā pārcelta uz citu ekspozīcijas vietu. Prasu – vai tādēļ, ka baznīcā darbojas draudze? Lai neaizvainotu ticīgo jūtas?
“Nē. Tā te atradās, jo pēc Brīvdabas muzeja parauga tika uzskatīts, ka soda siekstas stāvēja pie baznīcām. Taču nevienos dokumentos par Turaidas baznīcu nav izdevies atrast dokumentālu pierādījumu, tādēļ tagad tā novietota citā ekspozīcijas vietā.”
Vai runa par dzīvi viduslaikos, Rīgas arhibīskapa pilī, vai 17. gs. nogalētās Maijas no Turaidas jeb Turaidas Rozes piemiņas vietu, vai nesen atjaunoto klaušinieku māju, no kuras zemnieki klaušās gājuši, vai Gaujas lībiešiem veltīto ekspozīciju – visur klātesošs ir stāsts.
Tas man liek vaicāt Annai Jurkānei, vai viņa jau no sākta gala ir intuitīvi uztvērusi laba stāsta, mūsdienu valodā sakot, PR nozīmi, mērķtiecīgi ar to cauraužot muzejrezervātu.
“Simt procentu taisnība! Katram ir sava Dieva dāvana. Šī ir manējā. Līdzībās runājot, vēsturnieks ir tas, kas atrod un sagatavo to graudu. Un tad nāk muzejnieks, kurš to graudu apstrādā, mīca, pievieno, kas nepieciešams, lai izveidotos maize, kuru tad dāvināt sabiedrībai.”
Jau stipri pāri dienvidum. Saruna bijusi daudz garāka par sākotnēji iecerēto un gūts vairāk materiāla, nekā vienā publikācijā iespējams ievietot. Pārējo pastāstīs Anna Jurkāne pati, kad izlaidīs no savām rokām muzejrezervāta vadības grožus. Un tas notiks drīz. Jau iesniegts trešais atlūgums.
Pēc pirmajiem diviem – pagājušā gada nogalē un šā gada sākumā – lūdza nogaidīt, līdz atradīs piemērotu direktoru.
Vai viņa spēj iedomāties dzīvi bez muzeja, ko pati būtībā radījusi un no dažādos vēstures slāņos atrastām lauskām atkal kopā salikusi?
Kāpēc gan bez muzeja? – Anna brīnās, tas taču tepat vien būs, turklāt tas dzīvo manī! Viņa zina, cik vēl daudz paveicama. Bet pašai padomā gan turpināt līdzdarboties, strādājot Turaidas muzejrezervāta atbalsta biedrībā, gan beidzot sarakstīt grāmatu, kam nekādi nav atlicis laika.
