Mutanti un citplanētieši mūsu vidū. Interesanti fakti 7
Neradnieciski radnieciskās himēras
Tikai pēc šķiršanās no vīra amerikāniete Lidija Fērčailda uzzināja, ka visi trīs viņas pasaulē laistie bērni dīvainā kārtā ģenētiski nav… viņai radnieciski. Izrādās, bijušais vīrs, veicot mēģinājumu izvairīties no sagaidāmās uzturlīdzekļu maksāšanas, pasūtījis DNS ekspertīzi, bet tās rezultāti patiešām pamatīgi šokējuši visus iesaistītos: tie apstiprināja, ka viņš ir tēvs, bet Lidija nav māte šiem bērniem!
Proti, atbilstoši pārbaudes gluži oficiālajiem rezultātiem veidojās aina, ka Lidijai nav nekādas saistības ar bērniem, kurus pati personīgi iznēsājusi un piedzemdējusi. Sievietei jau sāka mākties pāri arī gluži reāli kriminālatbildības draudi…
Par laimi, tajā momentā, kad notika šķiršanās un visas šīs peripetijas, Lidija atkal bija stāvoklī un gaidīja savu ceturto bērniņu. Likumsargi uz dzemdību periodu nozīmēja speciālu uzraugošo apsardzi, kurai bija pilnībā oficiāli jāfiksē un jāapstiprina piedzemdēšanas fakts, pēc kā jaundzimušajam nekavējoties paņēma ģenētiskā materiāla paraugu. Un arī šī ekspertīze uzrādīja šķietami neiespējamo: Lidijai nav itin nekādas ģenētiskās saistības arī ar šo pašas piedzemdēto bērnu!
Tādā veidā uzreiz vienlaikus vairāku jomu speciālisti bija saskārušies ar zinātnē ārkārtīgi reti sastopamo tā dēvētā himērisma gadījumu. Šis fenomens izpaužas tādējādi, ka cilvēkam nezin kāpēc piemīt divas dažādas DNS.
Raugi, Lidijas gadījumā daba bija parūpējusies par to, lai notiktu divu apaugļotu olšūnu jeb embriju saplūšana visagrīnākajā attīstības stadijā. Citiem vārdiem sakot, viens auglis mātes miesās it kā aprijis otru, kā rezultātā Lidijai tikuši viņas pasaulē tā arī nenākušās dvīņu māsas sievišķie dzimumorgāni un vispār viss bērnu pasaulē laišanas mehānisms. No tā arī izveidojās praktiski sveša DNS, kas vēlāk sakrita ar visu četru Lidijas pasaulē laisto bērnu DNS, bet bija atšķirīgs no viņas pašas. Vēstīts, ka tieši šis gadījums kļuvis par vienu no visneparastākajiem medicīnas vēsturē.
Tiesa, zināmi gan arī citi himērisma piemēri. Viens vēsta par gadījumu Ķīnā, kad uz kādas meitenītes muguras turpinājis “augt” vēl mātes miesās viņas it kā “apēstais” dvīņu brālis. Tāpat avotos aprakstīts gadījums ar “Teksasas bērnu”: saistībā ar neizskaidrojamu ģenētisko kaprīzi kādā ģimenē piedzimušais mazulis jau uzreiz izrādījās pa pusei meitene–mulate, pa pusei melnādains puisītis.
Un, izrādās, īpaša ģenētiskā mutācija bijusi arī bēdīgi slavenajam sērijveida slepkavotājam Andrejam Čikatilo – viņa asinīm un spermai bija atšķirīga DNS.
Iespējams, tieši tāpēc šo asiņaino noziedznieku nevarēja izskaitļot teju vai 15 gadus, lai gan viņš visu šo laiku turpat meklētāju degunpriekšā vien bija rosījies.
Bet kādā Dominikānas Republikas ciematā periodiski mēdz piedzimt meitenītes, kurām dzimumnobriešanas periodā pakāpeniski parādās vīrišķie dzimumorgāni. Pētnieki pauduši, ka tas saistīts ar procesiem, kas ļoti vāji atraisa šajos bērnos par visu vīrišķo atbildīgā hormona izdalīšanos, un šā iemesla dēļ jau mātes miesās bērns sāk nepareizu attīstību. Rezultātā ģenētiski piedzimst puisītis, taču viņa īstie dzimumorgāni sāk veidoties tikai pusaudža vecumā.
Vēstīts, ka šajā gadījumā tomēr visskumjākais esot tas, ka sākotnēji daudzus gadus šos bērnus audzina kā meitenes, kas vēlāk diemžēl graujoši iedarbojas uz viņu pašidentifikāciju un līdz ar to arī uz visu atlikušo dzīvi.
Miljoniem krāsu
Iespējams, ne gluži visi apjēguši, ka spēja pasauli redzēt krāsās vispār ir īpaši unikāla dabas dāvana. Lielākā daļa uz Zemes mītošo būtņu nav lāgā spējīgas izšķirt ne tikai priekšmetu krāsas, to toņus, spilgtumu un asumu, bet pat vispār to kontūras. Un, protams, tas ir fenomens, ko zinātne arī vēl nav spējusi pilnībā izprast un izskaidrot. Patlaban saistībā ar spēju redzēt krāsas ir spēkā trīspakāpju teorija, kas pauž, ka uz cilvēka acs tīklenes ir trīs veidu fotoreceptori, kuri mozaīkas veidā izvietojušies acs dzīļu centrālajā apgabalā: sarkanie, zaļie un zilie.
Visas pārējās krāsas un to toņus (aptuveni pa simtam atbilstoši katrai krāsai), kurus spēj izšķirt cilvēks, veido šo trīs krāsu kombinācijas un sajaukumi.
Zināms, ka kopumā cilvēka acs spēj izšķirt aptuveni vienu miljonu (!) krāsu un to toņu. Bet ir tādi cilvēki, kuri noteiktas mutācijas rezultātā nav saņēmuši šo unikālo dabas velti. Piemēram, daltoniķi. Savukārt daltonisma galējā izpausme ir tā dēvētā ahromātija: ar šo kaiti sirgstošs cilvēks pasauli redz tikai un vienīgi pelēkā krāsā. Tostarp avoti pauž, ka gluži nesen konstatēta un pierādīta vēl viena galējība – tetrahromātija.
Šīs patoloģijas skartajiem cilvēkiem kopš dabas dota spēja izšķirt nevis trīs, bet gan četras krāsas, kas nozīmē to, ka viņi var izšķirt vismaz 100 reizes vairāk krāsu toņu – vismaz 100 miljonus! Vai kāds no mums vispār spēj kaut vai iedomāties, kāda viņu acīm izskatās apkārtējā pasaule, un vai ar šādiem ļaudīm vispār ir iespējams kaut vai mazliet padiskutēt par tā dēvēto objektīvo realitāti?
Ar īstenu pārcilvēku dotībām
Agri vai vēlu katra cilvēka mūžā pienāk brīdis, kad viņš kaut kur dziļi sevī sajūt sākotnēji it kā neizskaidrojamas skumjas, kas nobriest atskārsmē par to, ka būtu tomēr tik jauki, ja varētu kaut kādā veidā paturēt vai vismaz paildzināt to skaisto un tik ātri aizejošo jaunību un veselību. Jo no domas par novecošanu un acīmredzamo sačākstēšanu vien jau kļūst neizmērojami neomulīgi, vai ne? Tāpēc lielākā daļa var tikai mēreni apskaust tos atsevišķos īpatņus, kuriem piemīt dabasdoti neparasti blīvi kauli un āda, kas tādējādi ievērojami mazāk pakļauta novecošanai. Un šajā gadījumā runa ir par īpašu mutāciju gēnā SOST.
Izrādās, šādiem cilvēkiem kauli nelūst pat ļoti lielas slodzes gadījumos. Visīstākie pārcilvēki, patiešām! Tostarp noskaidrots, ka tāda mutācija spēj būt noderīga vien tad, ja cilvēkam ir tikai viena šādi mutējuša gēna kopija.
Ja tādas ir divas, šīs anomālijas īpašnieku sagaida nelāgā neapturamā kaulu palielināšanās, gigantisms, kurlums un rezultātā gluži pretējs iznākums – pāragra nāve. Iespējams, kaut kad nākotnē zinātnes ļaudis iemācīsies mākslīgi izraisīt šo ģenētisko mutāciju, un tad visi cilvēki kļūs par superizturīgu kaulu un mūžīgi jaunas ādas īpašniekiem, tāpēc viņiem novecošanas process būs ievērojami lēnāks, bet dzīve – ilgāka un produktīvāka.
Tostarp ir arī tāda cilvēku kategorija, kuriem lielā mērā paveicies pat vairāk nekā citiem cilvēciskajiem fenomeniem. Proti, pavisam nelielas gēna DEC2 mutācijas dēļ šiem savā ziņā laimes lutekļiem organisma spēku pilnvērtīgai atjaunošanai nepieciešams divreiz mazāk miega un vispār jebkādas atpūtas.
Pētnieki noskaidrojuši, ka šo fenomenu ierindā savulaik bijuši, piemēram, Nikolā Tesla, Salvadors Dalī, Vinstons Čērčils, Mārgareta Tečere un citi gan vēl agrākos laikos, gan mūsdienās. Šādi cilvēki ne tikai guļ efektīvāk, bet arī jebkurus viņiem uzticētos uzdevumus risina patiešām divas reizes ātrāk par jebkuru citu uzņēmīgu, apsviedīgu un izdarīgu cilvēku. Līdz ar to nav jābrīnās par to, ka šie cilvēki vienmēr ir sekmīgi un ievērojami.
Vēl viena ļoti lietderīga mutācija apkārtējiem liek uz tās īpašniekiem noraudzīties mazliet skaudīgi, proti, viņi var, cik vien vēlas, daudz un bieži ēst treknu, ceptu vai kūpinātu barību bez jebkādām bažām par aptaukošanos vai holesterīna līmeņa paaugstināšanos asinīs.
Līdz ar to sirds un asinsvadu saslimšanas risks viņiem ir vismaz par 90% zemāks nekā citiem cilvēkiem. Pētnieki noskaidrojuši, ka šajā gadījumā runa ir par gēnu PCSK9, kurā pietrūkst tā dēvēto darba kopiju jeb faktiski tas vienkārši ir nepilnīgi attīstījies. Parasti kāds bojājums gēnos izraisa problēmas ar veselību, taču šis ir pilnībā pretējs gadījums!
Rudmatainie un zaļacainie ļaudis
Par savdabīgo sieviešu noslieci allaž ar kaut ko uzlabot savu ārējo izskatu, lai tādējādi piesaistītu maksimāli lielu uzmanību, lielākoties pat nav iespējams līdz galam pabrīnīties. Galvenokārt jau tieši par metodēm un līdzekļiem, kādus viņas pielieto, lai sasniegtu šo efektu. Piemēram, saistībā ar garāku un kuplāku skropstu “izgatavošanu”. Viņas tās krāso, uzaudzē papildus un pat tā kā uzkārš un tamlīdzīgi.
Taču, izrādās, pasaulē piedzimst cilvēki, kuriem jau no dabas ir nevis vienkārši garas un kuplas skropstas, bet tās pat aug… divās rindās!
Šādu fenomenu dēvē par distihiāzi, un tā mēdz piemist tikai sievietēm. Tostarp lāgā nav saprotams: vai tā ir unikāla dabas dāvana vai tomēr nelaime un lāsts?
Acīmredzot ir tā: ja skropstas aug paralēli un tādās kārtīgās rindās, tas laikam jāuzskata par dāvanu. Viens no tādiem cilvēkiem esot bijusi sava laikmeta izcilā kinoaktrise Elizabete Teilore, un viņas mātei savulaik pat esot pārmests par to, ka viņa it kā speciāli krāsojot un citādi apstrādājot meitas skropstas. Taču nelāgākajos gadījumos mēdzot būt tā, ka skropstas aug tieši acī, tādējādi nereti nodarot nopietnu fizisko kaitējumu. Šāds distihiāzes gadījums allaž prasa nopietnu medicīnisku un arī diemžēl ķirurģisku iejaukšanos.
Turklāt, izrādās, vispār jebkuras ārienes aprises var būt vienkārši mutācijas sekas jeb izpausme. Piemēram, ugunīgi ruda matu krāsa, kas vispār sastopama reti un katrā ziņā izskatās pat ļoti neparasti. Iespējams, šā iemesla dēļ sievietes ar tādiem matiem savulaik savā dievticībā apmātie kristieši tikai par to vien sagūstīja, spīdzināja un sadedzināja dzīvas – kā raganas.
Visdrīzāk, visi vienkārši dziļi zemapziņā juta, ka ar šiem cilvēkiem kaut kas patiešām nav gluži tā, ka ir (jābūt) ar visiem citiem, tāpēc no viņiem tik ļoti baidījās – pat neizmērojami vairāk nekā no sava izdomātā dieva.
Tostarp arī vasarraibumi ir ģenētiskas mutācijas rezultāts, kas vispār novērojams kopumā tikai aptuveni 2% planētas iedzīvotāju. Tas pats attiecināms arī uz zilu un zaļu acu krāsu, kas, izrādās, arī ir mutācija, kura, kā uzskata mūsdienu pētnieki, kādam no cilvēka tālīnajiem senčiem notikusi aptuveni pirms 10 000 gadu. Tikai!
Tiesa, zila acu krāsa nemaz nav tik liels retums, kā varētu šķist, taču – tikai Eiropā.
Melnādaino cilvēku saimē zilas acis ir tik liels retums, ka ikviens to nejaušais īpašnieks savējo vidū patiešām izskatās maksimāli neparasti. Savukārt zaļa acu krāsa esot sastopama vidēji katram 50. Zemes iemītniekam. Tātad Latvijā vajadzētu būt aptuveni 40 000 tādu zaļacaino cilvēku. Daudz vai maz? Grūti spriest.
Un tad vēl katrā ziņā jāspēj iedomāties arī jau pavisam galējus dabas untumus, kuros apvienojies vai nu viss, vai vismaz daļa no iepriekš minētā. Piemēram: milža auguma nenovecojoša rudmate ar vasarraibumiem un zaļām acīm dubultas skropstu rindas ieskāvumā. Neaprakstāms skaistums? Vai varbūt runa ir par kādu būtni no gluži citas planētas.
Jā, starp citu – par citplanētiešu versijām šajā un dažādās citās sakarībās…
Arī tur runa noteikti ir par ļoti savdabīgu ģenētiku…
Mūsdienu pētnieki pauduši, ka gluži teorētiski Visumā var eksistēt miljoniem planētu, kas būtu piemērotas mums saprotamās dzīvības formu eksistēšanai. Turklāt uz daudzām no šīm planētām teorētisko pastāvošo civilizāciju attīstības līmenim vajadzētu būt nevis vienkārši augstākam, bet gan pat neiedomājami pārākam par mūsējo.
Ieskaitot arī visu, kas saistīts ar ģenētiku tās nejaušajās un tostarp arī apzināti vadāmajās izpausmēs. Un tajās, ziniet, acu vai matu krāsa tad ir tikai tāds zīdaiņu grabulītis…
Bet – kāpēc viņi tur klusē? Kāpēc nesūta mums apliecinājumus par savu eksistenci un tās izpausmes formām? Pirmā un potenciāli visdaudzsološākā Zemes iemītniekiem ir versija tieši par tā dēvēto “kosmisko zvērudārzu”. Šis pieņēmums paredz, ka kaut kādu apsvērumu dēļ cilvēces apdzīvojamā teritorija noteikta par savdabīgu rezervātu, tādu kā īpašas karantīnas zonu, ar kuru aizliegti jebkādi kontakti. Pareizāk sakot, kontakts kā tāds jau ir, tikai tas ir vienvirziena.
Par Zemes iemītniekiem viss ir zināms, viņus nepārtraukti novēro, iespējams, pat labdabīgi uzjautrinās par viņu biklajiem centieniem pašu spēkiem kaut kā izrāpties laukā no Zemes šūpuļa un tamlīdzīgi. Var pieņemt, ka augstu attīstītajai citplanētiešu civilizācijai tie ir ļoti interesanti un arī vērtīgi novērojumi, jo šajā zemiešu “bērnībā” viņi labāk iepazīst paši savu pagātni un izcelšanos. Var piebilst, ka šī versija pirmo reizi publicēta 1973. gadā izdotajā Džona Bolta grāmatā “Zvērudārza hipotēze”.
Ar šo hipotēzi itin cieši savijas arī ideja par “kosmisko silīti”. Proti, zemieši tomēr ir vēl pārlieku “sīki”, lai kontaktētos ar “pieaugušo” civilizācijām, tāpēc vēl jāpaaugas un jāpieņemas kosmisko zinību spēkā. Tiesa, vienlaikus pastāv arī tāda iespēja: kad zemieši un citplanētu civilizācijas beidzot jutīsies savstarpēji nobriedušas kontaktam, ne viņiem, ne zemiešiem tas var arī nebūt vairs vajadzīgs…
Tostarp abām šīm hipotēzēm ir viena kopīga vājā vieta. Pieņemsim, ka citplanētieši patlaban vienkārši nemaz nevēlas kontaktēties ar cilvēkiem. Tas tā varētu būt. Taču tas diemžēl neizskaidro to, kāpēc nekur un nekad nav reāli fiksētas viņu darbošanās pēdas: bāzes, jebkādas būves, kosmosa kuģi vai vispār “kaut kas taustāms”.
Un, lai par to varētu puslīdz nopietni runāt, vairākums pētnieku tomēr pieprasa vismaz kādu no šādiem pierādījumiem.
Piemēram, Pīters Vords un Donalds Braunlijs savā darbā “Retā Zeme” pauduši: lai uz kādas planētas varētu rasties Zemei līdzīga dzīvības forma, nevar iztikt bez virknes būtisku nosacījumu. Proti: 1) planētai jāatrodas joslā, kur ūdens var atrasties šķidrā stāvoklī; 2) planētai jāatrodas aiz gāzu gigantiem, jo pretējā gadījumā tie to regulāri izsitīs no stabilās orbītas; 3) planētai jābūt masīvam pavadonim, gluži kā Zemes Mēnesim, kas stabilizē planētas griešanās asi; 4) uz planētas pietiekamā daudzumā jābūt visām dzīvībai nepieciešamajām vielām, tās garozai jābūt noteiktam sastāvam un struktūrai, savukārt centrā esošajai zvaigznei jābūt ar pareizo temperatūras ciklu.
Tostarp amerikāņu evolucionārais psihologs Džefrijs Millers paudis uzskatu, ka saprāts vispār nemaz nav obligāts evolūcijas produkts vai pat nosacījums. Patiesību sakot, tas drīzāk esot izņēmums nekā likumsakarība, un miljardiem citu pasauļu varētu apdzīvot principiāli nesaprātīgas būtnes, ar kurām Zemes iedzīvotājiem nekad arī nevarēs būt nekādi kontakti.
Tiesa, daudzi mūsdienu pētnieki uzsvēruši, ka šī hipotēze ir pretrunā labi zināmajam “Kopernika principam”, kas pauž, ka Zeme nekādā gadījumā nav unikāla un Visumā vajadzētu būt ļoti daudz tādu zvaigžņu sistēmu un planētu, kur valda Zemei analoģiski apstākļi. Turklāt šajā gadījumā vēl ir arī runa par mūsu planētai līdzīgu dzīvību, lai gan pagaidām nekas un nekur nav nesatricināmi pamatojis iedomu, ka saprātīgo būtņu klāsts aprobežojas tikai un vienīgi ar mums zināmo humanoīdu līdzību.
Tostarp pētnieki pauduši absolūtu vienprātību par to, ka kādas svešas civilizācijas meklēšana tikai mūsu Galaktikā vien ir nesalīdzināmi sarežģītāka padarīšana par adatas meklēšanu siena kaudzē.
Proti, esot aprēķināts: ja tradicionālā siena kaudzē ir aptuveni 200 līdz 300 tūkstoši salmiņu, tad zvaigžņu Piena Ceļā ir 200 līdz 300… miljardi.
Protams, tam ir arī savi iebildumi. Piemēram – mums jāmeklē ne jau “jebkuras” adatiņas, bet gan tikai tās, kas spēj kaut kādā veidā pašas par sevi signalizēt. Taču vienalga – joprojām neko neatrodam. Bet varbūt mums tikai tā šķiet? Varbūt patiesībā citas civilizācijas ne tikai mūs ieinteresēti un klusējot novēro, bet to pārstāvji jau sen dzīvo mūsu vidū jeb pat faktiski tieši iekš mums, un šā materiāla sākumā minētās mutācijas rudo matu, zilo acu un dubulto skropstu rindu izpausmē tad arī ir tās nejaušās liecības un pierādījumi šo civilizāciju esamībai uz planētas Zeme?
