Diāna Jance: Mūsu Ziemassvētki 0
Pirms simt gadiem – 1918. gada Ziemassvētkos – tikai mēnesi iepriekš bija dibināta neatkarīga Latvijas Republika, taču svētki Rīgā tika svinēti neskaidrās nākotnes nojautās. Jau 25. decembrī kļuva skaidrs, ka vācu armija mūsu galvaspilsētu atdos boļševikiem. Jau 1919. gada janvārī Latvijas Pagaidu valdības vienīgā darba un dzīves telpa bija tvaikonis “Saratov” Liepājas ostas reidā.
1928. gada decembrī neatkarīgās valsts desmitajos Ziemassvētkos lielākā daļa bēgļu bija atgriezušies. Nesen uzsāktā agrārā reforma daudziem neatkarības cīņu dalībniekiem deva iespēju svinēt svētvakaru uz sava īpašuma zemes, daļai par pirmo mājvietu vēl kalpoja zemnīcas.
1938. gada Ziemassvētkos izrotātā Latvija daudziem droši vien atstājusi visnostalģiskākās atmiņas. Zvanīja baznīcu zvani, ieskandinot svētvakara dievkalpojumus. Taču jau pēc deviņiem mēnešiem Vācija un PSRS iebruka Polijā, savukārt novembra beigās sākās karadarbība Somijā. 1938. gadā dzejnieks Edvarts Virza saņēma “Tēvzemes balvu” par poēmu “Straumēni”. Pēc Latvijas okupācijas līdz pat 1988. gadam viņu bija aizliegts pieminēt un viņa darbus noliegts izdot, un vēl tagad ir maz to, kuri atceras, ka šogad Trešajos Ziemassvētkos Virzam paliktu 135 gadi.
1948. gadā Vācijas bēgļu nometnēs Latviešu Centrālās komitejas Mākslas aģentūra bija apzinājusi bēgļu radošo potenciālu, konstatējot, ka bēgļu gaitās devušies 750 mākslinieki, kā arī 174 rakstnieki un žurnālisti. Tikai vienu gadu pēc kara beigām nometnēs jau bija ierīkoti vairāki grāmatu apgādi, uz svētkiem izdodot arī tautasdziesmu krājumu “Ziemassvētki sabraukuši”.
1958. gada Ziemassvētkos liela daļa deportēto bija jau atgriezušies no Sibīrijas. Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu bija noteikts, ka “specnometinājuma” ierobežojumu atcelšana nenozīmē tā īpašuma atdošanu, kas tika konfiscēts izsūtīšanas laikā, un līdz ar to nav tiesību atgriezties vietā, no kurienes cilvēki tika izsūtīti. Lidija Lasmane-Doroņina atceras: “Apcietinājumā tā pa īstam svinējām arī Ziemassvētkus. Mums nebija ne vitrīnu, ne dārgu dāvanu, mēs izjutām šos svētkus, kādiem tiem jābūt – lai Kristus piedzimst sirdī.”
Pavisam klusi Ziemassvētki bija 1968. gadā pēc PSRS un Varšavas bloka tanku iebrukuma Čehoslovākijā. Man šos Ziemassvētkus ir visgrūtāk iztēloties. Īsais Hruščova laika atkusnis sen bija beidzies, un Padomju Latvijas iedzīvotājiem bija atņemta vīzija par kādu nebūt “sociālismu ar cilvēcīgu seju”.
1978. gada Ziemassvētkus jau atceros pati. Tie bija ļoti īsti un skaisti svētki – kopā ar mūsu katoļticīgajiem kaimiņiem Jūrmalā. Mums bija gan Ziemassvētku lūgšana, gan vecītis, gan dziesmas. Bet logu tumšie aizkari bija cieši aizvērti.
1988. gadā Latvijā atgriezās īstie Ziemassvētki. Pirms dažiem mēnešiem bija dibināta Latvijas Tautas fronte, un baznīcas pārpildītas. Mākslinieka Kurta Fridrihsona sieva Zenta paciņā no dzejnieces Astrīdes Ivaskas Amerikā saņēma cukuru un garšvielas, lai varētu izcept piparkūkas.
Pēc 1998. gada Ziemassvētkiem minimālā alga Latvijā tika palielināta – no 38 līdz 42 latiem (59 eiro 76 centi).
Neilgi pirms 2008. gada Ziemassvētkiem valsts pārņēma “Parex banku” un tā saucamajiem treknajiem gadiem pienāca gals. Emigrācijas vilnis jau bija sācis velties, taču tobrīd vēl neviens pat sapņos neredzēja, ka dzimteni pametīs ap 300 000 iedzīvotāju, kuru bērniem vēlāk latviski mācīs 56 svētdienas skoliņās pasaulē.
2018. gada valsts simtgades Ziemassvētku laiks ir sācies. Latvijā valda miers. Jau kopš 14. gadsimta Somijas pilsētā Turku, katedrāles zvaniem zvanot divpadsmit reižu, tiek pasludināts “Ziemassvētku miera” sākums: “… pret to, kurš to pārkāps ar nelikumīgu vai nepiemērotu uzvedību, tiks piemērots sods atbilstoši likumā paredzētajai kārtībai…”
2018. gada Ziemassvētkos pasaulē var saskaitīt vairāk nekā 40 aktīvas karadarbības skartas valstis.
