Uldis Šmits: NATO Varšavas samita lēmumus gaidot 0
Tuvojas NATO samits Varšavā (8. un 9. jūlijā), un tajā vajadzētu tikt pieņemtiem lēmumiem par alianses Austrumu flanga nostiprināšanu. Pateicoties agresijai Ukrainā. Šajā ziņā, ciniski pieejot, esam ieguvēji. Novērotājas statusā samitā būs pārstāvēta nākamā NATO dalībvalsts Melnkalne – arī ieguvēja.
Atšķirībā no Gruzijas, kuras gatavības pakāpe, pēc speciālistu domām, ir augstāka nekā Melnkalnei vai aliansē uzņemtajai Albānijai, turklāt Gruzija nu jau vairākus gadus savā aizsardzībā iegulda nesalīdzināmi lielākus līdzekļus nekā, piemēram, Latvija. Tomēr gruzīniem ir pateikts, ka vismaz tuvākajos gados viņiem neesot izredžu uz iestāšanos, un kārtējo reizi vajadzēs samierināties ar īpaši pielāgotu sadarbību. Iemesls? Šajā sakarā interesantu frāzi izteicis kāds avīzē “Le Monde” (25. maija numurā) citēts anonimitāti saglabāt vēlējies Eiropas diplomāts: “Varbūt tas ir netaisnīgi, bet Gruzija gluži vienkārši neatrodas pareizajā planētas vietā.” Atzinums, kas mūsdienās skan diezgan dīvaini vai teju politnekorekti. Jo ģeogrāfija, protams, nevienā starptautisko tiesību aktā nefigurē kā faktors, kas iegrožo valsts suverenitāti vai ārpolitiskā kursa izvēles brīvību. Sacītais tomēr savā ziņā atspoguļo varas aprindu nostāju Rietumeiropas galvaspilsētās, kuras vienmēr bremzējušas Gruzijas uzaicināšanu NATO.
Alianses iekšienē iepriekš minētās aprindas nav arī bijušas – izmantosim eifēmismu – pārāk pretimnākošas reālai situācijai atbilstošu, Austrumeiropu un Baltiju iekļaujošu aizsardzības plānu izstrādāšanai, tāpēc tos kopš zināmajiem 2014. gada sākuma “notikumiem”, cik noprotams, vajadzēja sastādīt uz ātru roku. Turklāt vienmēr ir pastāvējusi pretestība reālajai situācijai atbilstošu alianses spēku izvietošanai Baltijas valstīs, kuru pastiprināšanas nepieciešamību nupat atzīst pat Franks Valters Šteinmeiers. Gan laikam tikai sabiedroto vienību rotācijas kārtībā, lai joprojām turētos pie NATO un Maskavas 1997. gada juridiski nesaistošās vienošanās, kas vienkāršoti tiek interpretēta kā apņemšanās neveidot Baltijā militārās bāzes. Taču būtībā balstās uz to pašu politisko filozofiju, kura liek noprast, ka neesam tajā labākajā planētas vietā. Tiesa, attieksme pret mums – paldies 18. novembra Latvijai un “Baltijas ceļam” – ir citāda nekā pret pārējiem kādreiz sestdaļu pasaules sauszemes aizņēmušās impērijas bijušajiem iemītniekiem. Lai gan arī daudzas citas tautas tur bija nonākušas nevis pēc savas gribas, bet, ja tā drīkst sacīt, senču neapdomīgi izraudzītās dzīves telpas dēļ.
Tā saukto reālpolitiķu prātojumi par atsevišķu valstu “nepareizo” atrašanos, kas liedz pilnvērtīgi iekļauties Rietumu struktūrās, liecina, ka ietekmes sfēru dalīšanas loģika nav gluži izzudusi. Neraugoties uz visu pērnā gadsimta un īpaši aukstā kara pieredzi, kad dzelzs priekškara Rietumu jeb “pareizajā” pusē esošie eiropieši varēja attīstīt demokrātiskas sabiedrības un justies puslīdz droši, vien būdami zem NATO lietussarga. Rietumvācijā un citviet ierīkoto militāro bāzu aizsegā. Pieņēmums, ka šodienas Austrumeiropa un Baltijas valstis iztiks ar tīri simboliskiem vai ļoti ierobežotiem aizsardzības pasākumiem, jau sākotnēji bija kļūmīgs. Kas beidzot arī tiek pusvārdos atzīts. Atliek galvenokārt pašiem veicamie darbi – tieši tie lielā mērā nosaka mūsu vietu. Latvijai pienākošos vietu.
