Monika Zīle: Esam slimi, pat ļoti slimi arī bez Covid-19 klātbūtnes 53
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kamēr dzirkstele vēl pelnos, sāc jau dzēst.” Latviešu tautas sakāmvārds
Anglijā atcelta lielākā daļa ar Covid-19 saistīto ierobežojumu, Somijā maskas vairs nav jāvalkā, bet mūsu Ministru kabinets tikai februāra vidū plāno izskatīt iespējas atgriezties normālā ikdienā un acīmredzot tūļāsies vēl mēnešiem – sociālajos tīklos pludo sašutums par valdības nesteidzību.
Divi pandēmijas gūstā aizvadīti gadi izsmēluši pacietības un emociju līdzsvarošanas resursu, balansējot starp cerību Covid-19 iznīkšanai un ticību zinātnes spējai to iegrožot. Nelaimīgā kārtā vīruss izrādījās daudz viltīgāks un jaudīgāks, nekā sākumā prognozēja epidemiologi. Viņu paudumos tagad jau dzirdam ko līdzīgu nolemtībai: ar sērgas paveidiem būšot jāiemācās sadzīvot.
Tomēr Latvijā saslimušo cipari joprojām biedējoši, tādēļ vietā mediķu šaubas, vai spēsim pielāgoties vīrusa sabiedrībai, ierobežojumus pilnīgi svītrojot.
Bet, lūk, somi tā rīkoties nebaidās! – bilst maskas un vakcinēšanās sertifikātus izmest gatavie. Viņi pārliecināti, ka pie mums arī jāļauj cilvēkiem ierasti komunicēt un jāliek punkts panikai, uzskaitot vīrusa “klientus”, jo mutāciju izraisītās slimošanas vairs nav smagas.
Te nu īstais brīdis ieklausīties, kā situāciju komentē pandēmijas upurus ārstējošie mediķi: gandrīz visiem Covid-19 dēļ slimnīcās šobrīd nokļuvušajiem ir pat vairākas jau ielaistas kaites, kas paaugstina uzņēmību pret vīrusu un apgrūtina atlabšanu.
Pēc tautas parunas principa – kur jau plāns, tur viegli plīst.
Vārdu sakot, mūsu veselības kamzolītis ir tik izdilis, ka cauri tam nikni iedzeļ daža pavisam nekaitīga pūsma, par nopietniem vējiem pat nerunājot.
Tādēļ arī bažas, ka pēc ierobežojumu atcelšanas šķietami vieglās Covid-19 formas izraisīs citu slimību lavīnveida saasinājumus un arī nāves.
Protams, mūžīgās karantīnās un socializēšanās ierobežojumos dzīvot nav iespējams. Cerams, to valdība saprot un, tapinot jau pieteikto plānu Latvijas iziešanai no pandēmijas krīzes, iezīmēs mērķus sabiedrības veselības neatliekamai un reālai stiprināšanai. Jā, tur nepieciešami ieguldījumi, taču bez tiem kāda nākamā vīrusa priekšā kapitulēsim vēl smagāk.
Šīs pandēmijas gados ir šķiesti miljoni par niekiem un dīvainiem pētījumiem – piemēram, Latvijas tēla uztveres niansēm, kuru noderība visnotaļ apšaubāma.
Tajā pašā laikā nav dzirdēts, ka jel viens valdošās koalīcijas politiķis būtu ierosinājis padziļinātu sabiedrības veselības analīzi, uz kuras pamata būvēt “mūsu dvēseles namiņu” aprūpes stratēģiju nākotnē.
Brīžiem ir kņada ap mediķu atalgojumu – bez šaubām, jārisina! –, taču valdošajiem nepietiek drosmes vai intereses ielūkoties sejā citai nopietnai problēmai un bez minstināšanās atzīt: esam slimi, esam ļoti slimi arī bez Covid-19 klātbūtnes.
Ir gara virkne iemeslu, kādēļ dzīvojam slimodami. Jau iepriekš nav bijis viegli valsts veselības aprūpes namā atrast durvis, aiz kurām cilvēks bez mēnešiem ilgas gaidīšanas var saņemt par recepšu izrakstīšanu nopietnākus valsts apmaksātus mediķu pakalpojumus, un ir viegli paredzēt, uz kā rēķina notiks taupīšana enerģētisko resursu cenu kāpuma apstākļos.
