Pazīmes, ka bērnam ir izveidojusies drošā piesaiste 1
BĒRNS bērnībā
- Spēj pamazām atdalīties no vecākiem
- Meklē mierinājumu/ komfortu pie vecākiem, kad ir nobijies
- Priekšroku dod vecākiem, nevis svešiniekiem
BĒRNS pieaugot
- Veido uzticības pilnas, ilglaicīgas attiecības
- Raksturīgs labs pašvērtējums
- Spēj emocionāli dalīties ar sajūtām, ar draugiem un paziņām
Par ko tad ir animācijā “Drošības aplis”?
Aicinu noskatīties jūs video, kurā atspoguļots galvenais nepieciešamais bērnam, lai justos labi, droši, iedrošinoši no vecāku puses. Lai nebūtu pārāk kontrolējoši, hiperaprūpējoši ( pārāk aizgādnieciski) vai kā savādāk neatbilstoši.
Par to – kā tad, kad 1.dzīves gads ir pagājis, pieņemsim, ka drošais pamats ir ielikts un tagad ir laiks veselīgā veidā sākt “nabassaiti” izstiept garāku un bērnu sākt laist tālāk no mums – izpētīt pasauli.
Vecāki rada savam bērnam “DROŠĪBAS APLI”, vidi, gan fizisko gan garīgo telpu, kuru pārrauga vecāki, kur ir droša vide, lai bērns dotos iepazīt pasauli, varētu paust savu iniciatīvu, izziņas kāri, bet kur arī pēc laika, kad vajag, atkal sajust “drošo pamatu” – zināt, ka vienmēr ir kur atgriezties, pēc mierinājuma, drošības, mīļuma, maiguma, sapratnes un atbalsta.
To tad arī animācija uzskatāmi parāda. Ka bērns nav “”jātur saitītē”, nav pārmērīgi jākontrolē, uz viņu nav jāprojicē savas bailes vai nedrošības, bet sākotnēji iedodot pirmajā dzīves gada laikā nepieciešamo īpašo tuvību, mīļumu, kopā būšanu, bērna emocionālo vajadzību apmierināšanu, pēcāk mēs varam saprātīgā daudzumā, kas ir atbildošs bērna vecumam, fiziskās, intelektuālās un sociālās attīstības līmenim, – bērnu “laist lielajā pasaulē”, lai to izpētītu, caur izziņu, lai stimulētu sevi, savas prasmes spējas u.c.
Jo lielāks bērns aug, jo vairāk mums ir jādod viņam iespēja no mums “atdalīties”, bet tajā pašā laikā, vienmēr saglabājot bērnam šo sajūtu un apziņu, kā arī reālo fizisko iespēju – atgriezties “drošajās rokās”, lai atkal atgūtu sajūtu, ka pasaule ir droša, man labvēlīga, ka par mani ir kas parūpējas un sargā.
Un tad atkal ar jaunu sparu, lai dotos vēl tālāk izpētīt aizraujošo pasauli.
Katrs solītis bērnam ir svarīgs, ja mazam ķiparam pirms gada vecuma tās būs notikums pārrāpot pār istabu, tikt pie vilinošajiem virtuves skapīšiem, tad, piemēram, divu gadu vecumā jau interesēs izpētīt un apgūt ko vairāk, bet trīsgadnieka varenības sajūta jau sniegsies ārā no ģimenes mikropasaulītes un izpaudīsies varbūt bērnu dārzā izkarojot savu vietu.
Bet gan mazajam ķiparam, gan lielākajiem bērniem, katram tikai savā laikā – tik un tā vajadzēs sajust to īpašo drošību, ko sniedz savējie – mamma un tētis mājas vide, sava labi zināmā pasaule.
Un ir labi, ja mums kā vecākiem ir pietiekami stabila un veselīga sava iekšējā “drošā piesaiste”, jeb drošības sajūta, kas ļauj vairāk uzticēties gan apkārtējai pasaulei un tās labvēlībai, gan arī ļauj vairāk uzticēties un paļauties uz mūsu bērnu iekšējiem resursiem, potenciālu, uz visu kopumā lūkojoties optimistiski un kā uz “iespēju/izaicinājumu”, nevis “problēmu/apdraudējumu”.
Mēs katrs redzam pasauli ne tik ļoti
kāda viņa ir,
Bet kādi MĒS ESAM.
Un kamēr bērni ir mazi – mēs ar savu izturēšanos, emocionālo vai tikai fizisko klātbūtni, lielāku vai mazāku sapratni par bērna īstajām emocionālajām vajadzībām, veidojam bērna izpratni par to – KĀDA IR PASAULE? Vai atsaucīga? Saprotoša? Pieejama? Nenosodoša? Iedvesmojoša? Priecīga? Vitāla? Vai… skumja, nedroša, nomākta, trauksmaina, bažīga, drūma, ļoti kontrolējoša, aizņemta, tai nav laiks man…. es neesmu tik svarīgs, lai man pievērstu uzmanību…
Un ar laiku mūsu ārēji pateiktie vārdi un attieksmes….. mūsu “balss”…kļūst par bērna IEKŠĒJO BALSI, kas vienam bērnam saka: Tu to vari !Ej un mēģini ! Tev var izdoties!
Savukārt kādam citam bērnam šī iekšējā balss saka: Piesargies! Pārbaudi divreiz! Labāk to nedari ! 7 x nomēri! Tev atkal nesanāks! Būsi par apsmieklu! U.tml.
Mūsu bērnu iekšējā drošības sajūta jeb “drošā piesaiste”, sākotnēji veidojas no vecākiem.
Mēs kā vecāki ieliekam pamatus, kur savukārt vēlāk dzīves laikā “māju” uz tiem jau bērns pieaugot uzbūvē pats. Pamati ir svarīgi. Koks bez spēcīgām saknēm ir vairāk pakļauts “dzīves vētrām”. Vecāki (ja mēs salīdzinātu simboliski bērnu ar koku) savam bērnam var dot divas nozīmīgas lietas – spēcīgas, dziļi iesakņotas saknes, drošības un piederības sajūtu un augstu augstu debesīs stiepjošos zarus jeb cerības, sapņus, vēlmes, mērķus – uz ko tiekties un sasniegt, caur iedvesmu, iedrošināšanu un izglītošanu.
