Ja māte izsīkusi, vajadzīga vēl viena piesaistes persona 2
Ja mamma kādu iemeslu pēc ātrāk kā līdz 7/8 mēnešu vecumam “atdalās” no bērna vai arī, ja mamma ir izsīkusi, nogurusi, emocionāli iztukšota, ar pēcdzemdību depresiju un nespēj bez fiziskās aprūpes nodrošināt arī emocionālo bērna vajadzību apmierināšanu, īpašo tuvību, tad vēlams, lai bērnam ir otra piesaistes persona, piemēram oma vai tētis, kas spēj būt emocionāli kopā ar bērnu. Un mammai pa to laiku tiek sarūpēti resursi, lai mamma var “atjaunoties” un vēlāk atkal būt pilnā komplektā pieejama savam bērnam.
Nodrošināt bērna emocionālās vajadzības ir – just, kā bērns jūtas un kas viņam ir vajadzīgs, piemēram, kad ir nobijies, kad satraucies, kad pāruzbudināts, kad meklē sev rotaļu biedru u.c., un neatkarīgi no sava garastāvokļa – spēt to sniegt bērnam parādot, ka viņš vienmēr ir jūsu uzmanības un mīlestības vērts, neatkarīgi no tā vai viņš ir saulains un paklausīgs vai sabēdājies un nemierīgs. Jūsu uzmanība un mīlestība nemainās, tā ir beznosacījumu, pieņemoša, akceptējoša vienmēr un tas rada bērnam iekšējo drošība sajūtu. Es varu būt tāds, kāds es esmu un mani vienmēr pieņems, sajutīs, sniegs man nepieciešamo.
Tas arī nozīmē – ar bērnu runāties, smaidīt, veidot acu kontaktu, mīļot, šūpot, glāstīt, lalināt kopā ar viņu, atspoguļot dažādās bērna emocijas, sajūtas, komentēt bērna darbības, pārģērbjot bērnu iepazīstināt viņu ar viņa paša ķermeni un cauri visam paust: Tu man esi īpašs un es tevi mīlu tādu, kāds tu esi. Mīlestība un uzmanība nav “jānopelna” vai “jāizkaro”.
Bērni, kas pārāk agri zaudē vai ir spiesti šķirties no sava “drošās piesaistes objekta”, visbiežāk mammas, attīstās emocionāli citādāk, izturas pret pasauli nedrošāk, ar lielāku neuzticību, piesardzību, labprātāk izvēlas lietas un vidi, kur var kontrolēt, vai arī izmisīgi meklē kādu, kam “pieķerties” jeb arī izvēlas ar laiku pretējo pozu “noraidījumu” (mani nevienam nevajag, tad man arī nevienu nevajag).
