Mūsu vārdi un attieksme vēlāk veido bērna “iekšējo balsi”. Kā veidot drošības izjūtu 1
Ko nozīmē emocionālā drošība bērnam?
Vai esiet novērojuši, ka, stāvot dzīves krustcelēs vai grūtās situācijās, jūsu galvā sāk maisīties teikumi – biedējoši vai, gluži otrādi – iedvesmojoši: abāk nebūtu mēģinājis! Man nekas nesanāks! Piesargies! Vai – Man viss izdosies! Vienmēr ir gaisma tuneļa galā…
No kurienes mūsos šī iekšējā balss? Bieži vien tā veidojusies agrā bērnībā. Kā mēs kā vecāki varam palīdzēt bērniem skanēt šai balsij iedrošinoši. Kā palīdzēt bērnam būt emocionāli drošam, atklāj “Sievietes mīlestības telpas” psiholoģe Sanita Aišpure-Dronka.
Pati pirmā nepieciešamība, kas piemīt cilvēka mazulim – ir drošība, jo cilvēka bērns no visām dzīvajām radībām pirmajā piedzimšanas mirklī un pirmajā gadā ir visatkarīgākais no cita sniegtās aprūpes. Ja, piemēram, stirnas mazulis tūlīt pēc dzimšanas raušas kājās un spēj jau kaut kā pastāvēt par sevi pats, tad mūsu bērns ir burtiski atkarīgs no mums. Un mūsu sniegtā fiziskā aprūpe ir viņa izdzīvošanas stūrakmens.
Bet bez fiziskās aprūpes (pabarot, pārtīt, nodrošināt siltumu u.c.) cilvēka mazulim tik pat eksistenciāli svarīga ir emocionālā aprūpe, bērna emocionālo vajadzību nodrošināšana.
Ko tas nozīmē? Pirmie 7 mēneši pēc piedzimšanas ir pats pamats, kuru laikā piedzīvotais kontakts, saskarsme, emocionālā galvenās aprūpes personas (visbiežāk tā ir mamma) pieejamība bērna smadzenēs un zemapziņā ierakstās ļoti ļoti dziļi.
Šis laiks ir tas, kas veido amatus, uz kuriem tālāk būvēsies bērna pašvērtējums, paštēls, sociālā kompetence un sadarbības veids ar pārējo pasauli un cilvēkiem. Tas noteikts vai un cik bērns būs drošs, atvērts, nebaidīsies no pārmaiņām, kā reaģēs uz stresa situācijām, kā veidos attiecības, kā iejutīsies bērnu dārzā, jaunā skolā, kā šķirsies no mammas un tēta un būs vai nebūs ar mieru sadraudzēties ar auklīti u.c.
Un tas izpaudīsies ne tikai bērnībā, bet visas dzīves garumā.
