“Mūsu valsts līdzīga vēža šūnai”: disidentam Andrejam Saharovam 95 0
1921. gada 21. maijā dzimis Andrejs Saharovs, PSRS fiziķis, Nobela prēmijas laureāts, kuram PSRS valdība nedeva atļauju aizbraukt uz balvas saņemšanas ceremoniju Norvēģijā, disidents, kuru bieži dēvē par “padomju atombumbas tēvu”.
Andrejs Saharovs piedzima 1921. gadā, viņa tēvs bija fizikas skolotājs. Vēlāk dzīvē zinātnieks atcerēsies, ka bērnībā dzīvojis cieņpilnā gaisotnē, kurā valdīja savstarpēja palīdzība, takts, cieņa pret darbu un meistarību savā nozarē. Septiņpadsimt gadu vecumā, sekojot tēva pēdās, viņš iestājās Maskavas universitātes fizikas fakultātē, kur ātri tika pamanīts viņa talants un tā dēļ jaunais zinātnieks tika pat atbrīvots no dienesta Sarkanajā armijā kara laikā, aizstājot dienestu ar darbu ieroču rūpnīcā.
Savos memuāros Saharovs piemin, ka pirmoreiz ar ideju par atoma sašķelšanu viņu iepazīstinājis tēvs īsi pirms kara, taču viņš par šo tēmu nav īpaši daudz domājis līdz Hirosimas bombardēšanai 1945. gada augustā: “Pa ceļam uz maiznīcu apstājos, lai caurskatītu avīzes, un pamanīju prezidenta Trūmena paziņojumu. Biju gluži kā apdullināts, mani ceļgali saļodzījās. Nebija šaubu, ka mans liktenis un daudzu citu liktenis, iespējams, visas pasaules liktenis ir mainījies vienas nakts laikā. Kaut kas jauns un bijību iedvesošs bija ienācis pasaulē.”
Saharovu pašu padomju atombumbas projektā iesaistīja 1948. gada jūnijā. Kā viņš pats vēlāk rakstīja, neviens viņam nejautāja viedokli vai piekrišanu, bet “koncentrācija, pilnīgā iedziļināšanās un enerģija, ko es ienesu projektā, piederēja man pašam”.
Burtiski pāris mēnešos jaunais fizikas students bija atradis gluži jaunu risinājumu ūdenraža bumbas izveidei, un savā ziņā savādi, ka tieši šis projekts viņu galu galā aizveda pa disidenta ceļu. 1955. gadā, pēc pirmā padomju atombumbas izmēģinājuma, Saharovu ļoti satrauca redzētais, tas, kā vienā mirklī oglē pārvērtās stepes putni, kā, triecienviļņa sagrautas, ēkas sagruva līdzīgi kāršu namiņiem, kā smiltis pārvērtās stiklā…
Divus gadus vēlāk satraukums par atomizmēģinājumu bioloģiskajiem draudiem viņam lika uzrakstīt rakstu par zema līmeņa radiācijas iespaidu uz cilvēci. Vēlāk atomprogrammas iespaids uz civiliedzīvotājiem viņam radīja arvien lielākas bažas, līdz 1968. gadā viņš uzrakstīja eseju “Refleksijas par progresu, mierīgu līdzāspastāvēšanu un intelektuālu brīvību”. Tai bija divi tūlītēji iespaidi: Saharovs nonāca pasaules uzmanības centrā un tika atlaists no darba padomju atomprogrammā.
Iespējams, ja viens Saharova esejas eksemplārs nebūtu nonācis Ņujorkā un tur publicēts, PSRS reakcija nebūtu bijusi tik asa. 1975. gadā zinātnieks par to saņēma Nobela miera prēmiju un arvien aktīvāk aizstāvēja cilvēktiesības. Kad viņš 1980. gadā nosodīja PSRS iesaistīšanos Afganistānas karā, viņu izsūtīja uz Gorkiju (tagad Ņižnijnovgoroda) – pilsētu, kurā ārzemnieki netika ielaisti.
Saharovs savā izsūtījumā vairākas reizes pieteica badastreiku, lai panāktu, ka viņa sievai, Jeļenai Bonnerei, ļauj izbraukt uz ASV, kur viņai bija paredzēta sirds operācija. Viņu ievietoja slimnīcā un baroja ar varu, tad izlaida, nākamā badastreika laikā atkal ievietoja slimnīcā… 1985. gadā Bonneri tomēr palaida uz operāciju, un 1986. gada jūnijā viņa atgriezās Gorkijā. Bet 1986. gada decembrī Mihails Gorbačovs, jau pārmaiņu laika vēsmās, atļāva Saharoviem atgriezties Maskavā.
Pēc atbrīvošanas no trimdas Saharovs nodzīvoja vairs tikai trīs gadus. 1989. gada 14. decembra vakarā Saharovs devās uz savu kabinetu gatavot ļoti svarīgu uzrunu Krievijas parlamentam, iepriekš palūdzot, lai sieva ienāk pie viņa pulksten 11 vakarā. Kad Jeļena Bonnere ienāca Andreja Saharova kabinetā, viņa ieraudzīja vīru uz grīdas jau mirušu. Autopsijā tika secināts, ka 68 gadus vecā cilvēktiesību aktīvista nāvē, visticamāk, vainojams aritmijas saasinājums.
Vēl joprojām ļoti mūsdienīgi skan Andreja Saharova pārdomas par PSRS, kurās viņš to pielīdzināja vēža šūnai “…ar tās mesiānismu un ekspansionismu, tās totalitāro citādi domājošo apspiešanu, autoritāro varas struktūru, totālo publiskas kontroles trūkumu vissvarīgākajos iekš- un ārpolitikas lēmumos, slēgtu sabiedrību, kura neinformē savus pilsoņus par svarīgākajiem lēmumiem, slēgtu ārpasaulei, bez ceļošanas vai informācijas apmaiņas brīvības…”
