Guntis Kalme: Mūsu valstiskuma pamatatziņas 6
Pasaulē ir vairāki tūkstoši tautu, taču ir tikai 196 valstis. Mēs, latvieši, esam to vidū, kuriem ir sava valsts. 1918. gadā Dievs deva mums iespēju pieteikt savu valsti. Bet šo iespēju vajadzēja gribēt un varēt īstenot! Bija nepieciešami valstsvīri, diplomāti, karavīri. Otrajā pasaules karā un vēlāk par Latviju cīnījās leģionāri, nacionālie partizāni, nacionālās pretestības politiskie un reliģiskie cīnītāji. Tad trešās atmodas aktīvisti. Tātad aizvien ir bijuši drosminieki, kuri cīnās mūsu valsts labā. Mums ir kam pateikties – Dievam un mūsu militārajiem un civilajiem cīnītājiem!
Svētkos mēdzam uzdot lielus jautājumus. Nozīmīgākais jautājums par Latviju – kāds ir tās pastāvēšanas mērķis? Kādēļ tā vispār ir? Ne jau tādēļ vien, lai risinātu aktuālus vietējos sociālekonomiskos jautājumus. Satversmes ievadā par to teikts: Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.
Kas tad ir mūsu valstiskās esības pamats, pamatvērtības? Vispirms jau pati Latvijas valstsnācija, proti, mēs paši – latvieši. Nevis tāpēc, ka mēs būtu ar ko pārāki par citām tautām, bet tādēļ, ka tikai mēs esam Dieva, iepriekšējo, nākamo paaudžu un savas sirdsapziņas priekšā atbildīgi par Latvijas valsts likteni. Tieši tāpat kā citas nācijas ir atbildīgas par savām valstīm. Tad – Latvijas zeme, kas veido mūsu teritoriālo kopību. Tā ir mūsu Tēvzeme, jo ir piesātināta ar mūsu vērtībām. Tā ir iepriekšējo paaudžu kopta un uzticēta mantojumā nākamajām. Tā ir arī iepriekšējo paaudžu sargāta – viņi par to atdevuši savu dzīvību un tajā ir apglabāti. Šodien Latvijas teritorijai klāt nākusi vēl arī tās vērtībtelpa virtuālajā un informatīvajā izpausmē.
Pašsaprotami, ka – latviešu kultūra, kas ir mūsu tautas gara pašizteiksme materiālās, sociālās, attiecībiskās, garīgās u. c. vērtībās. Tā balstās Rietumu civilizācijas pamatvērtībās. Tālāk – latviešu kā valsts valoda. Valoda ir galvenais savstarpējais saskarsmes un atpazīšanas veids; tā uztur un attīsta nācijas savdabību. To, ka valoda ir valstisks faktors, pierāda 2012. gada Valodas referendums, kurā pretstatā 273 000 nelojālajiem pilsoņiem pārliecinoši – ar 75% – uzvarēja latvieši.
Noteikti – suverenitāte, politiskās pašnoteikšanās reālā griba. Kā labu piemēru tam var minēt zvērinātā advokāta Alda Allika tiesas debašu runu 2015. gadā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, kurā viņš teica: “Galvenais pamats un garants latviešu nācijas pastāvēšanai cauri gadsimtiem ir pašas latviešu nācijas un katra valstsnācijai piederīgā nepārprotami pausta, vārdos un darbos apliecināta griba. Proti, politiski katru dienu un katru brīdi katrs latvietis izvēlas un vārdiem un darbiem gan sev, gan citiem pauž un apliecina, vai latvieši joprojām grib pastāvēt kā nācija (tostarp – saglabāt un uzturēt savu valodu, kultūru, vēsturi) un vēlas saglabāt savu nacionālu valsti.”
Neapšaubāmi – kopīga vēsture, kas īstenojas mūsu katra līdzdaļā nācijas liktenī. Ir svarīgi, kur nācijai būtiskos brīžos esam bijuši un ko darījuši. Ne mazāk svarīga ir vienota izpratne par to, kas un kāpēc ir noticis mūsu vēsturē. Diemžēl redzam, ka Krievijas inspirētās “piektās kolonnas” darbības un valdošo mazspējas dēļ joprojām dzīvojam sašķeltā informatīvajā un vērtībtelpā. 16. marts un 9. maijs to nepārprotami parāda.
Un beidzot – mūsu nācijas cīņas gars, kas ir attīstījies un veidojies mūsu militārajās un nemilitārajās cīņās. Varam sākt ar Saules kauju 1236. gadā un beigt ar 1992. gada Zemessardzes operāciju Liepājas Karostas bloķēšanā. Visās šajās cīņās atradīsim daudz vērtīga, izzināma un svinama, kā arī nākamajām paaudzēm mācāma.
Mums, latviešiem, nevajag kaunēties, bet lepoties, ka mīlam savu Dzimteni, ka esam tās patrioti! Patriotisms taču ir veselīga piederības apziņa savai nācijai. Ja kādam tās nav, tas nozīmē morālu trūkumu (labojamu!), tieši tāpat, ja kādam nebūtu personiskās pašcieņas. Mūsu pirmais iekšlietu ministrs Miķelis Valters sacīja: “Latviešu patriotisms ir jāsaprot kā valsts patriotisms. Tikai par šāda patriotisma vērtību ir vispār vērts runāt un to par patriotismu saukt.”
Bet atcerēsimies, ka par savu valsti aizvien ir jāiestājas. Arī šodienas nacionālo piederību nivelējošā globālisma ideoloģijas ietekmē. Režisors Alvis Hermanis par to zīmīgi saka: “Latvieši ir stipri aizrāvušies ar politkorektumu, ar visu veidu citdomājošo saprašanu. Mēs jau redzam, pie kā Eiropā ir novedis politkorektums. Ir lietas, kas ir jāapstādina pašā saknē.”
Par savu valsti ir jācīnās – vispirms jau pilsoniskajā cīņā, iekšējā demokrātiskajā frontē, lai mūsu vērtības patiešām arī tiktu īstenotas dzīvē. Atcerēsimies, ka šodienas tā sauktā hibrīdkara apstākļos galvenā ir nācijas valstsgriba, tās spēja pretoties iekšējiem un ārējiem postošiem spēkiem, atklātiem un slēptiem. Nebūsim lētticīgi, pratīsim ieraudzīt Krievijas kultūrpolitikas patiesos mērķus. Tāpēc netīksmināsimies par krievisko kultūru, jo šobrīd tā, diemžēl izmantojot mūsu politisko naivitāti, tiek lietota slēptai Krievijas ietekmes paplašināšanai. Labāk attīstīsim savu nacionālo kultūras apziņu un piederību pie Rietumu civilizācijas vērtībām, kas būtiski ir ietekmējušas mūsu kā kultūras un valstsnācijas izaugsmi. Leposimies, ka mums, latviešiem, ir sava valsts! Cīnīsimies, lai mēs varētu reiz lepoties arī ar to, kāda tā ir!
