Monika Zīle: Ja Brisele kļūst par “džihāda teroristu centru”, tad kur vēl tālāk? 10
Var visādos veidos sevi pārliecināt, ka nedrīkst ļauties panikai un ietekmēties no baumām, atvasinātiem šausmu stāstiem, bet vienalga nepamet apdraudējuma sajūta. Ja Brisele vairs nav tikai Eiropas Savienības galveno institūciju citadele, bet arī “džihāda teroristu centrs”, tad kur vēl tālāk?… Tiesa, nu bez bailēm no skaļas pelšanas drīkst apšaubīt viedokli par Eiropas spēju integrēt islāmam uzticīgos, kuri šejienes demokrātijas iekārtā saskata tikai varas kuslumu un nekavējas to izmantot noziedzīgiem mērķiem. Bet jaunajam un visnotaļ veselīgajam polemikas virzienam nav lielas jēgas, kad daudzu pasaules dižgaru sacerējumos par mūžīgo svētku pilsētu nosauktajā Parīzē cilvēkiem šodien bail iziet no mājas. Protams, biedē 13. novembrī notikušās asinspirts atbalsis. Bet acīmredzot vēl vairāk Francijas drošībnieku informācija par labi zināmiem valstī mītošajiem desmit tūkstošiem džihādistu un policijas vadības godīga atzīšanās mazspējā pieskatīt ikvienu no viņiem. Te laikam būtu vieta apcerei par to līniju, pie kuras drošībniekiem vajadzētu izbeigt auklēšanos ar valstij neslēpti naidīgajiem. Diemžēl cilvēktiesību aizstāvji šo robežu staipījuši un izplūdinājuši līdz tādam absurdam, ka daudzviet Eiropā kļuvis problemātiski izraidīt pat klajus terorisma sludinātājus, kuri labi apguvuši mākslu noslēpties aiz demokrātijas brīvību vairoga.
Nav noslēpums, ka šajās dienās Latvijā cilvēki paši sev un cits citam vaicā: bet ko darīt mums, kur meklēt patvērumu un kā glābties brīdī, kad nopietnu apdraudējumu piedzīvo Eiropas kultūras, gadsimtiem kopto tradīciju, kristietības un pat civilizācijas pamati? Nezinu, vai šis jautājums bija skaļā apritē Ludzas novada Isnaudā, kad vietējā kultūras namā ritēja par pateicības vakaru dēvēts pasākums, taču – kā secina vadītāja Biruta Jermaka –, izskaņā dalībnieki vienojušies atziņā: novērtējot līdzcilvēku atbalstu smagā brīdī, spējam drošāk lūkoties rītdienā arī tad, ja pamalē grozās tumši mākoņi. Pateicība un savstarpēja sirsnība ir ļoti spēcīga sabiedrības saistviela, ko ikdienā pārāk zemu novērtējam. Ziemassvētku priekšvakars ir īstais laiks šo vērtību uzspodrināšanai un godā celšanai. Nav arī jāmeklē kaut kāds satriecošs iemesls. Piemēram, Isnaudas kultūras dzīves vadītāja zinājusi, ka rokdarbniece un garšaugu pazinēja Valentīna Svarinska labprāt izstāstītu plašākam lokam par tiem cilvēkiem, kuri atbalstījuši traģiskās dienās. Vajadzējis tikai šo vēlmi pakuplināt ar vietējo pašdarbnieku priekšnesumiem un izdomāt scenāriju. Pašiem tagad liels brīnums, ka bez skaļas izsludināšanas ieradušies cilvēki ne vien no kaimiņu pagasta, bet pat no tālīnā Mākoņkalna un solījušies būt klāt arī citos šeit ieplānotajos Adventes laika pasākumos.
Pēc nepilna mēneša atkal klausīsimies bezgala vienkāršo vēstījumu: “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” Šiem vārdiem patlaban ir īpaša nozīme.
