– Un vēl jau ir dzīvošana vienai dienai. Psihologi nemitīgi māca dzīvot šeit un tagad… 5
– Šodien viss iet uz urrā. Tā ir postoša sajūta. Kaut arī gatavojies mirt, rudzi ir jāiesēj. Šeit un tagad, bet kas tad būs rīt? Protams, jāatmet liekais. Un jāuzdrošinās. Jāiet mežā ogās, tam jau nodokļi vēl nav uzlikti. Mežs ir Dieva dota aptieka. Vācu tējas, gatavoju ievārījumus, konservēju. Senčiem arī tā bija – ziema nāk, jābūt pilnai klētij, viņi nevarēja paļauties uz “Maximu”. Šeit un tagad, un rīt. Jābūt līdzsvaram. Vai rītdienai ir ievārījuma burciņa un speķītis?
– Kā klājas taviem tuviniekiem?
– Šā gada maijā nomira mans vīrs. Nu man vairāk jādomā par dzīves praktisko pusi. Bet naudu pelnu ar to, kas mani pašu interesē. Lasu lekcijas par zīmēm. Priecājos, ka varēju stāstīt par zīmēm Daugavpils muzejā, ka tur grib latvisko. Mācu gleznot pieaugušiem cilvēkiem, uzņēmējiem. Tā jau tagad ir – cits jāj ar zirgu, cits glezno. Mācu zīmēt arī bērnudārzā, visi kopā reizi nedēļā zīmējam. Man ir lieliski dēli. Vecākais dēls Jānis Kalniņš pabeidza Liepājas Mākslas skolu, pēc tam Ženēvas Mākslas augstskolu. Viņš iestājās zemessardzē, lai sargātu zemi un mammu. Jānis dzied un spēlē grupā “M.ART.A” (Musical Art Application), grupā ir četri zēni, visi beiguši Mākslas akadēmiju. Mans jaunākais dēls Dāvids Ektermanis nāca pasaulē, kad man jau bija 42 gadi. Viņš iet savu ceļu, ģeniāli zīmē, mācās japāņu valodu. Un māca mani – sāc ar sevi! Tā es gleznošanā atbrīvojos no padomju laikā iedzītajiem kompleksiem. Un tā tagad uzdrošinos spēka zīmes ievietot savās kompozīcijās. Tas stiprina arī mani.
