– Kādas šausmas! 5
– Bet tas rūdīja raksturu. Jau biju nosalusi, bet bija jāiet atpakaļ un jāuzmundrina pašai sevi. Šie notikumi rada milzīgu jūtību un godaprātu pret dzīvi. Nevari lēti un ātri, un muļķīgi kaut ko darīt, tas ir pret lielajām vērtībām. Es joprojām mācos gudrības, kas saistītas ar cilvēka dzīvību un veselību. Esmu izstudējusi numeroloģiju, daļēji astroloģiju. Tas viss ir vajadzīgs saistībā ar mūsu zīmēm. Neesmu sevi pieteikusi kā dziednieci. Tomēr esmu sapratusi, ka zīmes dziedina. Katrai čakrai atbilst kāda baltu zīme. Uzlikta sāpošajai vietai, tā dziedina. Uz bērna sedziņas arī būtu jābūt zīmei. Tautiskie raksti jau visiem ir zināmi. Bet mans izaicinājums, par ko uzņemos atbildību – mana kompozīcija, kas dod jaunu spēku, aizsardzību, kas cilvēkam kurā brīdī vajadzīgs. Arī man ir vajadzīgs stiprinājums. Bija jāiziet lieliem grūtumiem cauri, lieliem pārbaudījumiem, lai saslēgtos ar bērnības vērtībām.
Kad notici, ka drīksti
– Teici, ka jāiziet cauri pārbaudījumiem, kādi tie bijuši?
– Mans tēvs Jānis Klindžāns izdzīvoja ar gleznošanu. Viņa vecāki vēlējās, lai viņš mācītos skolotāju institūtā, bet tēvs pabeidza Rīgas jūrskolu un tika uz ārzemju kuģiem.1945. gada 9. maijā, kā par nelaimi, viņa kuģis ienāca Rīgas ostā. Tēvu apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Un viņš izdzīvoja tāpēc, ka gleznoja. Ticības spēks. Kā darbojas aizsardzības zīme, piedzīvoju, kad mata galā turējās mana jaunākā dēla dzīvība. 1991. gadā no kolhoza dabūju atpakaļ savus laukus un pārcēlos no Ventspils uz dzimteni. 1993. gadā “Svētdienas Rītā” bija publicēta Jēzus bilde, tā mani uzrunāja, izgriezu to un ierāmēju. Un tieši šī bilde man deva lielu stiprinājumu. Parādīja, kā notiek, ja sazinies ar Jēzu, Dievu, Radītāju, vienalga, kā šo aizsardzību saucam. (Tolaik vēl par latvju zīmju iedarbību nezināju.) Dāvidam bija gads un astoņi mēneši, viņš saindējās. Panika, telefonu nav, lietus, vīrs skrien uz ceļa dabūt mašīnu. Tur tikai veterinārā palīdzība suņiem un kaķiem. Klusējot braucam uz slimnīcu, tur neviens nesteidzas, ārsts vienaldzīgs, lēnām atnāk māsiņa skalot dēliņam kuņģi. Saprotu, palīdzības nebūs. Es tikai sarunājos ar Jēzus bildi un lūdzu palīdzību. Pēc slimnīcas bērns neko nevar ieēst, braucam uz Rīgu, tur atkal nekādas lielas palīdzības. Bet es turpināju ticēt un lūgt. Tu nevari būt remdens, tev jāuzticas un jātic. Kad pēc kāda laika atkal braucām uz pārbaudēm, ārsti secināja, ka dēla organismā nav nekādu bojājumu. Tad es sapratu, kā tas darbojas. Baznīca ir tevī. Un zīmēm ir spēks. Tieši Dāvids man vēlāk deva domu veidot “Gaismas zīmes”. Lielo balto gaismu esmu piedzīvojusi, esot ārpus ķermeņa. Tas notika naktī, kad ejam smalkās pasaules skolā. Tā ir balta gaisma, kas nežilbina, bet ir tik laba sajūta – beidzot mājās! Tai gaismai ir tikai viens vārds – mīlestība. Tādas nav uz zemes. Tā apņēma mani un uzrunāja. Un es domāju: kā? Uz pasaules ir tik daudz cilvēku, un tā runā tieši ar mani. Vai tad esmu tik lielas uzmanības vērta? Jo allaž domāju – vai varu, vai drīkstu. Šī pieredze man deva iedrošinājumu noticēt sev.
