– Tas ir skaisti, ka mēs esam tajā centrā… 5
– Tā jābūt. Ja tā nav, esam vāji, neesam sevi atraduši un diezin vai atradīsim. Mums ir jāiecentrējas. Tas ir tas mūsu mālkalns vai mūsu mežs, mūsu zeme, mūsu enerģētika.
Man bērnībā nebija sarunbiedru, tāpēc es runājos ar visu, kas man apkārt, tādā zāles līmenī. Šeit ir mana glezna “Ļauj, lai upe tevi nes”. Neraugoties uz to, ka upīte nav pārāk ērta dzīvošanai, augu sēkliņas te ir iekritušas, augs gan uzzied, gan nozied, gan iesējas jaunas sēklas. Šī ir tā dziļā pazemība pret lielo varenību. To man mācīja arī vecmamma.
Bērniņ, tā lielākā nelaime ir augstprātība, neesi augstprātīga! – viņa teica. Vecmamma katrā cilvēkā atrada kaut ko labu, attaisnoja. Vecmammai patika pasakas, un viņa tās lasīja man priekšā, brāļus Grimmus zināju no galvas. Līdz skolai bija pieci kilometri, puse ceļa – pa ceļu, otra – pa taciņu. Ziemā tumšs, puteņu rītos uz ceļa sanestas kupenas, gāju tām cauri. Reiz mamma nebija paskatījusies, cik laukā grādu. Eju uz skolu, un kļūst aizvien aukstāks un aukstāks. Tieku līdz skolai un nodomāju – redz, cik dūšīga esmu, tomēr atnācu! Durvīs stāv skolotāja – skola ir slēgta, jo liels sals, tu vari iet mājās. Un aiztaisa durvis.