Zīmju gleznas ir latviskās svētbildes. Saruna ar zīmju tulci Brigitu Ektermani 5
Kas mūs aizsargās, kad nav neviena, kas to spētu? Kas mums dos spēku, labklājību? Zīmes valda pār pasauli, uzskata zīmju tulce, māksliniece Brigita Ektermane.
“Bērniņ! Kur tu esi?”
– Tavā mājoklī daudz pašas gleznotu spēka zīmju. Kāpēc?
– Zīmju gleznas ir mūsu svētbildes. Vieta kur varam iedegt sveci, palikt paši ar sevi. Kad esmu nogurusi, sarunājos ar kādu zīmi. Tev ir jāpiedalās! Tad zīme darbojas. Bet cilvēkam parasti gribas norīt ārsta izrakstītu tableti un neko nedarīt. Zīmes ir dziedniecisks elements. Un gribas latvisko. Nevis čakras, bet enerģijas centri. Kas ir meditācija? Pabūšana vienatnē ar sevi. Mandalas – ir mūsu dižaplis. Austrumu gudrības ir tik košas, spilgtas, pārliecinošas, tās paņem publiku. Bet mēs sevi noliedzam, zaudējam spēku. Ir jāpaskatās citādi uz savām zīmēm. Zīmes ir enerģija. Man ir ļoti svarīgi, lai šīs garīgās lietas netiktu noplicinātas, nolietotas kā veca drēbe, kā ķīniešu prece, kas ātri un viegli pieejama. Bet ar gudrībām tā nav. Tās nāk lēni un tad pie cilvēka paliek uz visiem laikiem. Taču šobrīd ir tas ātrais laiks, kad visi steidzas, visiem ļoti svarīgs komforts un dzīves spožā puses. Bet tas ir tik ļoti iluzori, tik mānīgi. Un tad, kad cilvēks pēkšņi paliek viens bez šīm lietām, bez šī ātruma, tad viņš ir pazaudējies, viņš nezina, kas viņš ir. Un kāpēc viņš ir.
– Vai pati zini, kas esi?
– Svarīgākais, ka uzaugu laukos. Tur ir māla kalns, ļoti zemas vietas, kur ūdens guļ. Blakus mājai ir purvs, kas dzīvo pats savu dzīvi. Kūdras ieguves purvs ar labirintiem, kur kūdra bija izrakta, izveidojās tādas kā ielas, ko pildīja ūdens. Bija liela brīvība, viena pati basām kājām dzīvoju pa purvu, līdz pēcpusdienā vecāmāte ūjināja mani mājās: “Bērniņ! Kur tu esi?” Līdz septiņu gadu vecumam, kad piedzima māsa, biju viena. Vecāki bija aizņemti darbos, un mani draugi bija visa dzīvā radība, puķes, koki, pat pirmās nezālītes, kas uzzied, kamēr auksts. Kad ziemā nogūlos uz dīķa ledus, varēja redzēt zālītes straumē līgojamies, pat sasalušu vardi. Kad uzsitu ar akmentiņu pa ledu, radās varavīksne. Un kāds sarkans ābols bija saglabājies un spīdēja saulrieta debesīs. Bērnībā ziema vienmēr atnāca pa nakti. Istabas logam pretī bija milzīgs saimniecības ēku jumts. No rīta pamostos, pieskrienu pie loga – un, jā! jumts ir balts, ziema klāt!
Vēroju gadalaiku ritmu, saules ceļu…Visas zīmes ir saules gaita debesīs. Mūsu kalendārs taču sastāv no tā, kur kuros saulgriežos mums tā saulīte ir, cik augstu viņa ir, cik tuvu pie mums. Un mēs esam vidū. Ikvienā zīmē mēs varam ielikt savu augstāko es. Saulīte iet ap mums, un tas ir mūsu gada ritms un mūsu mūžs.
