“Pirmais, kas jāņem vērā, ir cilvēka cieņa.” Intervija ar Satversmes tiesas tiesnesi Aldi Laviņu par garantēto minimālo ienākumu 3
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satversmes tiesas tiesnesis Aldis Laviņš sagatavoja izskatīšanai lietu par valdības pieņemtā garantētā minimālā ienākuma (GMI) atbilstību Satversmei. Tiesnesis izskaidroja nesen pasludinātā sprieduma būtību, kā arī to, kas būtu jādara Saeimai un valdībai, lai to izpildītu.
Satversmes tiesā arvien vairāk tiek iesniegtas tādas prasības, kas liek secināt, ka tiesai arvien biežāk ir jānodarbojas ne tikai ar juridiskiem, bet reizē arī vispārcilvēciskiem jautājumiem. Vai uzskatāt, ka tā pēc būtības ir politiska nodarbe?
A. Laviņš: Satversmes tiesas funkcijas atšķiras no vispārējās jurisdikcijas un administratīvās tiesas funkcijām. Taču nevajadzētu pārprast – mēs nenodarbojamies ar politiku un nelemjam par politiskiem jautājumiem, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem. Mēs izskatām tiesību jautājumus lietas prasījuma robežās.
Nesen man bija saruna Labklājības ministrijā, kur izskanēja liela pateicība Satversmes tiesai par spriedumu GMI jautājumā. Tiesa palīdzēšot ar savu spriedumu ātrāk pieņemt politiskos lēmumus. Vai jūs uzskatāt, ka tiesa, interpretējot valsts konstitūciju, nav iesaistīta politiskajos procesos?
Tas ir cits konteksts. Valsts institūcijām, tostarp Labklājības ministrijai, Satversmes tiesas spriedums ir jāizpilda, un tas palīdz politiskajā procesā orientēties uz nepieciešamā finansējuma piešķiršanu Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšanai, kas sekmētu gan nabadzības, gan sociālās nevienlīdzības mazināšanu sabiedrībā.
Valsts budžeta nauda ir noteiktas politikas īstenošanas instruments, bet tas nenozīmē, ka, novirzot budžeta līdzekļus Satversmes tiesas sprieduma izpildīšanai, Satversmes tiesa būtu kļuvusi par politisku institūciju.
Ikvienam valsts varas atzaram ir jāpiemēro tiesību akti, sākot no Satversmes līdz pat konkrētiem atsevišķu jomu regulējošiem noteikumiem. Analizējot, vai pieņemtie tiesību akti atbilst valsts pamatlikumam, mums neizbēgami nākas saskarties arī ar tiesībpolitiskiem jautājumiem.
Ja tiesa balstītos uz politiskiem apsvērumiem, tad mēs varētu pieņemt lēmumu par to, cik lielam vajadzētu būt GMI līmenim mūsu valstī, lai ar šo naudu varētu nodrošināt ikvienai trūcīgai personai tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Bet tomēr tas ir politiķu kompetences jautājums, proti, tajā tiesiskajā rāmī, kur viņiem ir rīcības brīvība, politiski izšķirties, cik lielu GMI līmeni noteikt šajā valsts sociāli ekonomiskajā situācijā. Satversmes tiesa nelēma par skaitli, kādam ir jābūt GMI līmenim, bet Latvijā.
Vai jums, sagatavojot GMI lietu, radās viedoklis par to, kā tas var būt, ka iepriekšējās Saeimas un valdības daudzus gadus nav neko darījušas, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri palikuši bez iztikas līdzekļiem vai ar ļoti minimālu rocību?
Šobrīd nav nepieciešams veltīt pārmetumus ne parlamentam, ne valdībai. Ir konstatēta problēma, kopīgiem spēkiem tā ir jāatrisina, lai mūsu sabiedrībā nostiprinātos izpratne par cilvēka cieņu un tiktu mazināta sociālā nevienlīdzība sabiedrībā.
Vai jūs saskatījāt loģiku tajā, ka GMI slieksnis (64 eiro) ir zemāks nekā slieksnis (128,06 eiro), no kura personu atzīst par trūcīgu?
Lietas izskatīšanas gaitā secinājām, ka sistēmas, pēc kādas Eiropas Savienības dalībvalstīs nodrošina trūcīgajām personām tādu sociālo palīdzību, kas ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, ir atšķirīgas Tas var būt viens, var būt arī vairāki pabalsti.
Latvijā ir vairāki sociālie pabalsti, kas, kā uzskata Saeima un valdība, nodrošinot to, lai trūcīgās personas dzīvotu cilvēka cienīgos apstākļos.
Šajā modelī tas nav nekas neloģisks vai nepieņemams, ka GMI līmenis ir zemāks nekā ienākumu līmenis, no kura personu vai ģimeni var atzīt par trūcīgu. Daudzās ES valstīs ir tā, ka šī starpība ir apmēram no 20 līdz 25%.
Ko cilvēks var sev nodrošināt par 64 eiro?
Spriedumā esam norādījuši, ka Satversme neparedz tiesības saņemt noteiktu pabalsta summu. Mums bija jānoskaidro, vai noteiktais GMI līmenis atbilst Satversmē noteiktajām vērtībām un principiem.
Mēs skaidrojām, kuras ir tās pamatvērtības, kas jāņem vērā, kad Saeima un valdība risina sociālās palīdzības jautājumus.
Norādījām, ka pirmais, kas jāņem vērā, ir cilvēka cieņa, kas ir visu pamattiesību pamatā. Tas ir liels pienesums Latvijas tiesiskajai sistēmai, ka tiesa nu jau vairākos spriedumos ir skaidrojusi, kāda ir cilvēka cieņas nozīme valsts tiesiskajā sistēmā.
Īpaši precīzi tas iederas šajā lietā, kurā ir runa par to, vai tiek aizsargāta cilvēka cieņa, kad tiek noteikts tas sociālās palīdzības minimums, kas ir nepieciešams trūcīgai personai.
Vai pieaicinātajām personām no Saeimas, valdības un Latvijas Pašvaldību savienības bija pietiekama izpratne par to, kam īsti tas GMI ir paredzēts?
Saeimas pārstāvis norādīja, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā definētās piecas cilvēka pamatvajadzības (pārtika, mājoklis, apģērbs, veselības aprūpe un pamatizglītība) ir tās, kas jānodrošina, saņemot sociālo palīdzībai, tostarp pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai.
Savukārt valdības pozīcija bija atšķirīga, interpretējot tos pašus tiesību aktus. Valdība uzskatīja, ka sociālās palīdzības pabalstiem jānodrošina tikai trīs pamatvajadzības (pārtika, mājoklis un apģērbs). Bet no Labklājības ministrijas izskanēja, ka GMI mērķis ir apmierināt tikai vienu no šīm piecām pamatvajadzībām un tā ir pārtika.
Tiesa savā spriedumā norādīja, ka pamattiesības un to nodrošināšanas jautājumi valstī ir tik būtiski, ka tie ir jāizlemj nevienam citam kā pašai Saeimai. Tie nav jādeleģē izlemšanai izpildvarai.
Līdz šim ir bijis tā, ka parlaments redz vienu GMI līmeņa mērķi, valdība – citu, un galu galā šis līmenis tiek noteikts, Labklājības ministrijai politiski vienojoties ar Latvijas Pašvaldību savienību.
Mēs nesadzirdējām atbildi no uzaicinātajiem pārstāvjiem, ka, šādi vienojoties, tiek aizsargāta cilvēka cieņa, mazināta sociālā nevienlīdzība un nodrošināta valsts ilgtspēja.
Tāpēc tiesa teica: ja reiz jautājums skar to, vai pašiem trūcīgākajiem valsts iedzīvotājiem tiek nodrošināta cilvēka cieņa tādā izpratnē, ka viņi saņem sociālās palīdzības minimumu, lai varētu dzīvot cieņpilnu dzīvi, tad būtiskākie GMI līmeņa noteikšanas jautājumi nepārprotami ir jāizlemj likumdevējam pašam.
Saeimai ir jāpasaka, kādiem mērķiem pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir paredzēts, proti, kuras ir tās pamatvajadzības, kuru garantēšanai tas tiek maksāts, kā arī jāizstrādā GMI līmeņa noteikšanas metodes pamatprincipi.
Tad, kad tas būs zināms, valdībai būs vienkāršāk noteikt, cik liels tad ir iztikas līdzekļu kopums, lai šīs vajadzības apmierinātu.
Mēs vēlējāmies noskaidrot, kāds pamatojums ir šiem 64 eiro. Tiesa konstatēja, ka nav tādas metodoloģijas, uz kuras pamata minētā summa noteikta.
Mēs vaicājām gan valdības pārstāvei, gan Latvijas Pašvaldību savienībai, kas bija tie apsvērumi, kas tika ņemti vērā, nosakot šo naudas summu. Pamatā tie bijuši argumenti par pieejamajiem finanšu līdzekļiem.
Bet tas ir tikai viens no apsvērumiem, kas būtu jāņem vērā. Svarīgāk par to valstī, kas sevi ir definējusi kā sociāli atbildīgu valsti, ir tas, vai šiem trūcīgajiem cilvēkiem ir noteikts tāds sociālās palīdzības minimums, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi.
Kāpēc Satversmes tiesa neaicināja uz tiesas sēdi bijušo Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāju Aiju Barču (ZZS), kura ilgus gadus bija pati galvenā persona, kura parlamentā atbildēja par sociālajiem jautājumiem?
Barčas kundze bija uzaicināta citā lietā, kurā mēs patlaban gatavojam spriedumu. Arī šī lieta par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu ir ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesai bija iespēja noskaidrot Barčas kundzes viedokli par dažādiem sociālo tiesību jautājumiem, tostarp arī par GMI līmeņa jautājumiem.
Kāds ir jūsu viedoklis par to, kā tie, kuriem ir jāīsteno Satversmes tiesas spriedums, to saprot?
Sekojot līdzi diskusijai, kas notiek pēc Satversmes tiesas sprieduma, un dzirdot, ka Labklājības ministrijai ir nepieciešams atkārtots dialogs ar Latvijas Pašvaldību savienību par to, ka GMI līmeni ir nepieciešams paaugstināt, tad es gribu teikt, ka mūsu spriedums nav saprasts.
Tiesa nepārmeta zemo GMI līmeņa apmēru. Būtiskākais trūkums bija tas, ka nebija izstrādāta saprotama, uz sociālekonomiskajiem rādītājiem balstīta GMI līmeņa noteikšanas metodoloģija, kas būtu vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības mazināšanu un vienlaikus nodrošinātu valsts ilgtspēju.
Tieši metodoloģijas izstrāde ir pirmais uzdevums, kas jāpaveic pēc Satversmes tiesas sprieduma. Teorētiski Satversmē noteiktās vērtības var nodrošināt ar Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību panākto vienošanos, taču bez izstrādātas metodoloģijas kārtējā dialogā noteiktā GMI līmeņa summa tik un tā var palikt neizskaidrojama.
Valdība 2014. gadā ir izstrādājusi minimālā ienākuma līmeņa noteikšanas koncepciju. Valdības pārstāve tiesas sēdē paskaidroja, ka no 2021. gada tā tikšot ieviesta reālajā dzīvē. Tā ir noticis, ka tiesa ar savu spriedumu nākusi klajā, pirms šī koncepcija ir iedzīvināta. Bet kas liedza šo dokumentu ieviest ātrāk? Neviens. Tas bija valdības kompetences jautājums.
Kā jūs vērtējat to, ka Latvijas politiķi, ignorējot cilvēka cieņu, ignorē arī ļoti svarīgus starptautiskus dokumentus – Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Eiropas Sociālo hartu?
Tiesas spriedumā nav norādīts, ka šie starptautiskie dokumenti ir ignorēti. Tiesa ir pateikusi, ka šie starptautiskie un pārnacionālie tiesību avoti, kuros ir uzsvērta cilvēka cieņa kā augstākā demokrātiskas tiesiskas valsts vērtība, ir jārespektē likumdevējam, pieņemot dažādus normatīvos aktus.
Šis gadījums spilgti apliecināja, ka jautājums par cilvēka cieņu mūsu tiesiskajā sistēmā nav līdz galam saprasts.
Bet varbūt tas ir tādēļ, ka nekur jau nav skaidri noteikts, kas ir cilvēka cieņa?
Tas patiešām tā ir, ka cilvēka cieņas koncepts līdz šim nav bijis skaidri definēts. Piemēram, Vācijas konstitūciju sākas ar normu, kas noteic, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama.
To var saprast, jo Vācijai ir sava vēsturiskā pieredze, zināmā mērā traumatiska, tāpēc arī cilvēka cieņas jautājums ir izcelts valsts pamatlikuma centrā.
Savukārt, ja palasām Latvijas pamatlikumu, it īpaši vēsturiskās redakcijas, nevar teikt, ka vārdiski cilvēka cieņa būtu īpaši izcelta. Tomēr, neraugoties uz to, tieši cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība ir arī mūsu Satversmes centrā.
Sabiedrība, iespējams, ir pieradusi, ka visu nepieciešams uzrakstīt. Ja nav uzrakstīts, rodas neskaidrības. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ, risinot ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus, cilvēka cieņas aspekts ir paslīdējis garām.
Satversmes tiesa jau vairākos spriedumos ir uzsvērusi, ka cilvēka cieņa ir demokrātiskas tiesiskas valsts galvenā vērtība. Parlamentam un valdībai, pieņemot jaunus tiesību aktus, šī vērtība ir jāņem vērā.
Daudzi “Latvijas Avīzes” lasītāji uzskata, ka pabalstu maksāšana ir kaitīga, jo tos maksā sliņķiem, kas negrib strādāt.
Neatkarīgi no tā, kā cilvēkam dzīvē ir veicies, cilvēka cieņas koncepts attiecas uz ikvienu cilvēku. Valsts nedrīkst izturēties tā, ka cilvēks, kuram dzīvē nav veicies, ir mazāk vērtīgs nekā tas, kuram ir veicies labāk.
Ja Latvijas tauta ir pateikusi, ka mūsu valsts ir sociāli atbildīga valsts, tad cilvēkam, kurš ir nonācis trūkumā, ir jāsniedz pietiekama sociālā palīdzība, lai viņš spētu nodrošināt savas pamatvajadzības.
Turklāt jāņem vērā, ka nedaudz vairāk nekā puse no GMI pabalsta saņēmējiem ietilpst sociāli aizsargājamās grupās – tie ir bērni, personas ar invaliditāti, kā arī seniori, kuriem nav citu ienākumu.
Bet, ja nu cilvēks, piemēram, ir nodzēris savu cieņu… Vai valstij tomēr nevajadzētu ne tik daudz domāt par pabalstiem, kā darīt citas lietderīgākas lietas, lai iekļautu trūcīgos sabiedrībā?
Valsts jau ir iestrādājusi tiesību aktos sistēmu, ka, piešķirot pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, personai ir jālīdzdarbojas, lai uzlabotu savu stāvokli. Spriedumā esam norādījuši, ka šis ir ļoti komplekss jautājums. Tas ir sava veida nepatīkams nabadzības slazds, kurā nokļūst tie cilvēki, kuriem ne tik labi dzīvē veicies.
Viņiem ir ļoti grūti īstenot savas spējas, un tas attiecas arī uz bērniem, kas dzīvo trūcīgās ģimenē. Ja valsts nenāk palīgā, tad ir ļoti grūti izlauzties no šī apburtā nabadzības slazda. Tādējādi cieš jau pati sabiedrība, jo ievērojama daļa nodokļos samaksātās naudas tiek novirzīta pabalstiem, kas nesniedz sociālu labumu ilgtermiņā.
Satversmē ir norādīts, ka cilvēkam vispirms ir jārūpējas par sevi un saviem tuviniekiem. Bet mēs redzam, ka mūsu valstī tuvu 20 tūkstošiem ir tādu, kas to nevar izdarīt. Valsts sociālo palīdzību sniedz ar mērķi, lai šiem cilvēkiem būtu iespējams izrauties no situācijas, kas viņus iedzinusi trūkumā. Lai viņiem būtu iespējas īstenot savas spējas, iesaistīties darba tirgū un sniegt sabiedrībai un tautsaimniecības attīstībai savu ieguldījumu.
Diemžēl to cilvēku skaits, kas ir pakļauti nabadzības riskam, mūsu valstī palielinās. Tādēļ spriedumā ir norādīts, ka parlamentam kopā ar valdību jāveido tāda sociālās palīdzības sistēma, kas dotu iespēju cilvēkam “restartēties”, jo tas būs visas sabiedrības ieguvums.
Kurās lietās, kas skar pabalstu jautājumus un kas ierosinātas pēc tiesībsarga pieteikuma, drīzumā gaidāms Satversmes tiesas spriedums?
Jūlijā būs spriedums par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra atbilstību Satversmei un spriedums par minimālā ienākumu līmeņa ģimenes (personas) atzīšanai par trūcīgu atbilstību Satversmei.
Pārskatāmā nākotnē mēs sāksim skatīt lietu par personām ar invaliditāti piešķiramā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un invaliditātes pensijas apmēra atbilstību Satversmei, kā arī lietu, kas skar minimālo pensiju. Spriedumi lietās varētu būt līdz gada nogalei.
