Egils Līcītis: Mūsu “špicenkandidāti”. Kādi ļaudis godam pārstāvēs Latviju Briselē? 0
Tas ir izsenis zināms, ka Latvijā daudz vis nerūpējas ne par maznodrošinātajiem, ne invalīdiem, ne cittautiešiem un jauniešiem, šeitan grūti panākt atbalstu inovatīvai uzņēmējdarbībai un vispār progresīvam domas lidojumam. Cilvēkiem atliek ticība, ka vietējie vadītāji kādudien tiks sodīti par nevērību pret līdzpilsoņu interesēm un nogādāti Melnajā Alā vai citā norobežotā vietā.
Tāpēc ar laipniem sveicieniem it visiem klātesošiem partijas ved klāt publiskai iepazīstināšanai savus Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidātus, jo glābiņš var nākt tikai no Briseles.
Jaunpienācēji politikā radījuši priekšstatu par sevi kā par cilvēkiem, kuri ilgi un gari domājuši, iekams saistīties ar partijām un atklāt politiskās simpātijas. Viņu vidū ir lieli stāstnieki – politologi, kuri eiroparlamentāra karjeras dēļ upurējuši un uz mūžu sabojājuši profesionālu, neatkarīgu notikumu vērtētāju reputāciju.
Sarakstos netrūkst iznesīgu dāmu, kuras krāšņotu ikkatru diplomātisko salonu, kā, piemēram, Igaunijas eksprezidenta dzīvesbiedre Ieva Ilvesa. Novērtēsim pieredzi, ka kopš iestāšanās Savienībā no Zīles kunga izaudzis dižs Eiropas ozols, Kalniete labi izskatās ES priekšvēlēšanās valdnieces Amnerisas tērpā, un tautā populārā un iecienītā Vaideres kundze saņems bezgala daudz krustiņu no saviem atbalstītājiem, kuriem dārgas nacionālās vērtības.
Starp jaunpienācējiem lielākās vēlēšanu sensācijas ir Ivars Ijabs, apveltīts ar dzīvu iztēli, liels grāmatu draugs, cītīgs lasītājs, kurš grib tikt vaļā no garlaicīgā vietējo būšanu komentētāja aroda bez nopietnām izaugsmes iespējām, tāpat Andis Kudors, sapņains un sevī noslēdzies vīrs, šķietami ne no šīs pasaules, bet kuru kā drošības speciālistu ievēlētu pat Knesetā, un pieminams arī Ansis Pūpols, milleniāļu paaudzei tuvs influenceris.
Droši vien no Latvijas kandidē arī cilvēki, kuri jau šūpulī nožņauguši divas pielavījušās čūskas, ļoti muzikāli apdāvināti talanti, taču vēlētājiem galvenais, lai Eiropas augstās stikla ēkās nokļūst patiesi tēvijas un dzimtenes draugi.
Reprezentatīvi Latvijas pārstāvji, kuri apbalvoti ar personīgo pievilcību, pieklājīgām manierēm un nacionālo pašapziņu, nevis kaut kādi krievmīļi. Lai nevēlētu tādus, kuri prastu sacīt glaimus un laipnības, solītu visādi pakalpot, bet beigās par viņiem interesētos beļģu detektīvs Erkils Puaro un Interpols.
Diemžēl tik vien kā astoņas dvēseles no Latvijas noenkurosies Berlaimonta namā kā mediji starptautiskai saziņai ar mūsu valsti, kuriem būs darba pilnas rokas, lai radītu vēl lielākas iespējas un ieguvumus, nekā 15 gados Eiropas tautu saimē Latvija jau dabūjusi.
Piemēram, “Saskaņas” kandidātiem redzami trūkst kvalifikācijas, lai pārstāvētu Latvijas intereses Jevropā, un ir saraksti, kuriem nepiemīt vēlēšanām nepieciešamās spējas radīt kaut mazāko vēlētāju interesi par savu listi. Ja, piemēram, kāds saraksta līderis apgalvotu, ka ES projekts nav padevies visai labs un tur nekas vairs nav līdzams, tad lai nesaceras vairāk kā uz lētticīgu, maldinātu ļautiņu atbalstu.
Pārējie visi pelnījuši atrasties Briselē un pašlaik meklē atbalstītāju tūkstošus, pietiekami lielu interesentu loku, aizraujot ar spožām idejām. Daži aicina uz kristīgo vērtību godāšanu, daži grib zaļo gaismu marihuānas lietošanai un Eiropas cilvēku tiesībām uz poligāmiju. Tie pirmie, priesteri melnās drānās, par aģitāciju baznīcēnu vidū jau izpelnījušies KNAB uzmanību un izmeklēšanu ar varbūtēji tālejošam sekām.
Tā izskatās, ka astoņi, kas šai reizē svinēs viktoriju un tiks ievēlēti Briseles parlamentā, atstās Eiropas Savienībā neaizmirstamas pēdas un saņems simtu paldies no pateicīgās nācijas.