Liāna Langa: Gunāra Astras deviņdesmitgadē: mūsu sirdsapziņas spogulis 2
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
22. oktobrī valstī atzīmējām Latvijas brīvības cīnītāja, sirdsapziņas cietumnieka Gunāra Astras 90 gadu jubileju. Noticis Latvijas Okupācijas muzeja rīkots jubilejas pasākums.
Ēriks Vilsons lasīja Astras vēstules, Jānis Rožkalns un mācītājs Guntis Kalme reflektēja par Gunāra Astras devumu un lomu, pasākuma vadītājs vēsturnieks Gints Apals nosauca vārdā Gunāra Astras apsūdzētājus, vajātājus un nodevējus. Noziegumam nav noilguma.
LTV raidījumā “Kultūršoks” varējām gūt priekšstatu par Gļeba Panteļejeva izveidoto jaudīgo piemiņas zīmi Astram, kas decembrī tiks izvietota arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa skvērā pie bijušās LPSR Augstākās tiesas ēkas, savukārt tiesnešu paviršo un negatīvo spriedumu apkopojums raisīja, mazākais, neizpratni.
15. decembrī Gaismas pilī tiek plānota Gunāram Astram veltīta konference, gada garumā būšot arī citi viņam veltīti pasākumi. Noteikti jāatzīmē, ka LSM krievu nodaļas sadaļā un “rus.lsm.lv” vakara ziņu laidienā neizskanēja neviena ziņa par mūsu nozīmīgāko cīnītāju par Latvijas valsts brīvību padomju okupācijas periodā, būtībā šīs cīņas simbolu.
Līdz šim domāju, ka sabiedrisko mediju kanāli krieviski tiek īpaši no valsts budžeta uzturēti krievvalodīgo integrācijai Latvijas kultūrtelpā, vēsturē un šodienā.
Ja tik nozīmīga jubileja tiek tīši ignorēta, rodas šaubas par LSM krievu redakciju izpratni par savu lomu, sabiedrību integrējošo misiju un uzdevumu, kā arī sabiedrisko pasūtījumu kopumā. Uzsveru – tīši ignorēts, jo jau rīta pusē LSM latviski varējām lasīt vēsturnieka Ginta Zelmeņa rakstu “Cilvēks vai simbols? Piecas Gunāra Astras portreta skices”, šai jubilejai veltīti sižeti skanēja “LR1”, bet vakara “Panorāmā” bija redzams Gunāram Astram veltīts Judītes Čunkas sižets.
Kad Latvijas LSM krievu kanālos vēl 30 gadus pēc PSRS sabrukuma sastopos ar sovjetiskas domāšanas, uztveres un attieksmes metastāzēm, rodas vēlme citēt Astras teikto 1983. gada runā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.”
Gunāra Astras atceres kontekstā paveikts kāds negaidīts un tiešām nozīmīgs, varbūt tieši tādēļ mūsu vidē mediju un publikas mazāk ievērots darbs – šā gada vasarā apgādā “Dienas Grāmata” laista klajā dramaturga Laura Gundara autobiogrāfiska apcere “Svešam kļūt”, kurā mans kādreizējais skolasbiedrs 50. vidusskolā nesaudzīgi un paškritiski pakļauj vivisekcijai savu sirdsapziņu, skatot savu dzīvi Gunāra Astras mūža un Latvijas mīlestības gaismā.
Lūkojoties caur savu individuālo dzīves ceļu, karjeras ambīciju un mērķu prizmu, Lauris Gundars vienlaicīgi runā arī par simtiem tūkstošu līdzīgu okupācijas režīma pakļautu dzīvju, tomēr ne bez pašu pakļauto pasīvas vai aktīvas līdzdalības, kurā kolektīvi meli, izlikšanās un nodevība pret Latvijas valsts ideju bija sabiedrības akceptēta ikdienas prakse.
Autors vairākkārt uzsver, ka daudzi zinājuši par Gunāru Astru, bet izlikušies, tāpat kā viņš pats, ka neko par tādu personu nezina, jo zināt padomju varas noliegto un nosodīto vairākumam bija neizdevīgi un arī bīstami.
1983. gadā Augstākās tiesas namā tiesas telpa, kurā Gunārs Astra teica savu vēsturisko runu, bijusi pustukša, jo tolaik cilvēki baidījās nokļūt VDK novērošanas lokā. Savukārt disidents un hipijs Alfrēds Stinkuls pamanījies slepus ierakstīt šo runu un nodot to tālāk Rietumiem, tādēļ to atskaņoja viena no latviski raidošajām, LPRS aizliegtajām radiostacijām.
Jāsaka, ka laikmetīgajā latviešu prozā padomju konformisma, kolaborācijas un nodevības analīze ilgi bijusi apieta un neskarta tēma, ja neskaita retus izņēmumus, piemēram, šā motīva ieskanēšanos atsevišķos Egila Ventera stāstos. Latviešu mentalitātei raksturīgi izvairīties runāt par savu līdzatbildību piecdesmit padomju gados notikušajā, dodot priekšroku bāreņu tautas ciešanu skatpunktam. Laura Gundara nozīmīgais darbs izkausē sirdsapziņas ledus sienu dialogā starp Gunāra Astras varonību un mūsu konformismu. Iesaku lasīt Latvijā pirmo literāro sacerējumu par patiesību, kura jāizsāp.
