Jaunais “Zelta zirgs”: atmostoties no zārka, nevar izskatīties lieliski 22
“Raiņa lugā “Zelta zirgs” dominē patriarhāls pasaules redzējums, kurā visu darbību virza vīrieši,” saka Nīderlandes režisors, horeogrāfs un leļļu mākslinieks DUDA PAIVA. Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvojis “Zelta zirgs” viņa iestudējumā.
Mīksts porolons tirkšķ, pār skatuvi lido norautas rokas un kājas – ne vēsts no Leļļu teātrī tik ierastās pietātes pret rūpīgi darinātu lelli. Arī skaistā pasaka par varoni Antiņu un laimīgi modušos daiļo princesi te nav pasaka, bet stāsts par labo un ļauno, cīņa par varu kā šaha spēlē, kamēr Saulcerīte it nemaz vairs nav daiļā princese – viņa kļuvusi par zārkā nomocītu balvu vīriešu vadītā pasaulē. Vizuāli iespaidīgi, provocējoši, šokējoši, bet reizē arī filozofiski un poētiski – tāds ir Dudas Paivas rokraksts, kas unikālā veidā savieno leļļu mākslu un laikmetīgo deju. Par starpdisciplināras mākslas formu izrādēm režisors visā pasaulē saņēmis vairāk nekā 25 starptautiskus apbalvojumus.
Esat no Brazīlijas, tomēr jau ilgāku laiku dzīvojat un strādājat Eiropā, Nīderlandē. Kādēļ?
D. Paiva: Jā, jau 23 gadus dzīvoju Nīderlandē, un iemesls, kādēļ devos uz Eiropu, ir vēlēšanās paskatīties no citas perspektīvas uz kultūru, sabiedrību, mākslu. Tā vietā, lai paliktu tikai pie vienīgās koncepcijas par to, kas ir māksla un kā iespējams sevi izpaust, vēlos mācīties, iegūt citu skatpunktu. Manuprāt, iespēja izpausties ir dāvana, un mums nevajadzētu palikt iesprostotiem vienā lietā, kam ticam, jābūt mazliet atvērtākiem.
Kāds ir bijis jūsu ceļš līdz Latvijai un mūsu Leļļu teātrim? “Zelta zirgs” bija jūsu ideja?
Katru gadu uzvedu izrādes visā pasaulē, veidojot leļļu teātri pieaugušajiem dažādos līmeņos. Mani ielūdza Latvijas Kultūras akadēmija kā pasniedzēju, kurš strādātu ar jauno Leļļu teātra aktieru kursu. Biju pārsteigts un laimīgs, saņemot Leļļu teātra piedāvājumu veidot Raiņa “Zelta zirgu”. Ir liels izaicinājums iestudēt lugu, kas tik nozīmīga nācijai.
Vai iepriekš bijāt jau kaut ko dzirdējis par Raini, lasījis viņa darbus?
Nē. Nīderlandē neko daudz nezina ne par Raini, ne viņa darbiem, taču Latvijā viņš ir ikona. Iepazinos ar Raiņa tekstu, un man tas šķiet ārkārtīgi labs. Man patīk veids, kādā viņš sajauc kopā dažādu visā pasaulē pazīstamu pasaku motīvus – tur ir gan Sniegbaltītes, gan apburtās princeses elementi, tomēr Rainis uz šīm pasakām raugās ļoti latviskā veidā. Strādājot ar “Zelta zirgu”, esmu sapratis, ka Raiņa veidotie tēli kļuvuši par vietējiem simboliem un ir dziļi iegravēti Latvijas cilvēkos. Ir interesanti par tiem runāt, piešķirot globālu dimensiju, runāt par to, kas noticis ar cilvēkiem, sabiedrību, sievietēm, runas brīvību. Iestudējumā pieskaramies šīm universālajām tēmām un izmantojam Raini, nacionālu ikonu, lai runātu par kaut ko lielāku. Man šķiet svarīgi, ka varam paskatīties no ārpuses uz to, kas jums, latviešiem, ir ļoti nozīmīgs. Brāļu Grimmu Sniegbaltīti publicēja 1812. gadā, Raiņa “Zelta zirgu” – gandrīz simt gadus vēlāk, 1909. gadā, bet tagad, pēc vairāk nekā simt gadiem, joprojām runājam par tām pašām tēmām, varas spēlēm, pretmetu – labā un ļaunā – cīņu, kuras atainošanai esmu izvēlējies šaha spēles formu – ārkārtīgi interesantu metaforu, lai runātu par sabiedrību. Par patriarhālu “mačo” sabiedrību, par pakļautu sieviešu romantizēšanu. Mūsu versijā pārvēršam pasaku par realitāti, un izrādē ir gan humors, gan nopietnas lietas. Izklaide un trāpījums sirdī reizē.
Raiņa “Zelta zirgu” ierasts uzlūkot kā simbolisku tautas atmodas, bet Saulcerītes modināšanu – kā Latvijas atbrīvošanas stāstu. Fragmentā, ko parādījāt pirms izrādes, redzējām izmocītu, trīcošu Saulcerīti. Viņa ir gan lelle, gan aktieris, tāda uz pusēm sadalījusies personība. Ne vēsts no skaistās pasakas.
Es neteiktu, ka Saulcerīte ir šizofrēniska personība, drīzāk – mūsu Saulcerīte ir traumatizēta. Viņa ir gulējusi zārkā ļoti ilgu laiku, bez saules gaismas. Patiesībā ir teju akla un arī ārkārtīgi jūtīga – nevēlas, lai viņai pieskaras. Jūs taču nevarat atmosties no zārka un izskatīties lieliski, ar skaistu frizūru un labā fiziskā kondīcijā. Vēlos parādīt sievieti, kas ilgu laiku bijusi objekts, par ko visi cīnās, un patiesībā viņa cieš. Nav noliedzams, ka Raiņa lugā dominē patriarhāls pasaules redzējums, kurā visu darbību virza vīrieši.
Iepriekš teicāt, ka caur Saulcerītes tēlu vēlaties runāt par sievietes lomu sabiedrībā, jo pasakas un Rainis sievieti rāda kā mēmu objektu varas rokās. Vai šis būs feministisks iestudējums?
Nē, sievietes loma ieskanas kā viena no tā tēmām. Saulcerīte reprezentē visas pasaules princeses, saprotu, ka viņa ir Latvijas simbols, bet es vēlos viņai piešķirt universālāku redzējumu. Rainis izmanto pasaku, taču viņš iet soli tālāk – sāk uzdot jautājumus – piemēram, Baltais tēvs saka Antiņam – tev vēl priekšā ir kas vairāk par princeses glābšanu. Šis ir tikai ceļojums, nevis mērķis.
Nevar noliegt, ka jūsu skatījums ir neierasts. Noārdot tradicionālu redzējumu, ir risks tikt nesaprastam.
Nedomāju, ka mēs šajā iestudējumā kaut ko iznīcinām, drīzāk – atveram dialoga iespēju. Ideja par iznīcināšanu ir visai skarbs veids, kā lūkoties uz to, ko darām. Manuprāt, mums ir jābūt mazliet drosmīgākiem, atvērtākiem dialogam. Nedomāju, ka būtu jābaidās no konservatīvākas publikas – ja cilvēki nav atvērti dialogam, tad atliek doties uz Tuvajiem Austrumiem, kur nav dialoga un tāpēc nav arī mākslas. Tas ir veids, kā raugos uz lietām. Neesmu šeit, lai izpatiktu cilvēkiem, bet lai uzsāktu dialogu.
Pat ja šīs sarunas valoda varētu šokēt? Ievēroju, ka bijāt izbrīnīts, kad pēc preses konferencē izrādītā fragmenta krievu preses žurnāliste nosauca jūsu māksliniecisko redzējumu par nepieņemamu.
Tas bija savāds komentārs. Nav normāli norādīt ar pirkstu uz darbu, pirms vēl īsti zini, kas tas ir. Pirms teikt, ka te ir kas šokējošs, cilvēkiem jānoskatās viss darbs kopumā, lai to saprastu. Tomēr neuzskatu, ka Latvijas cilvēki nebūtu spējīgi uz dialogu.
Kādēļ izmantojat tieši lelles?
Lelle kā animēta forma dod iespēju eksperimentēt un meklēt. Viens tēls lelles saspēlē ar aktieri var būt vairāki raksturi un vairāki ķermeņi reizē. Tāpēc neslēpjam aktieri, kurš strādā ar lelli. “Zelta zirgā” daudz ir lietota šī tehnika, ko saucam par uzmanības dalīšanu. Lelle uz skatuves arī atmodina pieaugušajā skatītājā paslēpto bērnu – to ieraugot, cilvēku acis ikreiz iemirdzas. Materiāls, ko izmantojam leļļu izgatavošanai, ir īpašs porolons. Varam to staipīt, saplēst, lelles ļauj izdzīvot emocijas, ko citādi nevarētu parādīt.
Antiņš ir vienīgais varonis, kas nav lelle.
Jā, Antiņu spēlē dejotājs Druvis Anusāns. Tomēr nevēlos izstāstīt visu.
Latvijā Leļļu teātri pamatā uztver kā teātri bērniem, lai arī ir mēģinājumi mainīt šo uzskatu. Kā tas ir Nīderlandē?
Leļļu teātri pieaugušajiem tur uztver visai labi, tomēr arī mēs cīnāmies ar aizspriedumu, ka šis teātris ir tikai bērniem. Svarīgi, ka žanrs nav ieslēgts pats sevī, aug un paplašinās, apvienojoties ar citiem žanriem. Mani darbi ir daļa no laikmetīgā teātra un laikmetīgās dejas, pats esmu dejotājs. Šādi mēs izplatām un atveram Leļļu teātra idiomu, spējot sa-sniegt plašāku interesentu loku. Latvijā Leļļu teātrim ir laba slava kā bērnu teātrim, bet es veidoju leļļu teātri pieaugušajiem, un tas ir neparasti.
Rainis, “Zelta zirgs”
Iestudējums Leļļu teātra Lielajā zālē, režisors, leļļu mākslinieks Duda Paiva, dramaturgs Matīss Gricmanis, scenogrāfs Andris Eglītis, kostīmu māksliniece Vita Radziņa, komponists Rihards Zaļupe.
Aktieri: Baiba Vanaga, Lienīte Osipova, Druvis Anusāns, Anrijs Sirmais un Aleksandrs Jonovs.
Pirmizrāde 24. novembrī, tuvākās izrādes – 1. decembrī, 11. un 25. janvārī, 9. un 22. februārī.
Izrādi nav ieteicams apmeklēt līdz 16 gadu vecumam.
Viedokļi: Vesela gūzma nāvju
Anrijs Sirmais, aktieris: “Duda ļāva aktieriem brutāli ņemt un darīt ar lellēm visu, ko vēlamies. Ja gribi noraut tai galvu, norauj. Šādi iespējams parādīt veselu gūzmu nāvju, ļaujot aktierim un skatītājam izlādēt negatīvu enerģiju. Tas ir milzīgs ieguvums.”
Matīss Gricmanis, dramaturgs: “Atradu interesantu Raiņa citātu, ko viņš raksta vēstulē draugam: “Man liekas, ka teātris nepareizi dara, ieskatīdams lugu tikai par bērnu lugu un nedodams vakar izrādes priekš lieliem. Virsraksts lugai, tāpat kā luga, ir simbolisks, un to var saprast tikai lielie. Maziem paliek tikai skatīšanās. Vajadzētu vairāk teikt, ka luga ir domu luga.””
