Mūsu saknes ir debesīs. Saruna ar Dailes teātra aktrisi Rēziju Kalniņu 27
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Koncertzālēs un baznīcās skan Rēzijas Kalniņas, Aināra Rubiķa un viņu draugu Ziemassvētku koncertprogramma “Vai zini, kas ir mīlestība”, ko šodien, 21. decembrī, varēs dzirdēt kultūras centrā “Ulbrokas Pērle”. Par to šajā sarunā ar Dailes teātra aktrisi, režisori un mūzikas un drāmas telpas “OratoriO” izveidotāju RĒZIJU KALNIŅU.
Koncerta muzikālo audeklu veido divas senas mūzikas pasaules. Divas garīgas tradīcijas, kuras līdz šodienai nonākušas, pateicoties mūsu tēvu tēvu un senču senču mutvārdu tradīcijai. Garīgi dziedājumi kristīgās baznīcas kalendārā un latviešu gadskārtu ieražu tautasdziesmas – divi it kā tālu viens no otra atdalīti stūrakmeņi, bet, ieskatoties dziļāk, tajos ir daudz kopīga. Kā divas ceļa malas, kuras koncerta dalībnieki savienos vienā ceļā, skanot arfai un koklei, bungām un zvaniem, stabulēm un balsīm. Koncertos skanēs dziesmas “Gauži raud saulīte”, “Vidimus stellam”, “Pieci vilki”, “Nunc dimittis”, “Zaļa zied zāle”, “Ej projām, ledutiņ”, “Christus factus est”, “Ūsi, ūsi, kod lopuosi”, “Victimae pschali laudes”, “Aiz Daugavas melni meži”, “Veni Sancte Spiritus”, “Kas gan to celiņu sudrabiem nolēja”, “O lux beata Trinitas”, “Labvakari rudzu lauks”…
Ar Rēziju Kalniņu daudzu gadu garumā esam tikušās ne reizi vien, tādēļ arī šajā sarunā izmantojam vienkāršāko uzrunas formu.
– Ziemassvētki ir tradīcija, un vienlaikus katru gadu tie atšķiras. Jo laiks ir cits. Kāda ir tava šo Ziemassvētku sajūta?
R. Kalniņa: – Man ļoti svarīgi apzināties, precīzāk sakot, svarīga tā apzinātība, ka būtiski atgriezties pie saknēm, pie tā, kas ir latviskums. Jo mēs esam savā zemē un esam saimnieki tajā. Mēs esam tie, kuri uzņem viesus, ciemiņus un iekļauj Latvijā cilvēkus, kuri izdzīti no savas dzimtenes. Tā ir tā sajūta, jūta, kas atspoguļosies arī koncertā “Vai tu zini, kas ir mīlestība” ar Daces Micānes-Zālītes dzeju un senajām latviešu tautasdziesmām. Ir ļoti būtiski apzināties, ka esam saimnieki savā zemē.
– … kurā vieni Dievu atrod baznīcā, citi – ozolā.
– Jā, Dace Micāne-Zālīte kā dzejniece, viņas dzeja mani uzrunā vismaz divos aspektos. Tas ir vēstījums, ka nakts nepastāv bez dienas, gaisma bez tumsas, zeme bez debesīm un debesis bez zemes. Un tajā visā ir dievišķais, arī – ikvienā cilvēkā, tāpat kā jebkur – mākoņos, ozolā vai baznīcā – slēpjas dievišķais… Jo tajā visā redzam Dieva atspulgu, redzam Dieva pieredzi. Kāpēc esmu izvēlējusies latviešu tautasdziesmas no visiem novadiem savienot ar korāli? Jo tas nozīmē savienot zemi ar debesīm. Tas nepastāv atrauti viens bez otra. Reiz mēs ar Kasparu Zemīti braucām uz koncertciklu “Brīdis pēc vakariņām” un Kaspars ievaicājās: uz kā stāv tavas kājas? Sacīju, uz zemes. Bet kur tad atrodies tu pati? Debesīs…
– Varam būt laimīgi, ka Latvijā nestrīdas, nemēģina pierādīt, kura ticība pārāka…
– Tieši tā, jo šajā laikā daudzos jautājumos diemžēl sabiedrībā esam tik sašķelti. Nupat vieni noliedz pat Puškinu un Dostojevski, kas man mazliet atgādina grāmatu dedzināšanu. Taču šie dižgari nav vainīgi, ka pieder krievu tautībai. Tautība un impērisms nav viens un tas pats. Kā kādreiz teica mana mamma: “Proķiv kogo budjem družjitj? (“Pret ko draudzībā apvienosimies”). Ja divi pandēmijas gadi sabiedrību ieveda norobežojošos tā dēvētajos “burbuļos”, tagad ir svarīgi apzināties, cik esam spēcīga un bagāta tauta ar savām tradīcijām. Tāpēc mana izvēle šajā koncertprogrammā krita vai cēlās jeb augšāmcēlās ne tikai stāstā par Ziemassvētkiem, bet par labu visam gada ritumam. Tam, ka ir svarīgi atskatīties un ieraudzīt. Kā saka Dace Micāne-Zālīte, vārds “svētki” ir cēlies no vārda “svētums” un būtībā, katru dienu atverot acis, varam svinēt dzīvi, varam svinēt jaunu dienu. Koncertā ejam cauri visiem divpadsmit gada mēnešiem, lai stiprinātu savu apziņu par to, ka mūsu saknes ir debesīs.
– Kāda ir tava pati stiprākā, spēcīgākā Ziemassvētku sajūta, kas nāk līdzi kopš mazotnes?
– Bērnībā mūs ar brāli mamma (izcilā latviešu aktrise Helga Dancberga – V. K.) Ziemassvētku vakarā vienmēr veda uz Mārtiņa baznīcu. Vēl tagad šķiet, sajūtu pārsalušos kāju pirkstus. Rokās visu dievkalpojuma laiku turējām degošu svecīti ar egļu zariņu. Karstais parafīns pilēja uz roku pirkstiem. Man joprojām nāsīs degošā egļu zariņa smarža. Aukstums kāju pirkstos un nopilējušo sveķu karstums rokās. Tās ir it kā divas galējības, bet patiesībā absolūti vienojošas kā debesis un zeme, kā diena un nakts. Arī šajā koncertā turēsim rokā egļu zariņus ar aizdedzinātu svecīti. Vēl … mandarīni. Es tos neēdu, bet no mazotnes atceros, kā šo padomju laika kārumu mammas lika Ziemassvētku vecīša maisiņos katram bērnam pa vienam auglītim. Mandarīnu aromāts arvien izraisa īpašu sajūtu. Un vēl Ziemassvētki man saistās ar laimes, miera sajūtu, kas nāk līdz ar ziemu pēc drēgnā novembra, šī veļu laika pirms baltā sniega.
– Kā komponista Imanta Kalniņa meitai un dziedošai aktrisei vēlos pavaicāt, kura ir tava mīļākā Ziemassvētku dziesma, no debesīm vai zemes?
– Grūti izvēlēties starp “Klusa nakts, svēta nakts” un “Es skaistu rozīt’ zinu”. Laikam tomēr pēdējā. Bērnībā tuvākā bija “Klusa nakts, svēta nakts”, jo tā dievkalpojumos skanēja kā noslēdzošā, kuru visi kopā dziedājām. Savukārt Roze ir arī Sent-Ekzeperī “Mazajā princī.” Absolūts duālisma simbols – absolūts skaistums, maigums ziedlapās, bet kāts ar ērkšķiem. Arī pati sevi asociēju ar rozi, kaut manas mīļākās puķes ir lilijas.
– Tā kā abi ar dzīvesbiedru diriģentu Aināru Rubiķi esat mārupieši, saprotams, ka pirmais koncerts “Vai zini, kas ir mīlestība” viņnedēļ notika Mārupē. Vai caur sniega kupenām jūsu pusē izlauzies arī Ziemassvētku prieks?
– Mārupe ir manas mājas, mana bērnības zeme, kur no pirmdienas līdz sestdienai gāju bērnudārzā, kas tagad saucas “Lienīte”. Man ir arī tāda pieredze, ka cilvēki no Mārupes aizdodas tālumā, klīst, klīst pa pasauli un citām pilsētām un tad kādā brīdī nonāk te atpakaļ. Tagad ziemā, vēlu vakarā vai naktī, braucot mājās un raugoties ar mirdzošām košām lampiņām izrotātajos kaimiņu logos un pagalmos, jūtos, kā iekāpusi skaistā Ziemassvētku pastkartītē.
– Ziemassvētki ir arī satikšanās laiks. Kā satikās koncerta “Vai zini, kas ir mīlestība” radošā komanda?
– Esam tāda neaptverama un interesanta kompānija. Būtiskākais ir pat ne konkrēti vārdi un uzvārdu, bet tas, kā viss radies no stāsta, ko mēs kā scenāriju kopā ar Daci Micāni-Zālīti veidojām. No stāsta par katru mēnesi un to, kas tajā notiek. Debesīs – caur korāli, uz zemes – caur latviešu tautasdziesmu. Un kā viss ir pārsteidzoši vienots! Tāpēc negaidīti korālī skanēs kokle vai duduks, bet tautasdziesmā – arfa. Šajā laikā, kad šķeļ, patiesībā un debesīs viss ir vienots. Cilvēki ir vienoti un nekas nav atdalīts un nekas nav sadalīts. Ainārs Rubiķis, kuru esam raduši redzēt pie diriģenta pults, patiesībā ir multimākslinieks, apveltīts ar plaša diapazona balsi un prasmi spēlēt taustiņinstrumentus. Viņš un Jēkabs Kalniņš, mana dvīņubrāļa dēls, kurš Mūzikas akadēmijā apgūst simfoniskā orķestra diriģēšanu, un Ernests Mediņš, kas spēlē sitaminstrumentus, trijatā ir aranžējuši tautasdziesmas un korāļus. Paula Pērkone ir universālas balss īpašniece, mācās kordiriģentos. Ieva Šablovska spēlē arfu, manu mīļāko mūzikas instrumentu, viņas vīrs Ainārs Šablovskis spēlē duduku, kura “balss” netveramā pasaulīgā skaņa atgādina ceļošanu tuksnesī. Klāt saksofons, kam arī veidotas interesantas aranžijas ar tautasdziesmām. Neesam turējušies pie kaut kā klasiska, bet caur mūzikas instrumentiem un pat svilpauniekiem – mums katram būs arī savs svilpaunieks – vienojam tautasdziesmas vienā veselumā kā dzīvesstāstā gada garumā.
– Ziemassvētkos vieni alkst pēc kaut kā salda un cukurota, citiem tas ir dāvināšanas laiks, vēl kāds cenšas ielūkoties sevī.
– Man tas ir pašapceres laiks, un tāds būs arī katrs koncerts. Cilvēki baidās no klusuma, baidās palikt ar sevi, vēlas drošību un mieru. Bet drošība un miers ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Drošība ir kas tradicionāls, ierasts kā “zvaniņš skan” lielveikalos… Bet vienīgais, kas var dot mieru šajā nedrošības laikā, ir Jēzus.
– Ja vien viņam ticam.
– Protams, tas ir būtiski, taču pats svarīgākais, ka viņš tic tev. Pat visbezcerīgākajās situācijās, pat vislielākajā ellē Dievs tic tev, jo viņš mājo katrā cilvēkā.
– Kas tev devis vislielāko gandarījumu aizvadītajā gadā un uz ko ceri nākamajā?
– Lielākais gandarījums bija satikšanās ar Lukašu (poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, “Spēlmaņu naktī” par Gada izrādi atzītās “Rokto” režisors – V. K.). Tā izvērtās no pašā sākumā pilnīgas nesaprašanās un nesapratnes, ko mēs darām, līdz man kā aktrisei vienai no divām ļoti būtiskām skolām. Pirmā savulaik bija pie režisora Romāna Kozaka un otra nu pie Lukaša. Abi absolūtas patiesības meklētāji teātra valodā bez teatrālisma sliktā nozīmē. Janvārī, jaunā gada sākumā “OratoriO” sāksim iestudēt sešas īslugas Andra Morkāna tulkojumā. Iestudējumā, kura darba nosaukums šobrīd ir “Neiespējamās satikšanās”, satiksies seši režisori un princese Diāna ar amerikāņu aktrisi Greisu Kelliju, Merilina Monro ar… Citā īslugā atkal satiksies divas sievietes, kuras sarunājas tikai jautājumu formā bez atbildēm. Ir ļoti interesanti domāt un meklēt, tieši šeit “OratoriO”, attiecību tēmas. Tā kā esmu sieviete, mani interesē sievietes iekšējā pasaule un sievietes attiecības ar pasauli. Dailē janvāra beigās sāksies mēģinājumi izrādei “Kaukāziešu krīta aplis”, ko iestudēs Eiropā pazīstamais režisors, gruzīns Data Tavadze.
– Vēlējums Ziemassvētkos…
– Aizbrauciet uz Ulubeli. Un, ja vēlaties dāvanā saņemt iemiesotu beznosacījuma mīlestību, ņemiet līdzi suņus. Parīt, 23. decembrī, būs vienīgā reize, kad “OratoriO” manis iestudētajā izrādē “Viņa- Viņš- Viņa?”, kas kādreiz, pirms divdesmit pieciem gadiem, Dailē Jura Strengas režijā saucās “Silvija”, es vienīgo reizi šajā izrādē savējiem savā dzimšanas dienā spēlēšu Silviju, tāpat kā toreiz šo suņuku, par ko arī ir izrāde (pārējās izrādēs Silviju spēlēs Anete Krasovska vai jaunā, uzlecošā zvaigzne Laura Erdlāne, kas esot kā Rēzija Kalniņa jaunībā. – V. K.).
