“Mūsu sabiedrībā viņam nav vietas.” Gulbenes maniaks var prasīt apžēlošanu 2
Slepkava Aleksandrs, kurš tieši pirms 20 gadiem Gulbenē paveica šausminošo noziegumu, nogalinot trīs bērnudārza audzēkņus un audzinātāju, ir 41 gadu vecs un jau 20 gadus sēž aiz restēm mūža ieslodzījumā. Gan tolaik, 1999. gadā, gan vēlāk sabiedrība un eksperti uzdeva jautājumus: kā varēja izaugt šāds cilvēks, jo viņa paveiktais noziegums bija īpaši nežēlīgs, turklāt toreiz 21 gadu vecais vīrietis apgalvoja, ka viņa mērķis esot bijis iegūt publicitāti un to viņš esot arī sasniedzis.
Daudzi mediji pirms 20 gadiem rakstīja par noziegumu, par tā izmeklēšanu, par tiesas procesu, par slepkavu pašu un viņa ģimeni. Ņemot vērā noziedznieka attieksmi (tiesā toreiz viņš ar labpatiku konstatēja, ka ieradušies daudzu preses izdevumu pārstāvji un viņam ir pievērsta tik liela uzmanība), laikraksts “Rīgas Balss” toreiz paziņoja, ka turpmāk vairs nepublicēs bērnu slepkavas vārdu, aizvietojot to ar burtu “x” un noziedznieka portreta vietā ievietos melnu kvadrātu. Bet laikraksta “Diena” galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte toreiz atzina, ka, publicējot slepkavas vārda vietā krustiņu, ļaunums no izdarītā nekļūs mazāks un “tas arī nevienam nedos cerības, ka ļaunums neatkārtosies nākotnē”.
Kāpēc atgādinu šos faktus? Tāpēc, ka, gatavojot šo publikāciju, “Latvijas Avīze” saskārās ar grūtībām iegūt informāciju par notiesāto slepkavu. Tagad, 20 gadus pēc nozieguma, informācija par to, kas ar viņu notiek šodien, vai maz dzīvs, tiek sargāta gandrīz vai kā valsts noslēpums. Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) piesauca ētiku, drošības apsvērumus un 1999. gada vienošanos ar medijiem neveidot konkrētajai personai jebkāda veida publicitāti. Taču galu galā daļēji sniedza atbildes uz “LA” uzdotajiem jautājumiem (skat. uzziņu).
“Latvijas Avīzes” redakcija arī apsvēra – vai atgādināt par šo notikumu, ņemot vērā slepkavas personību un to, ka nogalināto bērnu tuviniekiem un dzīvi palikušajiem bērniem, tagad jauniešiem, tas varētu būt sāpīgi. Taču laikraksta pienākums ir interesēties un ziņot par faktiem, un sabiedrībai ir tiesības zināt. Arī lai mācītos no savām un citu kļūdām. Slepkavas uzvārds ir zināms, mediju arhīvos atrodams. Taču “LA” redakcija to šajā rakstā neminēs ne jau lai saudzētu slepkavu, bet domājot par tiem viņa tuviniekiem, kuri nekādi nevarēja ietekmēt noziedznieka izvēli (kaut vai tāpēc, ka tad vēl nebija dzimuši).
Psiholoģiski noturīgs
Nepilnu stundu pēc briesmudarba 1999. gada 22. februārī Gulbenes bērnudārzā policija slepkavu aizturēja uz Balvu ceļa. Kā vēlāk šis augumā nelielais (ne vairāk par 170 cm) jauneklis liecinājis policijā, viņš slepkavojis slavas dēļ. Gājienam uz bērnudārzu gatavojies gadu.
Tagadējais Valsts policijas Gulbenes iecirkņa priekšnieks Ilmārs Ginevičs pirms 20 gadiem bijis pirmais cilvēks, kas pēc notikušās slepkavības ar vīrieti runājis, iekams lietu pārņēmuši Rīgas izmeklētāji. “Pirms 20 gadiem bija tieši tāds pats laiks kā tagad, ap nulli, sniegs mijās ar lietu. Kolēģi viņu ieveda slapju kā tādu vardulēnu. Pa seju tecēja ūdens lāses, un neilona jaka krāsojās sārta no izplūdušiem asins traipiem. Bija izgājis uz ceļa, lai nostopētu kādu automobili un tiktu uz Balviem, kur turpinātu slepkavot, bet policisti viņu noķēra.
Es gribēju uzzināt motīvu viņa noziegumam, bet tas man līdz galam nekļuva skaidrs.
It kā lai kļūtu slavens. Studējis Krievijas maniaka Čikotilo pieredzi. Gribējis arī kādu no tuviniekiem nogalināt, lai saprastu savas sajūtas. Atbildes nebija spontānas un strupas. Jutu, ka viņam ir interesanti ar mani runāt, psiholoģiski noturīgs un erudīts jauneklis. Brīvi runāja gan krievu, gan latviešu valodā,” atceras policists.
Kā tolaik rakstīja Gulbenes laikraksts “Dzirkstele”, nogalināto meitenīšu tēvi policijai teikuši, ka, ja tiktu klāt, neģēli nogalinātu pašu rokām.
Prokurore Rita Medne pirms 20 gadiem teica, ka, ja vien likums to ļautu, viņa pieprasītu apsūdzētajam nāvessodu. 1999. gada 7. decembrī Vidzemes apgabaltiesa Aleksandram piesprieda mūža ieslodzījumu.
Arī cietušie pēc tiesas sprieduma pasludināšanas pauda uzskatu, ka bija jāpiespriež nāvessods – “tāpat, kā viņš to izdarīja ar mūsu bērniem”. Viens no cietušajiem žurnālistiem teica, ka noziedznieku vajag tikai un vienīgi likvidēt, jo “viņš var aizbēgt no cietuma un izdomāt vēl nezin ko”.
Tiesa atzina, ka apsūdzētais noziegumu izdarījis mazvērtības kompleksu iespaidā un ar vēlmi atriebties sabiedrībai, kas nav novērtējusi viņu kā personību. Pats tiesājamais atzinis, ka ienīst cilvēkus. Psihiatriskā ekspertīze gan bija konstatējusi, ka vīrietim ir šizoīdi personības traucējumi, taču nozieguma izdarīšanas brīdī viņš ir bijis pilnībā pieskaitāms un slepkavības izdarījis apzināti.
Vidzemes apgabaltiesas Madonas pastāvīgās sesijas tiesnese Rinalda Liepiņa pēc tam žurnālistiem atzinusi, ka šī tiesas prāva bija smagākā viņas tiesneses praksē.
“Nav iespējams pieļaut, ka šis cilvēks atrastos mūsu sabiedrībā, – kaut vai pēc tiem divdesmit gadiem, kas ir it kā smagākais sods pēc gadu skaita, ko paredz likums,” pirms 20 gadiem sacīja tiesnese, pamatojot spriedumu par mūža ieslodzījumu.
Slepkavas māte dzīvo Gulbenē
Gulbenē satiku noslepkavotās audzinātājas māti. Viņa man stāsta, ka slepkavas māte uz ielas viņai ejot garām nesveicinoties. Audzinātājas māte ir neizpratnē, kāpēc šī ģimene nav pametusi mazo Gulbeni, kur gandrīz visi viens otru pazīstot.
Arī ar mani slepkavas māte un māsa nevēlējās runāt par notikušo un par Aleksandru un pēc dažām frāzēm sarunu beidza. No mātes varēja saprast, ka viņa dēlu cietumā apmeklējusi, taču vēlas no viņa pasargāt mazbērnus, negrib, ka viņi vispār kaut ko uzzina par šo tēmu, un nevēlas, lai dēls atgriežas mājās. Aleksandra māsa strādā kaimiņpilsētā, par brāli nevēlas neko zināt, runāt par viņu arī pašu ģimenē esot tabu. Slepkavas brālis strādājot ārzemēs.
Gulbenes iedzīvotāji stāsta – pilsētā klīdušas baumas, ka Aleksandrs redzēts uz ielas vai arī ka drīz nākšot ārā no cietuma. Baumas gan ir bez pamata. Viņš atrodas Daugavpils cietumā. Saskaņā ar likumu uz mūžu notiesātā persona pēc cietumā pavadītiem divdesmit pieciem gadiem var pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu. Valsts prezidentam var iesniegt lūgumu uz apžēlošanu, ja izciesti vismaz divdesmit gadi.
Teorētiski ieslodzītais Aleksandrs var tagad iesniegt apžēlošanas lūgumu prezidentam. Vai viņš to darīs un, ja darīs, vai tiks apžēlots, protams, nav zināms. Cik man zināms no neoficiāliem avotiem, šobrīd viņš nemēģinot radīt priekšstatu, ka nožēlo nodarīto un ka būtu mainījies, neizmantojot pat retās iespējas izrauties no kameras rutīnas, piemēram, paviesoties kapelā.
Pieklājīgs un strādīgs
Piecstāvu mājā, kurā dzīvo Aleksandra tuvinieki, iedzīvotāji ievācās 1992. gadā. Līdz ar viņiem Aija (vārds mainīts), kura stāsta, ka Valentīna strādājusi šūšanas kombinātā, bet viņas vīrs Nikolajs – autokombinātā. Par viņiem Aija nevarot teikt neviena slikta vārda: klusi, jauki kaimiņi, kuri audzinājuši trīs bērnus. Aleksandrs ir vecākais. Aija viņu atceras kā ļoti pieklājīgu un strādīgu, vienmēr sveicinājis, labi sadzīvojis ar brāli un māsu.
“Atceros, vienreiz Valentīna teica, ka nogurusi, bet būšot vien jābrauc uz mazdārziņu ravēt ar nezālēm pilnās dobes. Aizbraukusi, bet tur viss tīrs. Izrādās, Aleksandrs izravējis… Vēl viņš mežā ogas lasīja, jo pelnīja naudu: Rīgā bija iestājies kādā augstskolā juristos un vajadzēja studijām naudu. Nekad nebūtu ticējusi, ka Aleksandrs ir spējīgs uz ko tādu. Kad policija veica kratīšanu, tēvs izmisis teica: “Atdodiet Aleksandru man! Es viņu radīju, es viņu arī nogalināšu!”” atceras Aija.
Aleksandra vecāki esot apsvēruši, ka kauna dēļ brauks dzīvot uz Krieviju, bet uz turieni neaizbraukuši: tā vietā devušies uz Angliju, bet tagad atgriezušies, jo Nikolajs smagi saslimis. “Žēl Aleksandra vecāku,” saka Aija.
Noslēgts skolā
Advokāte Helēna Purviņa bija Aleksandra pagalma, bērnudārza un klases biedre. Arī viņai notikušais bija pārsteigums, jo puiša ģimene bijusi laba ģimene, tēvs ar māti kopā staigājuši, kārtīgs dzīvoklis. Aleksandrs labi mācījies, valsts eksāmens sacerējumā viņam bijis izcils, ar filozofisku piesitienu. Puisis rakstījis par ideālu meklēšanu 20. gadsimta literatūrā, par dzīves jēgu, mīlestības trūkumu mūsdienu sabiedrībā, par to, kas provocē uz noziegumu…
“Aleksandrs bija kluss un noslēgts. Atstumts no kolektīva, bet es tagad nevaru pateikt iemeslu, nebija nekā tāda ļoti īpaša: viņš vienkārši īsti nemācēja vai negribēja kontaktēties. Un attiecību veidošanā jau daudz kas no paša atkarīgs. Varbūt bija kāda bērnības trauma. Atceros, tajā pašā bērnudārzā, kurā abi gājām un kurā vēlāk Aleksandrs pastrādāja slepkavības, bija tāda riebīga audzinātāja, kas tad, kad mēs negribējām gulēt diendusu, lika stāvēt gultā kā statujām, uzmeta virsū segu un saukāja par pogankām, kā krieviski sauc suņu sēnes,” stāsta H. Purviņa.
Kāds bijušais klasesbiedrs tagad atminējās, ka Aleksandru skolā situši, neesot laiduši garām tādu iespēju, viņš tikai noliecis galvu, pat tualetes podā galvu mērkuši…
Mediji pirms 20 gadiem uzrunājuši Aleksandra skolotājus, un viņi bija izteikušies, ka izjūtot briesmīgu kaunu un neizpratni. Aleksandram esot bijušas normālas sekmes, viņš daudz lasījis klasiķus un rakstījis labus sacerējumus. Skolotāja viņu raksturoja kā ļoti noslēgtu un klusu skolēnu. Vēlāk viņš mācījies Sociālo tehnoloģiju institūtā Rīgā, bet pēc divu gadu mācībām to pametis un ap Ziemassvētkiem atgriezies Gulbenē.
Ekspertes viedoklis: riska faktoru ir daudz
“LA” iztaujāja eksperti noziedznieku psiholoģijā, lai izzinātu, kas cilvēkus mudina izdarīt tik briesmīgu soli – noslepkavot cilvēkus, un vai citu paveiktie noziegumi uzvedina arī citus cilvēkus uz šo soli.
Evija Strika, valsts kapitālsabiedrības “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” sertificēta tiesu eksperte psiholoģijā: Par kriminālās uzvedības riska faktoriem ir ļoti daudz skaidrojošo teoriju. Ir arī tādas, kas vairāk aplūko vienu vai divus riska faktorus, taču pēdējos gados kriminālās uzvedības psiholoģijā vairāk dominē uzskats, ka tā ir vairāku riska faktoru noteikta uzvedība. Kā galvenie tiek minēti personas antisociāli uzskati, antisociālas nostājas, antisociālas pārliecības.
Tas nozīmē, ka cilvēka redzējumā izdarīt pārkāpumu, pārkāpt citu tiesības vai pārkāpt likumu ir okei, nevis kas nosodāms vai slikts. Tas ir arī vērtību jautājums. Vienam cilvēkam otra dzīvība ir vērtība, taču kriminālām personām otra cilvēka dzīvība varbūt nav vērtība.
Nākamais riska faktors, kas korelē ar kriminālo uzvedību, ir saistīts ar to, kādā vidē cilvēks ir audzis un pēc tam dzīves laikā nokļuvis; vai uztur attiecības ar līdzīgiem cilvēkiem ar antisociālu uzvedību; kāds ir vecāku ģimenes redzējums uz likumiem, noteikumiem, un vai ir svarīgi tos ievērot vai ne. Jo vairāk vide un ģimene būs ar antisociālu ievirzi, jo augstāks risks, ka cilvēks varētu veikt kriminālas, antisociālas darbības.
Trešais, uz ko raudzīties, ir cilvēka temperaments, personība – tādas iezīmes kā egocentrisms, zems pašvērtējums, nespēja rast risinājumus problēmu situācijās, impulsivitāte vispirms darīt, pēc tam domāt, neiecietība un agresivitāte.
Ceturtais faktors ir cilvēka antisociāla uzvedība pagātnē. Jo agrīnākā vecumā sāk pārkāpt noteikumus, likumus, veikt kriminālas darbības, jo spēcīgāks riska faktors, vai viņš to turpinās darīt nākamajos dzīves gados.
Ir arī mazāk būtiski faktori – audzināšana ģimenē, vardarbības pieredze bērnībā. Vēl ir sociālie faktori – ģimenes materiālais ekonomiskais stāvoklis.
Vardarbīgas uzvedības gadījumā pret kādu personu vai personām vairāk izteikti, spēcīgāki ir personības faktori, psiholoģiski faktori, kas saistīti ar temperamentu, personības iezīmēm un cilvēka sajūtām šajā pasaulē – cik viņš jūtas piederīgs, saprasts. Svarīgi, vai viņš jūtas iederīgs, vai viņam ir ar ko dalīties vai arī viņš gremdējas tikai savās fantāzijās, domu pasaulē, kur izspēlē kaut kādas ainas ar atriebību par varbūt paša ciešanām agrā bērnībā. Tas ir faktoru kopums. Protams, ir jābūt izdevībai, situācijai, kur sanāk tas viss kopā un realizējas.
Gribu izdalīt vienu atsevišķu personu grupu, kas veic vardarbīgos kriminālos pārkāpumus. Tie ir cilvēki ar būtiskiem, nopietniem psihiskiem traucējumiem. Šo cilvēku uzvedības motivācijai, iemesliem nav vairs vienkārši izsekot, izprast, kāpēc viņi to darīja, kāpēc tieši tajā brīdī un pret kādu konkrētu personu vai personu grupu. Šo cilvēku uzvedība bieži nepakļaujas vispārsaprotamai analīzei.
Gadījumos kad tiek veikta vardarbība ar pārdomātu rīcību un motīvu, izdomātu plānu, noziedznieki ir cilvēki, kam iekšā ir milzīgs naids pret pasauli, kuri dzīvo savās domās, fantāzijās, ir ļoti norobežojušies no dažādām sociālām attiecībām. Viņi bieži vien dzīvē ir vientuļnieki, jūtas nesaprasti, atstumti, neiederīgi.
Vai masu mediji, rakstot par vardarbīgiem noziegumiem, vai, piemēram, filmu veidotāji, neietekmē šo cilvēku prātu negatīvi?
Uz to nav viennozīmīgas atbildes. Noziedzniekiem ir tendence sevi izglītot, kā veiksmīgāk, efektīgāk veikt noziegumu. Papildu informācija no dažādiem medijiem, to vidū interneta, viņiem ir avots, no kā smelties. Bet atkal atgriežos pie iepriekš teiktā: tas darbosies tiem, kuriem jau ir citi riska faktori un gatavība izdarīt noziegumu.
Citi reaģēs, pašausmināsies, bet viņiem tas neko nenozīmēs. Atceros, ka ekonomiskās krīzes laikā bija bažas, ka pieaugs noziedzīgi nodarījumi, cilvēkiem kļūstot nabadzīgiem. Taču viens nabadzīgs cilvēks, kuram nav gatavības, nav citu riska faktoru, nemūžam neizdarīs noziegumu, lai iegūtu naudu. Bet cits izdarīs.
Tam, kurš ir gatavs izdarīt noziegumu, iegūtā informācija var būt kā pēdējais grūdiens. Bet, atkārtoju, tur ir jābūt citiem riska faktoriem.
Sagatavojusi Dace Kokareviča
Cietumos 64 uz mūžu ieslodzītie
Uz “LA” jautājumiem par Gulbenes bērnu slepkavas Aleksandra gaitām cietumā Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) atbildēja: “Ieslodzījuma vietu pārvalde apstiprina un sniedz informāciju, ka šī notiesātā persona atrodas vienā no Latvijas ieslodzījuma vietām, kur izcieš mūža ieslodzījumu. Soda izciešana notiek atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksam. Saskaņā ar IeVP pašreiz rīcībā esošo informāciju šis notiesātais nav vērsies ar lūgumu pēc apžēlošanas.
IeVP atkārtoti aicina ņemt vērā iestādes pārstāvētās nozares specifiku un to, ka, ievērojot pašreiz spēkā esošo tiesisko regulējumu, IeVP nav tiesību izpaust informāciju par notiesātās personas atrašanās vietu vai sniegt specifisku informāciju par soda izpildes gaitu, kas saistīta ar iestādes iekšējo darbību.
Tāpat IeVP nav tiesību izpaust tādus personas datus, kuri attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, sodāmību krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās, kā arī uz tiesas nolēmumu vai tiesas lietas materiāliem, ko drīkst apstrādāt tikai likumā noteiktās personas un likumā noteiktajos gadījumos.
Papildus tam IeVP lūdz rast iespēju ņemt vērā konkrētā gadījuma specifiku, kontekstu un noziedzīgā nodarījuma veicēja mērķi (iegūt slavu un atpazīstamību), primāri respektējot arī notikuma upuru tuvinieku intereses, lai novērstu iespējamos apdraudējumus, t. sk. reviktimizāciju.”
“LA” arī uzdeva jautājumus par to, cik vispār Latvijā ir uz mūžu ieslodzīto. Atbild IeVP sabiedrisko attiecību speciāliste Aija Fedorova:
Cik patlaban pavisam kopumā ieslodzījuma vietās Latvijā atrodas ieslodzītie (apcietinātie un notiesātie)? Cik no tiem ir uz mūžu ieslodzītie?
Uz šā gada 18. februāri Latvijā kopā ir 3527 ieslodzītie. No tiem apcietināto statusā – 973 (t. sk. mūža ieslodzījums četrām personām); notiesāto statusā – 2554 (t. sk. mūža ieslodzījums 60 personām, no tām – viena sieviete).
Tātad pašreiz Latvijā kopā ir 64 uz mūžu ieslodzītie. IeVP informē, ka pašreiz jaunākajai uz mūžu ieslodzītajai personai ir 23 gadi, savukārt vecākajai uz mūžu ieslodzītajai personai – 72 gadi.
Kuros cietumos sodu Latvijā izcieš uz mūža ieslodzījumu notiesātie?
Kopš 1996. gada 24. septembra, kad valstī stājās spēkā Valsts prezidenta izsludinātais nāvessoda moratorijs, mūža ieslodzījums Latvijā ir visbargākais sods. Mūža ieslodzījumu Latvijā izcieš Jelgavas cietumā un Daugavgrīvas cietumā atsevišķos korpusos ar pastiprinātu apsardzi un uzraudzību. Uz mūžu notiesātā sieviete sodu atbilstoši normatīvajiem aktiem izcieš Iļģuciema cietumā.
Cik personām, kuras ir uz mūžu ieslodzītas, ir tiesības lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu, un cik tās ir izmantojušas?
Pašreiz 10 uz mūžu ieslodzītajām personām ir tiesības iesniegt apžēlošanas lūgumu. No minētajām 10 uz mūžu ieslodzītajām personām septiņas personas ir izmantojušas šīs tiesības un iesniegušas apžēlošanas lūgumu, no tām trīs personas izmantoja tiesības iesniegt apžēlošanas lūgumu divas reizes. Saskaņā ar IeVP rīcībā esošo informāciju neviens mūža ieslodzītais nav apžēlots, visiem septiņiem mūža ieslodzītajiem apžēlošanas lūgums ir izskatīts un noraidīts.
Kādos apstākļos atrodas uz mūžu ieslodzītie?
Atbildot uz jautājumu par soda izpildes režīmu slēgtajos cietumos, IeVP informē, ka saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksu (50.4 pants. Soda izpildes režīms slēgtajos cietumos) minētās tiesības valkāt personisko apģērbu, patstāvīgi apmeklēt cietuma medicīnas daļu, veikalu, ēdnīcu un bibliotēku, piedalīties pasākumos ārpus atsevišķā cietuma bloka neattiecas uz notiesātajiem ar brīvības atņemšanu uz visu mūžu (mūža ieslodzījums), kuri sodu izcieš atsevišķā slēgtā cietuma blokā ar pastiprinātu uzraudzību.
Papildus šajā pantā minētajām tiesībām notiesātajiem ar brīvības atņemšanu uz visu mūžu (mūža ieslodzījums), kuri sodu izcieš atsevišķā slēgtā cietuma blokā ar pastiprinātu uzraudzību, ir tiesības sazināties ar radiniekiem un citām personām ar videozvanu bez brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnes: 1) izciešot sodu soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, – tiesības uz stundu ilgu videozvanu trīs reizes mēnesī; 2) izciešot sodu soda izciešanas režīma vidējā pakāpē, – tiesības uz stundu ilgu videozvanu divas reizes mēnesī; 3) izciešot sodu soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, – tiesības uz stundu ilgu videozvanu vienu reizi mēnesī.
